Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē

— NEAIZMIRSTI PAŅEMT VĪNU. Sarkano, sauso, — klausulē atskanēja Hardija Lediņa balss neilgi pirms norunātās tikšanās viņa Imantas mājā, lai turpinātu pirms pusotra gada iesākto un nepabeigto interviju. Protams, viņš neaizmirst draudzīgi apjautāties: kā vispār, kā ar meitenēm? Zinot Hardija mazrunību, ticība, ka no gaidāmās sarunas varētu izdoties kaut kas līdzīgs intervijai, nav liela, bet tieši tāpēc ir interesanti. Vēlāk viņš atzīsies, ka tāds bijis vienmēr un neciena pļāpīgus cilvēkus.
 — Brauciet iekšā, es aiziešu līdz veikalam, — Hardijs caur mašīnas logu saka mums ar fotogrāfu Jāni, kad ieraugām viņu kā nesatricināmu kuģi peldam cauri pagalmam. Suns Reja skrien līdzi. Paspējam nolikt mašīnu, un tur jau lēni un cienīgi nāk arī saimnieks ar diviem aliņiem un kaut ko maisiņā. Diezgan lielajā salā Hardijs izgājis ar iešļūcenēm basās kājās, plānā krekliņā un džinsos, bet nemaz neizskatās nosalis.
 — Sarkanā sausā nebija. Nācās iztikt ar pussaldo, — kā taisnojoties saku, norādot uz paša atvesto maisiņu, un Hardijs, neko neatbildējis, ved mūs pa trepēm uz savu mitekli otrajā stāvā. Istaba pievilkusies ar dūmiem, un mēs meklējam vietu, kur šajā skaņuplašu, disku, magnetofona lenšu, vadu, noputējušas un, izskatās, sen nelietotas aparatūras pieblīvētajā telpā apsēsties. Hardijs jau ar korķviļķi atvēris vīnu un atnes trīs glāzes. Visi sēžam, un iestājas no iepriekšējās sarunas reizes tik pazīstamā neveiklā pauze, pie kuras jāpierod, jo Hardijs izmanto katru iespēju atbildēt ar vienu vienīgu “jā”. Viņš aizsmēķē jaunu cigareti no iepriekšējās.
 — Cik paciņu dienā tu tagad nopīpē?
 — Joprojām sešas.
 — Baigais piķis taču aiziet, — saka Jānis.
 — Septiņsimt latu gadā. Desmit gados varētu jaunu mašīnu nopirkt, — Hardijs labsirdīgi pasmaida un izpūš dūmu.
 — Tev esot atņemtas tiesības?
 — Būs jau pēc gada atpakaļ, — Hardijs atbild pilnīgā mierā. — Jāpārliek arī eksāmens, jāatceras visi noteikumi. Varēsi ielikt reklāmu? — Hardijs ķeras pie lietas un noliek uz galda savu jauno disku Lambs In The City Landscape.
 — Tu varētu taisīt katru mēnesi pa diskam?
 — Nevarētu. Tiem jānosēžas. Nevar tā uzreiz. Mēnesī vienu labu gabalu var uztaisīt. Taisītu biežāk, nebūtu labi.
 — No kurienes tava mūzika rodas?
 — No kosmosa, es domāju. Kosmiskais saprāts man sūta idejas.
 — Kā tu ar to sazinies?
 — Nemitīgi. Esmu tikai kompjūters, serveris ir tur. Viņš man sūta savu informāciju, un es to apstrādāju. Tās informācijas ir tik daudz, ka nevar izstāstīt. Padod man savu glāzīti! — pamanījis, ka mana gandrīz tukša, Hardijs ielej vēl vīnu.
 — Naudas pelnīšanai vēl kaut ko dari?
 — Es naudu pelnu ar disku pārdošanu un diskotēkām. Vairāk nevajag. Pietiek.
 — Katram cilvēkam pietiek nozīmē kaut ko citu. Ko tas nozīmē tev?
 — Pietiek cigaretēm, pietiek, ko paēst, pietiek, ko iedzert, pietiek meitenēm un ko uzvilkt mugurā. Benzīnam pietiek. Pāri jau nekas nepaliek, bet nu… Labi ir, ka pietiek.
 Atceros, ka aptuveni pirms pusotra gada, sēžot šajā pašā istabā, viņš stāstīja par idejām — individuālām un kopīgām ar Kasparu Rolšteinu un Juri Boiko, ka to ir daudz, bet naudas realizēšanai vienmēr pietrūkst.
 — Ko tu darītu, ja naudas būtu vēl?
 — Brauktu uz ārzemēm. Uz Argentīnu. Sen jau uz turieni gribu.
 — Kāpēc?
 — Tur viss kājām gaisā notiek. Cilvēki stāv kājām gaisā, jo tas atrodas zemeslodes apakšā.
 — Kā tu vari zināt, kur ir augša un kur apakša?
 — Tu taču zini, kā globuss stāv un kā zeme stāv kosmosā. Kur zemeslodei augša, tur ziemeļi, kur apakša — dienvidi.
 — Globuss bišķi slīpi stāv, — iebilst Jānis.
 — Tas nekas. Ideja jau paliek.
 — Baigi dūmi kož acīs, — nepīpētājs Jānis kļūst mazliet nemierīgs.
 — Attaisi logu. Uzpīpē pats, — Hardijs lietišķi iesaka. Suns ierejas, jo viņa vārds ir Reja. — Es jau nezinu, kad zvana pie durvīm, bet viņa dzird un tad sāk riet.
 — Jūs vienmēr ejat uz veikalu kopā?
 — Jā. Kādreiz man uzliek sodu.
 — Par to, ka bez saites un uzpurņa?
 — Jā. Trīs lati.
 — Un tu maksā?
 — Nemaksāju. Viņi jau man neko nevar izdarīt.
 — Kur pēdējā laikā esi bijis?
 — Šogad nekur.
 — Un tepat Rīgā?
 — Terrā. Terra Incognita. Afrikāņu bārs Blaumaņa ielā. Tur ir labs brazīliešu cukurniedru šņabis. Es tur parasti aizeju, iedzeru. Lats astoņdesmit simt gramu. Labāks nekā tekila.
 — Bet kāds Brazīlijai sakars ar Āfriku?
 — Dzērieni jau ir internacionāli. Kopš aviācija ir attīstīta, dzērieniem nav robežu. Šodien Andri. Jāiet kaut kur iedzert. Tev ir kāds Andris pazīstams?
 — Diezgan daudzi. Bet šodien man jāiet uz koncertu. Grupai F[ei]K.
 — Viņi dzied angļu valodā?
 — Jā.
 — Nevaru ciest, ka latviešu grupas dzied angliski. Es saprastu, ja viņi būtu lieli mākslinieki, kam pasaules tirgus pieejams, bet tikai Latvijas tirgū — priekš kam?
 — Daudzi uzskata, ka angļu valoda skan labāk.
 — Muļķības. Latviešu valodā arī pietiekoši labi skan, — saka Hardijs, un iestājas ilgāka klusuma pauze. Ja šī būtu pirmā apciemojuma reize, pauze liktos neveikla, bet, iepazīstot Hardiju tuvāk, kļūst skaidrs, ka ar viņu kopā var arī paklusēt, jo šajā mājā steiga neiederas.
 — Pagaidām vēl nekas nav bijis tāds pārāk sakarīgs, — Hardijs pārtrauc klusumu, attiecinot to uz mūsu sarunu. — Bet varbūt tā arī vajag? Nu, jāiet pēc vēl viena vīna, ko? Aiziesi? — saimnieks ierosina, un es ceļos. Domāju, vai ģērbties. Ārā tomēr ziema, un jautāju saimniekam:
 — Tev nesalst, ar basām kājām staigājot?
 — Esmu pieradis ziemā iet basām kājām. Kas te — īss gabaliņš.
 — Var taču saaukstēties.
 — Ja kosmoss gribēs, viņš tāpat uzsūtīs to saaukstēšanos. Bet, ja viņš negrib, tad es varu staigāt kaut vai basām kājām un nekas man nebūs.
 — Tu man prasīji par meitenēm. Kā tad pašam?
 — Labi. Man pašlaik ir divas meitenes. Kino zinātniece un aktrise.
 — Arhitektūrā sen vairs nestrādā?
 — 1989. gadā beidzu.
 — Apnika?
 — Nuja.
 — Ko tu darīji?
 — Pētīju arhitektūru. Ceru, ka arhitekti to ņēma vērā.
 — Tagad neko vispār neraksti?
 — Nē. Nav par ko.
 — Tu gribi ilgi dzīvot?
 — Cik ilgi kosmoss atvēlēs. Līdz simtam vajadzētu novilkt, tad būtu baigi skaisti.
 — Man liekas, tu varētu būt viens no tiem, kas šajā ziņā nesteidzas.
 — Jā. Man ir laba, mierīga dzīve.
 — Vai tevi apgrūtina celšanās konkrētā laikā?
 — Nav grūti. Es jau parasti darbadienās ceļos septiņos. Suni izvest. Pagalmā nevar turēt, sētā ir caurumi, un viņš aizmūk.
 — Kāpēc cilvēki tevi uzskata par leģendu?
 — Jo esmu darījis kaut ko tādu, kas viņiem ir nozīmīgs.
 — Pašsaprotama atbilde, bet kas vispār cilvēkiem ir nozīmīgs?
 — Mūzika, piemēram.
 — Kāpēc cilvēki to klausās?
 — Tāpēc, ka ir vajadzīgs kas vairāk par ēdienu un apģērbu, un mūzika ir visvienkāršākais veids, kā to piepildīt ar kaut ko. Nav vajadzīga nekāda piepūle, tikai aparāts, kas atskaņo, vai jāaiziet uz koncertu. Apliecināt sevi mākslā ir daudz grūtāk. Jālasa grāmatas, tas arī ir process, kas paņem enerģiju, jāiet uz izstādēm…
 — Pats grāmatas lasi?
 — Reti. Man patīk ezoteriskās grāmatas, par kosmosu. Par pēcnāves pārdzīvojumiem nesen izlasīju.
 — Kas tad mūs tur gaida?
 — Tur ir tāds tunelis, caur kuru cilvēks iziet, tad ir gaisma tuneļa galā, fantastiskas vīzijas, un es domāju, ka tā arī ir, jo ļoti daudz cilvēku, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, stāsta līdzīgi. Nezinu, vai tam visam ticu, bet, ja es kaut ko lasu, tad tas mani interesē.
 — Kas vēl tevi interesē?
 — Bībele. Vecā Derība. Tas viss ir ļoti interesanti — Ecehiēla grāmata, kur viņš pieraksta to liecību, kā uz Zemes nolaižas kosmiskais kuģis ar riteņiem, kas griežas par deviņdesmit grādiem, tas aprakstīts perfekti. Esmu ticis apmēram līdz pusei. Tā ir aizraujoša un pamācoša lasāmviela. Tur Dievs ir devis arī norādījumus par arhitektūru. Kādai jābūt svētvietai. Konkrēti, pa detaļām.
 — Tavuprāt, vai tas, kas Vecajā Derībā rakstīts, ir noticis īstenībā vai izdomāts?
 — Es domāju, ka tā ir bijis.
 — Un Dievs?
 — Es domāju, ka viņš ir kā kosmiskais saprāts, kā enerģijas esence kosmosa centrā. Protams, kosmiskais saprāts disciplinē cilvēkus, bet izdomāts tas nav. Kosmoss negrib, ka es dodu intervijas. Nevaru būt par to pārliecināts, bet šad un tad ir bijis tā, ka kosmoss negrib, un tad viņš mani soda, uzsūtot depresiju. Cerams, ka tagad tā nebūs…