Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VIENS AR KANTU

Grāmata pievienota: 08.11.12
 
Apakšvirsraksts:
Otto Rolava dzīve
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Pauls Bankovskis
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2012

Otto Rolavs filozofu, filozofijas studentu vai vienkārši humanitāro zinātņu entuziastu sabiedrībā galvenokārt bija zināms kā Imanuela Kanta TĪRĀ PRĀTA KRITIKA tulkojuma autors un izdevējs vēl pirms Otrā pasaules kara. Bibliotēku rokrakstu nodaļās glabājas liels apjoms arī citu viņa darbu, kas rosina noskaidrot, kāds ir bijis šis cilvēks, kas visu mūžu ziedojis vienam lielam uzdevumam — Kanta filozofisko darbu lasīšanai, tulkošanai un izprašanai, un jo vairāk — kāpēc daudzus gadu desmitus šie manuskripti glabājušies bibliotēku plauktos un palikuši neizdoti.

Savu autobiogrāfiju, kurai par moto likts Vergilija tu ne cede malis (neatkāpies likstu priekšā), Otto Rolavs pabeigt nepaguva. Darba nosaukumā — Kāda dzīve — bija ierakstīta pazemīga nevēlēšanās ar nozīmi apveltīt savu personu, uzmanību veltot vienīgi ceļiem, kas bija aizveduši pie viņa mūža lielā mērķa, un šīs virzības laikā paveiktajam.
Gan šī autobiogrāfija, gan liels klāsts tulkojumu manuskriptu un arhīvu dokumentu ir kļuvuši par pamatu Paula Bankovska sarakstītajai Otto Rolava biogrāfijai, aizraujošam stāstam un arī pētījumam, kas vienlaikus ir latviešu akadēmiskās izglītības un humanitāro zinātņu attīstības vēsture — Rolava dzīves laikā tiek dibināta Latvijas augstskola, tagadējā Latvijas Universitāte, tajā sāk strādāt zinātnieki, kas bieži vien ir pirmie latvieši savā zinātnes jomā.

Pateicamies Linardam Muciņam par laipno atļauju publicēt grāmatā Otto Rolava darbu un tulkojumu fragmentus, kā arī fotomateriālus no viņa personiskā krājuma.

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Jāņa Esīša vāka dizains un attēlu kārtojums

Liepāja

1804. gada 12. februārī, noteicis: “Ir labi” (“Er ist gut” (vai nu “es ist gut” — “ir labi”, vai arī “er ist gut” — “viņš ir labs”)), Prūsijas pilsētā Karaļaučos astoņdesmit gadu vecumā mūžībā aizgāja filozofs Imanuels Kants. Lai gan pusotru gadsimtu vēlāk Latvijā laiku pa laikam tikuši pārcilāti nostāsti par Kanta iespējamo izcelsmi no Kurzemes un pat no senajiem kuršiem, šādām ziņām vēsturiska pamatojuma nav. Tiesa gan, Kantam bija piedāvāta profesora vieta Jelgavas Akadēmiskajā ģimnāzijā (Academia Petrina), taču viņš no tās bija atteicies. Netālu no Jelgavas, bet pēcāk Bauskas apkaimē bija dzīvojis Kanta brālis, skolotājs un mācītājs Johans Heinrihs Kants. Saskaņā ar vēl kādu novadpētniecisku leģendu, Kants 66 gadu vecumā esot sadomājis savu brāli apciemot, taču plūdu dēļ nebija ticis tālāk par Liepāju, tāpēc grāmatu apgādā Lagarde und Friedrich nokārtojis tikai savas grāmatas izdošanu un devies atpakaļ uz Karaļaučiem. Kanta “Spriestspējas kritikas” pirmā izdevuma priekšlapā patiešām minēts, ka to laidis klajā apgāds, kurš atradies Liepājā un Berlīnē. Uzņēmums Lagarde und Friedrich Liepājā, Bāriņu ielā, bija pastāvējis no 1785. līdz 1815. gadam, taču nedz šis fakts, nedz tas, ka arī pirms tam visu nozīmīgāko Kanta darbu pirmizdevumi tika iespiesti kādu laiku Jelgavā dzīvojušā Johana Frīdriha Hartknoha (1740—1789) spiestuvē Rīgā, nepierāda, ka Kants jelkad būtu viesojies kādā no šīm pilsētām vai bijis kā citādi saistīts ar Kurzemi un vēlāko Latviju.
 Brālis no Jelgavas Kantam vēstulē rakstīja, ka par viņa “Attīrītā prāta kritiku” (Sic! Kritik der gereinigten Vernunft) runājot visi vietējie domātāji. Ir pamats uzskatīt, ka Krievijas impērijas rietumu guberņās — Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā — 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā vairāk vai mazāk skolotu vietējo domātāju bijis visai maz, bet starp šo teritoriju pamatiedzīvotājiem — pārsvarā muižām piesaistītiem latviešu dzimtļaudīm — Kanta darbu lasītāju nav bijis vispār.
 Visās muižās dzimtļaužu stāvoklis nebija vienlīdz bēdīgs, tomēr beztiesība un pilnīgā pakļautība muižnieku varai, kas faktiski bieži vien neatšķīrās no verdzības, sēja plaši izplatītu vispārēju morālu un kulturālu postu, ko darbā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” spilgti aprakstījis Garlībs Merķelis: “Istabā, kas tik pilna dūmiem, ka var vai nosmakt, čum un mudž — tur sienu šķirbās saspraustu skalu gaismā rosās saimnieks ar savu ģimeni, kalpi ar savām, turpat arī vistas, cūkas un suņi, pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos, visi basām kājām. [..] Šiem ļaudīm, kuri ir zemes bagātība un spēks, no kuru darba kā muižniecība, tā garīdzniecība dzīvo pārpilnībā, šiem ļaudīm vasaru savi pašu lauki jāpamet neapkopti, lai varētu apart vareno kungu tīrumus, rudenī jānomaksā viņiem augstas nodevas, ziemu bez atlīdzības bieži jābrauc desmit līdz piecdesmit jūdžu, izvadājot muižas ražojumus, un pavasarī, bieži vien veltīgi, jāubago maize no tiem, kurus viņi uztur, lai tad pēc nākošās ražas katru graudiņu ar augļu augļiem atkal atmaksātu. [..] Ja ievērosim, ka zemnieki bez visa šā posta vēl pakļauti gandrīz pilnīgi neaprobežotai varai, kas nosaka vai izmaina pat viņu mājas apstākļus, viņu attiecības ar sievu un bērniem, viņu saimniecisko rīcību un kas var uzlikt visādus sodus, ja ievērosim, ka visas citas kārtas uz viņiem ar nicināšanu skatās no augšas, ja ievērosim, ka viņi nekādi, pat ne ar visaugstāko krietnību, ne izveicību, ne vislielāko uzcītību, nespēj grozīt savu likteni, nevar uzstrādāties līdz citām kārtām, nevar pat mīkstināt savu atkarīgo stāvokli vai kaut vienu dienu būt droši, ka pašu būda pieder viņiem, — tad sapratīsim, ka viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara spēku trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība.”
 Gadu pirms Kanta nāves Krievijas rietumu provincēs tika sāktas plašas zemes īpašumtiesību, zemnieku tiesību un tiesu sistēmas reformas. Iesākumā tika atcelta kārtība, kas zemniekus pielīdzināja muižu zemēm piesaistītam un dzimtkungiem piederošam kustamam īpašumam ar ierobežotām tiesībām. 1818. gadā Kurzemē tika pieņemts muižnieku komisijas izstrādātais brīvlaišanas likums. Dzimtbūšana tika atcelta pakāpeniski — vispirms zemniekus iedalot saimniekos, kalpos un muižas ļaudīs, šīs kategorijas iedalot vēl sīkāk un ik gadus kādu no šīm apakškategorijām atbrīvojot no dzimtbūšanas. Pakāpeniski tika piešķirta arī pārvietošanās brīvība — vispirms draudzes robežās, bet, paejot noteiktam laikam, tika dota atļauja pārcelties arī uz pilsētām, sākās uzvārdu piešķiršana zemniekiem un zemnieki drīkstēja izpirkt un mantot saimniecības.
 Kurzemē ar likumu bija noteikts, ka pārcelšanās uz pilsētām netiks atļauta, iekams guberņas brīvlaisto vīriešu skaits nebūs vismaz 200 000. Kad 1848. gadā šis skaits tika sasniegts, ievērojams skaits brīvo bezzemnieku sāka apmesties pilsētās, taču vēl jo plašāka šī kustība kļuva pēc 1863. gada, kad tika pieņemti noteikumi, kas atļāva pārcelties uz citu dzīvesvietu visās Baltijas guberņās, neatkarīgi no pagasta. 1866. gadā tika pieņemts nolikums, ar kuru tika noteikts, ka jebkurš nekustamais īpašums drīkst piederēt ikvienam kristietim un ikviens pilsētnieks var nodarboties ar amatniecību.
 Kurzemē šīs pārmaiņas tiešā veidā iespaidoja Liepājas nākotni. Sākās strauja pilsētas izaugsme visdažādākajās jomās — tika nodibināts pirmais Liepājas laikraksts (Libausches Wochenblatt), tika nodibināta pirmā krājkase Krievijas impērijā, tika celtas rūpnīcas (Sērensena un A. Kīlera eļļas spiestuves, korķa fabrika, drāšu un naglu fabrika “Bekers un komp.”, K. Štrupa mašīnbūves fabrika un čugunlietuve, gāzes fabrika), pilsētas ielas sāka apgaismot ar gāzes laternām. Krimas kara laikā Liepājas krājkase pat izlaida pati savu papīra sīknaudu; tika atvērta kūrmāja ar restorānu, viesnīcu un koncertu zāli un ierīkota pilsētas kungu un dāmu peldvieta, kuru apmeklēja arī Krievijas troņmantnieks. Tika veikti uzlabojumi un pārveidojumi skolu sistēmā — augstākā apriņķa skola tika pārveidota par proģimnāziju, bet pēcāk — par sešu klašu pilna kursa ģimnāziju ar jūrniecības klasi, tika dibināta Liepājas jūrskola un uzcelta cara Nikolaja I vārdā nosaukta ģimnāzija. 19. gadsimta 70. gados tika uzbūvētas vairākas dzelzceļa līnijas, kas Liepāju savienoja ar Vilņu, Rīgu, Daugavpili un Romniem Poltavas guberņā, pilsētā tika ierīkota tramvaju satiksme. Šajā laikā sāka iznākt pirmie laikraksti latviešu valodā — “Liepājas pastnieks”, “Latvietis”, tika iestudētas teātra izrādes latviešu valodā un notika pirmās pilsētas domes vēlēšanas. Kopš 1863. gada Liepājas iedzīvotāju skaits bija palielinājies sešas reizes, un 19. gadsimta beigās Kurzemes pilsētās dzīvoja vairāk nekā viena piektdaļa jeb 155 761 no 674 034 Kurzemes guberņas iedzīvotājiem, vairums no tiem — Liepājā, kur ieceļotāju ne vien no Kurzemes, bet arī no Lietuvas bija visvairāk. 20. gadsimta sākumā Liepāja kļuva arī par nozīmīgāko izceļošanas ostu Krievijas impērijā. 1906. gada vasarā tika atklāta tiešā kuģu satiksme ar Ņujorku. Iesākumā to nodrošināja četri kuģi, bet pēcāk 11, un 1913. gadā vien no Liepājas uz ASV izbrauca 70 125 cilvēki. Strauji augošās un Krievijas impērijai nozīmīgās pilsētas aizsardzībai 1890. gadā tika sākta Liepājas kara ostas cietokšņa būve.
 Tā paša gada Jurģu dienā Embūtes baznīcā salaulājās Andžs jeb Andžis Rolavs un Anlīza Janševska. Pēcāk viņi atminējušies, ka esot bijusi brīnumskaista diena, viss koši sazaļojis un ziedējis. Andžs bija cēlies no Lejaskurzemes zemniekiem, dzimis Asītes pagasta Nodegu muižas Zāģeros, viņš bija saimnieka Kārļa Rolava vecākais dēls no otrās laulības. “Kā dēliem, tā meitām vajadzējis aiziet pasaulē, sākumā tie strādājuši uz laukiem, bet vēlāk — Liepājā,” autobiogrāfijā raksta Otto Rolavs. “Mans tēvs bijis kādu laiku Nīkrāces muižā par kučieri, turpat par “vešerieni” strādājusi arī mana māte. [..] Diemžēl maniem vecākiem nebija lemts nodzīvot necik laimīgu mūžu: 30 gadu kopdzīves laikā tie piedzīvojuši maz īsta prieka. [..] Kad kopā ar manu tēvu viņa pārnāca uz Liepāju, jaukās jaunības dienas bija beigušās.” Andžs un Anlīza bija savam laikam raksturīgi pirmās paaudzes pilsētnieki, un saikni ar laukiem viņi saglabāja visu mūžu — gan savās mājās uzņemot un uz laiku izmitinot no laukiem pilsētā vēlāk iebraukušus radus, gan laiku pa laikam ar kājām aizstaigājot vai pajūgā aizbraucot apciemot laukos palikušos tuviniekus. Pilsētā iebraukušie laucinieki parasti iesākumā mēdza apmesties pie radiem vai pazīstamiem. Vienā istabā bieži vien dzīvoja vairākas ģimenes, taču kurnēt nebija pamata — pilsētā dzīvojošie jau bija izsitušies, tikuši uz augšu, un tāpēc palīdzēt bija viņu pienākums — pat ja tas nozīmēja mēnešiem vai pat gadiem ilgu dzīvošanu kopā ar lauku radiem. Lielā mērā šī tradīcija Latvijā saglabājās līdz pat 20. gadsimta vidum.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
 
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins
Dita Rietuma, Normunds Naumanis