Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Torņakalna sprediķi

Grāmata pievienota: 02.05.16
 
Apakšvirsraksts:
Mīlestības ceļš no pārejošā uz paliekošo
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kaspars Simanovičs
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
150
Augstums:
217
Cena:
5.73 Eur
Izdošanas gads:
2016

Grāmata "Torņakalna sprediķi" šeit aplūkojama no visām pusēm

Vasarsvētku ieskaņā pie lasītājiem dodas Rīgas Lutera draudzes mācītāja Kaspara Simanoviča (1972) sprediķu izlase “Torņakalna sprediķi”. Krājumā iekļautas pēdējo divu gadu laikā Latvijas lielākās luterāņu draudzes dievkalpojumos teiktās svētrunas, kas sakārtotas atbilstoši četriem gadalaikiem. Kā to paredz žanrs, katrs no sprediķiem ir apcere par kādu Vecās vai Jaunās Derības fragmentu, vienlaikus piedāvājot atbildes uz jautājumiem, kas ir svarīgi ikvienam cilvēkam neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Kā mainīt savu dzīvi? Kā veicināt izaugsmi? Kas var man palīdzēt šaubās, ciešanās, pagurumā? Kur atrast mieru? Daudzi reliģiski un laicīgi domātāji uz šiem jautājumiem centušies atbildēt jau neskaitāmas reizes, taču K. Simanovičs uzskatāmi parāda, ka mūžīgajām tēmām allaž ir iespējama svaiga un mūsdienīga, nereti pat paradoksāla interpretācija. Izlasot Bībeles tekstos tikai to, ko jau iepriekš esam šķietami dzirdējuši vai zinājuši, mēs riskējam palaist garām būtisko, un līdzīgs risks ir arī rutīnas savažotam skatījumam uz savu dzīvi kopumā. Autors aicina pārvarēt ieraduma spēku un palūkoties uz realitāti ar jaunām acīm, lai atrastu Mīlestības ceļu, kurā ikvienam ir iespējama pilnvērtīga savas dzīves izdzīvošana. Grāmatu papildina Reiņa Pētersona ilustrācijas.

Es nebrīnos, ka daudzi cilvēki ar lielu neuzticību raugās uz reliģiju, jo pieredzējuši sastapšanos ar gaužām nepievilcīgām fundamentālisma un garīga egoisma izpausmēm. Tomēr būtu milzu kļūda uzskatīt, ka visas garīguma formas ir primitīvas, triviālas, aktualitāti zaudējušas pagātnes paliekas. Tāpat kā daudz kam citam, arī baznīcai mēdz būt dažādas sejas, tostarp draudzīgas, dziļas un mūsdienīgas. Arī kristietības ietvaros jūs atklāsiet iedvesmojošas un jūsu dzīvi mainīt spējīgas integrālā garīguma formas, kas neko no cilvēka attīstības ieguvumiem nevēlas izslēgt, bet iekļaut un lietot plašākā esības kontekstā. Izlasiet Kaspara Simanoviča pārsteidzošos sprediķus! Jūs ne tikai sastapsiet mūsdienīgu, dziļu un iedvesmojošu garīgumu, bet, iespējams, arī pārvarēsiet aizdomas, kas līdz šim kavējušas tuvoties tai neaptveramajai Mīlestībai un Realitātei, ko latviešu valodā mēdzam saukt vārdā Dievs.
Juris Rubenis

Kaspara Simanoviča sprediķu izlase ir tieša un draudzīga saruna ar ikvienu, kas meklē atbalsta punktu auglīgām pārmaiņām savā dzīvē. Saturiski bagāto un bieži vien negaidīto Svēto Rakstu interpretāciju caurvij pamatdoma: tikai pieņemot esamību tās daudzveidībā un paverot ceļu mīlestībai, mēs rodam iespēju dzīvot piepildīti.
Vents Zvaigzne

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Ilustrāciju autors Reinis Pētersons

Dievs ir labs, un pasaule ir laba

Ja cilvēka pārliecība ir tāda, ka esība, Visums ir vienaldzīga, mehāniska vide, kurā cilvēks sevi ir nejauši apzinājies, tad, patiešām līdz galam apjausta, šāda eksistence diezgan ātri kļūst par traģēdiju un zaudējumu. Lai kādi būtu cilvēka individuālie sasniegumi, lai ko viņš spētu, lai kas viņam piederētu, lai kādi būtu viņa sapņi, nekam nav jēgas, jo visas esības ietvars ir bezkaislīgs un bezmērķīgs nejaušību ģenerators. Tad dzīve ir kā lāsts; tā ir dzīve bez virzības un piepildījuma. Cilvēks ir tik vien kā niecīga, mikroskopiska apziņa, kas sevi nejauši pamanījusi… bezgalīgā un vienaldzīgā tukšumā.
 “Vai tad tā nav?!” kāds varētu iesaukties. Dažkārt šādas izjūtas rodas. Jo vairāk mēs iedziļināmies pasaules noslēpumos, jo plašāki mums paveras tās apvāršņi, jo pieaug sava niecīguma apjausma. Bet tā ir bijis vienmēr: “Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko! Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies — viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus!” Taču problēma nav niecīguma izjūtā. Drīzāk pretēji — problēmas rodas no nepietiekamas sava niecīguma apzināšanās. Kāpēc gan nogurst pravieša piesauktie jaunekļi? Kāpēc pagurst un kluptin klūp daudzinātie varoņi? Tieši tāpēc, ka iedomājas sevi par to, kas viņi nav, — iedomājas sevi esam pašpietiekamus, stiprus un varenus. Un, jo augstāk savās iedomās kāpj, jo zemāks un sāpīgāks izrādās kritiens.
 Acīmredzot visu nosaka attieksme pret to lielo Noslēpumu, kura priekšā mēs sevi apzināmies. Pravieša Jesajas jautājumi ir retoriski — skaidrs, ka ikviens cilvēks agri vai vēlu izjūt mūžīga, pārlaicīga, bezgalīga un varena Dieva eksistenci. Par to pārliecinoši argumentē dabas norises un dzīves notikumi. Aiz visa, ko spējam tvert, ir vēl kaut kas — kaut kas Augstāks. Bet kāds tas Augstākais ir attieksmē, attiecībā pret mani?
 No vienas puses: “Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko! Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies — viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus!” Bet, no otras puses: “Jēkab, kādēļ tu saki un tu, Israēl, runā: manas gaitas Kungam apslēptas, Dievam gar manu tiesu nav daļas!” Vai Augstākais ir varens? Jā. Vai vienaldzīgs? Nē. “Viņš nogurušam dod spēku un spēcina to, kam nav stipruma! Nogurst jaunekļi, un pagurst varoņi — kluptin tie klūp! Bet, kas cer uz Kungu, atgūst spēku, ceļas spārnos kā ērgļi, skrej un nepiekūst, iet un nepagurst!”
 Lūk, arī svētības izvēle! Tā ir dzīve tādas esības, tāda Dieva ielokā, kas ir atvērts un labvēlīgs manai niecīgajai, mikroskopiskajai apziņai, kura sevi piepeši ir pamanījusi. Te nāk prātā režisora Anga Lī filma “Pī dzīve”, kas vēstī par kāda indiešu pusaudža nokļūšanu Indijas okeānā pēc kuģa katastrofas. Ilgu laiku dreifējis glābšanas laivā, kurā par laimi atrodas arī nedaudz ēdiena un dzēriena, viņš vienā brīdī piedzīvo milzu vētru, līdzīgu tai, kas iepriekš nogremdējusi kuģi. Varētu domāt, ka zēns būs izbijies, taču nē — bailes par savu un savu tuvāko dzīvībām viņš līdz tam izdzīvojis jau vairākas reizes, ar zaudējuma iespējamību samierinājies; tagad, vētras vidū, viņš ir aci pret aci ar stihiju; vēl vairāk — viņam tā nav tikai vētra, bet gan eksistenciāla sastapšanās ar pašu Dievu.
 Šis indiešu pusaudzis ir līdzīgs Ījabam. Tas ir mistiskas vienotības un pielūgsmes brīdis, absolūta paļāvība un iekļaušanās visā notiekošajā. Dievs ir atnācis, lai sastaptos, mūžīgais ir pievērsis savu vaigu niecīgajam un mirklīgajam. Un cilvēks padodas. Cilvēka eksistence iegūst savu vietu, savu mieru un piepildījumu.
 “Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā, mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, — kas ir cilvēks, ka tu atceries to, un cilvēkbērns, ka tu to glabā?” reiz jautāja psalma autors (Ps 8:4—5). Gan Ījabam, gan Pī bija sajūta, ka, ļoti iespējams, tas ir pēdējais viņu dzīves brīdis, pēdējais apziņas mirklis, un tomēr Mūžīgais ir atbildējis, pievērsis savu vaigu… Un notika izlīgums, sekoja atbilde. “Dievs ir labs. Un es esmu daļa no visa. Tavs prāts lai notiek.” Kad izdarīta izvēle, tiek pieņemts lēmums. Tālākā esība būs svētība, kuru pazīs un novērtēs tikai cilvēks pats. Tai nebūs īpašu, no malas redzamu kritēriju un objektīvu rādītāju. Citiem ir velti censties to atdarināt un mēģināt notēlot. Vai nu tā ir, vai tās nav. Izvēle vienmēr ir mūsu ziņā.

Līdzīgās grāmatas:
Sigma Ankrava
Pīters Māršals
Riks Kārsons
 
Sūzena Paivere
Komentāri (1):
eduards pilula 03.05.16 plkst. 15:33
Viss jau būtu labi, bet man šķiet, ka Kaspars vairāk atbildes meklē psiholoģijā,nevis teoloģijā. Savukārt,lai jēdzīgi runātu par psiholoģijas viedokli uz cilvēka dzīves noslēpumiem,[atkal] man šķiet, ka nepieciešama atbilstoša izglītība, citādi,varbūt, nejauši parādās diletantisma, piedodiet, iezīmes.
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties