Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

AUSTERLICS

Grāmata pievienota: 03.01.08
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
V. G. Zēbalds
Lapaspušu skaits:
248
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2008

Izcilā vācu rakstnieka V. G. Zēbalda (Winfried Georg Sebald) romāns AUSTERLICS ir cilvēces iepriekšējo gadsimtu maldu ceļu pieredzi rezultējoša un savā emocionalitātē un satura dziļumā pārsteidzoša, nenoliedzami savdabīga, svaiga un pat pārdroši pravietiska ceļa karte jaunā gadsimta literatūrā. Romānu īpašu padara arī tā vizuālais iedarbīgums — tekstu caurvij ap simt autora fotogrāfiju.

Sešdesmito gadu otrajā pusē Antverpenes Centrālās stacijas uzgaidāmajā zālē romāna vēstītājs, rakstnieka alter ego, ievēro jauneklīgu, gaišmatainu vīrieti: viņam kājās ir smagi alpīnistu zābaki, apdilušas zila auduma bikses, plecā veca mugursoma, un viņš nevis apātiski sēž vai stāv kā citi, bet intensīvi kaut ko raksta un skicē savā burtnīcā.
Noslēpumainā svešinieka vēl noslēpumainākais vārds ir Žaks Austerlics. Kad abi vīrieši ik pēc vairākiem gadiem atkal un atkal satiekas visneiedomājamākās vietās, it kā apzināti mērotu kādu kopīgu, visai cilvēcei vienu ceļu pār gadsimtu izdangāto Eiropu, šis vientuļais, šķietami melanholiskais ceļinieks mazpamazām atklāj savu – rožu karalienes pāža – dzīvesstāstu…

V. G. Zēbalds ir viens no nedaudzajiem 20. gadsimta rakstniekiem, kam izcilā kritiķe Sūzana Zontāga veltījusi vārdus “cildena literārā darbība”. Un Zēbalds vienlaikus ir arī tas rakstnieks, kurš pelnīti atzīstams par 21. gadsimta literatūras pamatakmens licēju.
Vācu rakstnieks un akadēmiķis piedzima 1944. gadā Vertahā (Bavārija), pēc studijām pārcēlās uz Šveici, vēlāk – uz Angliju. Par saviem romāniem un arī akadēmiska satura darbiem autors saņēmis vairākas godalgas, pēdējās no tām 2000. gadā – Jozefa Breitbaha un Heinriha Heines balvas.

Darba tulkošanu atbalstījis Gētes institūts, ko finansē Ārlietu ministrija.

No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete

Oriģināla vāka dizains Oskara Stalidzāna piekārtojumā

Sešdesmito gadu otrajā pusē es daļēji zinātniskos, daļēji citos, man pašam visai neskaidros, nolūkos no Anglijas jau kuro reizi biju aizbraucis uz Beļģiju, dažkārt es tur paliku vienu divas dienas, dažkārt vairākas nedēļas. Vienā no šīm Beļģijas ekskursijām, kuras, kā man šķita, mani aizvien ved tālu svešumā, es kādā saulainā vasaras dienā nokļuvu līdz šim tikai vārda pēc pazīstamajā Antverpenē. Tikko tur nonācis, vilcienam vēl lēnām braucot pa dīvainu tornīšu ieskauto viaduktu un tuvojoties stacijai, es sāku justies slikti, un toreiz, visu Beļģijā pavadīto laiku, šis sliktums mani nepameta. Es vēl atceros, kā nedrošiem soļiem krustām šķērsām izstaigāju iekšpilsētu, kā gāju pa Jeruzālemes, Lakstīgalu, Pelikānu, Paradīzes, Visu Svēto un vēl daudzām citām lielākām un mazākām ielām un kā beidzot, galvassāpju un drūmu domu mocīts, paglābos Astridspleinā — tieši blakus Centrālajai stacijai esošajā zooloģiskajā dārzā. Un līdz brīdim, kad man kļuva nedaudz labāk, es sēdēju uz soliņa koku ēnā blakus putnu voljēram, kurā lidinājās milzīgi daudz raibu žubīšu un ķivuļu. Kad pēcpusdiena jau sāka pāriet vakarā, es pastaigājos parkā un visbeidzot vēl ieskatījos tikai pirms pāris mēnešiem no jauna atvērtajā Nokturamā. Pagāja labs brīdis, līdz manas acis bija pieradušas pie mākslīgās pustumsas un es spēju atšķirt dažādos dzīvniekus, kas aiz stikla sienas dzīvoja savu bālas mēnessgaismas apspīdēto dzīvi. Es vairs nespēju precīzi pateikt, kādus dzīvniekus toreiz redzēju Antverpenes Nokturamā. Droši vien tie bija Ēģiptes vai arī Gobi tuksneša sikspārņi un lēcējpeles, vietējie eži, ūpji un pūces, Austrālijas somainās žurkas, meža caunas, lielie susuri un puspērtiķi, šie dzīvnieki vai nu lēkāja no zara uz zaru, vai slīdēja pa pelēkdzeltenajām smiltīm, vai arī iebēga bambusu biezoknī. Tā īsti man atmiņā ir palicis vienīgi jenots, kuru es ilgi vēroju, kā tas nopietnu sejas izteiksmi sēdēja pie strautiņa un visu laiku mazgāja vienu un to pašu ābola šķēlīti, it kā ar savu pārspīlēto centību cerot aizbēgt no šīs neīstās pasaules, kurā bija iekļuvis pats pret savu gribu. No Nokturamā mītošajiem dzīvniekiem man atmiņā ir palicis vienīgi tas, ka dažiem bija uzkrītoši lielas acis un tas nemainīgi pētošais skatiens, kāds raksturīgs palaikam gleznotājiem un filozofiem, kuri ar tīru uzskatu un tīras domāšanas palīdzību cenšas izlauzties no tumsas, kas apņēmusi mūs visus. Vispār man galvā radās jautājums, vai Nokturamas iemītniekiem, kad iestājas īstā nakts un zooloģiskais dārzs apmeklētājiem ir slēgts, tiek iedegts elektriskais apgaismojums, lai, dienai austot, viņi, kaut nedaudz nomierinājušies par šo Visumu miniatūrā, mierīgi varētu laisties miegā. — Ainas no Nokturamas gadu gaitā manā atmiņā ir sajaukušās ar ainām no tā saucamās Salle des pas perdus* Antverpenes Centrālajā stacijā. Ja es mēģinu šo uzgaidāmo telpu iedomāties šodien, tad ieraugu Nokturamu un domāju par Nokturamu, un tikai pēc tam man prātā nāk uzgaidāmā telpa, laikam tāpēc, ka tajā pēcpusdienā no zooloģiskā dārza es iegāju stacijā un, iespējams, kādu laiku pastāvēju laukumā pie tās, lūkodamies augšup uz fantastiskās celtnes fasādi, ko, iebraucot šeit no rīta, biju redzējis visai neskaidri. Un tagad es pamanīju, cik ļoti karaļa Leopolda II valdīšanas laikā būvētā celtne izceļas starp pārējām, un brīnījos par zaļi apsūbējušo nēģerēnu, kas viens pats ar savu kamieli virs stacijas fasādes kreisā erkera torņa jau veselu gadsimtu ir ietiecies Flandrijas debesīs, simbolizējot Āfrikas dzīvniekus un cilvēkus. Kad iegāju Centrālās stacijas uzgaidāmajā telpā, virs kuras pacēlās sešdesmit metru augsts kupols, mana pirmā, varbūt zooloģiskā dārza apmeklējuma un kamieļa iespaidā izraisītā, doma bija, ka šeit, šī greznā, toreiz neapšaubāmi stipri nolaistā foajē marmora nišās, būs iebūvēti krātiņi lauvām un leopardiem, kā arī akvāriji haizivīm, galvkājiem un krokodiliem, tieši tā, kā tas ir dažos zooloģiskajos dārzos, kur mazā vilcieniņā it kā var izbraukāt visattālākās zemeslodes daļas. Balstoties uz šādām, tā sakot, Antverpenes izraisītām idejām, arī gadījās, ka biju iegājis uzgaidāmajā telpā, kurā toreiz atradās personāla ēdnīca, un noturējis to par otru Nokturamu, kas, protams, bija šķitums un varēja rasties tikai tāpēc, ka saule tieši tajā brīdī, kad es iegāju uzgaidāmajā telpā, jau sāka grimt aiz māju jumtiem. Vēl jau zelta un sudraba spīdums uz milzīgajiem, pusaklajiem sienas spoguļiem tieši pretī logu rindai nebija pilnībā apdzisis, taču ēnu valstības krēsla piepildīja telpu, kurā nekustīgi un klusi, tālu cits no cita sēdēja pāris ceļotāju. Līdzīgi kā dzīvnieki Nokturamā, kur bija pārstāvētas uzkrītoši daudz pundurdzīvnieku šķirņu, piemēram, mazītiņas tuksneša lapsiņas, lēcējpeles un kāmji, arī ceļotāji man šķita it kā sarāvušies mazāki, vai nu tas bija, pateicoties ārkārtīgi augstajiem uzgaidāmās telpas griestiem, vai arī aizvien tumšākajai krēslai, un man pat šķiet, ka man prātā ienāca neprātīgā doma, ka šeit atrodas kādas reducētas, no dzimtenes padzītas vai izzūdošas tautas pēdējie pārstāvji, vai arī tādi, kas to visu ir pārdzīvojuši un tagad ir tikpat skumji kā dzīvnieki zooloģiskajā dārzā. — Viena no personām, kas atradās Salle des pas perdus, bija Austerlics, toreiz, sešdesmit septītajā gadā, gandrīz vai jauneklīgs vīrietis blondiem, cirtainiem matiem, kādus es biju redzējis vēl tikai vācu eposa varonim Zigfrīdam Frica Langa Nībelungu filmā. Tieši tāpat kā visās mūsu nākamajās tikšanās reizēs, Austerlicam toreiz Antverpenē kājās bija smagi alpīnistu zābaki, tādas kā strādnieku bikses no apdiluša zila auduma, kā arī pēc pasūtījuma šūta, sen no modes izgājusi žakete, un pat par spīti ārienei viņš no pārējiem ceļiniekiem atšķīrās ar to, ka nevis sēdēja un apātiski raudzījās sev priekšā, bet gan bija aizņemts ar zīmējumiem un skicēm, kam laikam taču bija kaut kāds sakars ar grezno, manuprāt, drīzāk valdības ēkai atbilstošo, nevis gaidīšanai uz nākamo vilcienu, kas trauksies uz Parīzi vai Ostendi, domātu zāli, kurā mēs abi atradāmies, jo tad, kad viņš neko nezīmēja, viņa skatiens bieži un ilgi bija pievērsts logu rindai, kolonnu balstītajiem pilastriem vai citām telpas konstrukcijas daļām vai detaļām. Tad Austerlics izņēma no mugursomas fotoaparātu, tas bija vecs ensains ar izbīdāmu objektīvu, un vairākas reizes nofotografēja tagad jau pilnīgi tumšos spoguļus, un šo fotogrāfiju es vēl līdz šim nespēju atrast starp simtiem citu, kuras viņš drīz vien pēc mūsu atkalredzēšanās 1996. gada ziemā nesašķirotas nodeva manā rīcībā. Kad es beidzot piegāju pie Austerlica un apjautājos par viņa acīm redzamo interesi attiecībā uz uzgaidāmo telpu, viņš nekavējoties un bez mazākā izbrīna par manu tiešumu atbildēja, un kopš tā laika es bieži esmu ievērojis, ka vientuļi ceļinieki parasti jūtas laimīgi, kad tos, pat pēc vairāku dienu klusēšanas, kāds uzrunā. Vairākkārt šādās situācijās ir pierādījies, ka viņi pat ir gatavi vaļsirdīgi izrunāties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Katrā gadījumā uz Austerlicu, kurš man pat vēlāk par savu izcelsmi un dzīves gājumu stāstīja ļoti maz, tas toreiz Salle des pas perdus neattiecās. Mūsu Antverpenes konversācijas, kā viņš tās vēlāk pa lielākai daļai atbilstoši viņa apbrīnas vērtajām zināšanām reizēm nodēvēja galvenokārt bija veltītas arhitektūras vēsturei, un tās sākās jau tajā pašā vakarā, kad mēs abi gandrīz līdz pusnaktij nosēdējām restorānā, kuram slīpi iepretim atradās kupola halle ar uzgaidāmo telpu.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs