Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

EINŠTEINS

Grāmata pievienota: 22.02.21
 
Apakšvirsraksts:
Viņa dzīve un Visums
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Valters Izaksons
Lapaspušu skaits:
680
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
12.53 Eur
Izdošanas gads:
2021

ATKĀRTOTI IZDOTS!

“Ne jau ar racionālā prāta palīdzību es nonācu pie Visuma pamatlikumu izpratnes.”
Alberts Einšteins

Alberts Einšteins ir viena no dižākajām mūsu laikmeta ikonām. Izspūrušo matu oreols, mirdzošās acis, pievilcīgā cilvēcība un neparastais spožums padara viņa seju par simbolu un vārdu ― par sinonīmu ģēnijam. Pirmajā pilnīgajā biogrāfijā, kopš kļuvuši pieejami visi Einšteina dokumenti, autors Valters Izaksons ne tikai skaidro, kā darbojās šis izcilais prāts, bet arī sniedz brīnišķīgu ieskatu viņa atklātajā Visumā un paša atklājēja personībā.

1905. gadā, strādājot vienkārša ierēdņa amatā Šveices patentu birojā, Einšteins uzrakstīja četrus darbus, kas fizikai piešķīra jaunu nozīmi. Viņa panākumu pamatā bija šaubas par vispāratzīto gudrību un izbrīns par noslēpumiem, kas citiem šķita ikdienišķi. Tas viss padarīja viņu par dumpinieku, kas ar cieņu izturas pret dabas harmoniju, par cilvēku, kam iztēle un gudrība piemīt pareizās proporcijās, lai pārvērstu cilvēku izpratni par Visumu.

“Būtiski, ka autors izmantojis līdz šim nepieejamus materiālus. Viņš ticis galā gan ar [Einšteina] biogrāfiju, gan nozīmīgu fizikas atklājumu aprakstīšanu. Šo biogrāfiju ir prieks lasīt, tā atkal atdzīvina dižāko no fiziķiem.”
Marijs Gells-Manss, 1969. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts

Izaksons stāsta ne tikai par prātu un iespējams, dižāko divdesmitā gadsimta mūžu, bet arī par personību, kas ir tikpat nepilnīga kā citi cilvēki, un kļūdās tāpat kā mēs.”
Džozefs Dž. Elliss, Founding Brothers: The Revolutionary Generation autors

Izaksons ieved lasītāju ģēnija dzīvē caur vēstulēm, anekdotēm, citātiem un humoru. [..] Viņš pamanījies grāmatu par zinātni padarīt tikpat aizraujoši lasāmu kā labu romānu.”
San Antonio Express-News

“Jauna biogrāfija, kas piedāvā bagātīgu pārskatu par enerģiju, masu un gaismu līdzvērtīgās daļās. [..] Izaksonam godu dara tas, ka mulsinošie fizikas koncepti pārstāstīti valodā, kas ir lasītājam saprotama.”
Christian Science Monitor

Valters Izaksons ir Aspenas institūta prezidents. Viņš ir bijis CNN priekšsēdētājs un direktors, kā arī žurnāla Time atbildīgais redaktors, kā arī sarakstījis vairāku slavenu cilvēku biogrāfijas.

No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane. Pirmo reizi izdots 2010. gada 27. maijā

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

ŠVĀBS

RUNĀT VIŅŠ IEMĀCĪJĀS vēlu. “Mani vecāki bija tā noraizējušies,” zinātnieks vēlāk atcerējās, “ka griezās pie ārsta.” Pat pēc tam, kad viņš pēc divu gadu vecuma bija sācis lietot vārdus, viņam attīstījās īpatnība, kas pamudināja ģimenes istabmeitu nodēvēt bērnu par “gauso”, pamuļķo un pārējos ģimenē uzskatīt viņu par “gandrīz atpalikušu”. Ik reizes, kad Albertam bija kaut kas sakāms, viņš to izmēģināja pie sevis, klusi čukstot, kamēr vārds skanēja pietiekami labi, lai to izteiktu skaļi. “Katru teikumu, ko viņš izrunāja,” atcerējās Einšteina pielūgsmes pilnā jaunākā māsa, “lai cik ikdienišķs tas būtu, viņš klusi, kustinot lūpas, atkārtoja pie sevis.” Tas viss bija ļoti biedējoši. “Viņam bija tādas grūtības ar valodu, ka apkārtējie baidījās — viņš nekad to neiemācīsies.”
 Lēnā attīstība bija apvienota ar skaļu dumpīgumu pret autoritātēm, tāpēc viens no skolotājiem lika viņam sakravāt mantas, bet otrs uzjautrināja pēctečus, paziņojot, ka viņš neko dzīvē nesasniegšot. Šīs īpašības padarīja Albertu Einšteinu par visu izklaidīgo skolēnu svēto aizbildni. Bet tās arī palīdzēja viņam izveidoties — vismaz tā viņš vēlāk pieņēma — par moderno laiku radošāko zinātnes ģēniju.
 Einšteina pašapzinīgais nicinājums pret autoritātēm lika viņam apšaubīt saņemto gudrību veidā, kāds labi mācītajiem akadēmijas dienderiem pat prātā nebija ienācis. Un Einšteins sāka ticēt, ka lēnā verbālā attīstība viņam ļāvusi ar izbrīnu vērot ikdienas parādības, ko citi pieņēma kā pašas par sevi saprotamas. “Kad sev vaicāju, kā tas gadījās, ka tieši es atklāju relativitātes teoriju, šķita, ka tas bija atkarīgs no sekojošiem apstākļiem,” reiz skaidroja Einšteins. “Parasts pieaugušais nekad neapgrūtina galvu ar telpas un laika jautājumiem. Tās ir lietas, ko viņš iemācījies, būdams bērns. Bet es attīstījos tik lēni, ka sāku brīnīties par laiku un telpu tikai tad, kad jau biju pieaudzis. Tādējādi problēmā iedziļinājos vairāk, nekā būtu iedziļinājies parasts bērns.”
 Iespējams, ka Einšteina attīstības problēmas bija pārspīlētas, varbūt šis pārspīlētājs bija viņš pats, jo mums ir dažas vēstules no Alberta mīlošajiem vecvecākiem, kurās teikts, ka viņš bijis tieši tikpat gudrs un mīļš mazbērns kā jebkurš cits. Taču visu mūžu Einšteinam bija eholālija vieglā formā, kuras dēļ viņš divas trīs reizes atkārtoja teikumus pie sevis, sevišķi, ja tie viņu uzjautrināja. Un visumā viņam labāk patika domāt attēlos, īpaši slavenajos domas eksperimentos, piemēram, iztēlojoties, kā zibens trāpa braucošā vilcienā, vai izjūtot zemes pievilšanās spēku lejup slīdošā liftā. “Es vispār ļoti reti domāju vārdos,” viņš vēlāk stāstīja psihologam. “Doma atnāk, un es pēc tam varu mēģināt to paust vārdos.”
 Abi Einšteina vecāki bija cēlušies no ebreju tirgotājiem un pauniniekiem, kas vismaz divus gadsimtus pieticīgi dzīvoja Švābijas lauku ciemos Vācijas dienvidrietumos. Ar katru gadsimtu viņi aizvien vairāk asimilējās, vismaz tā paši domāja, vācu kultūrā, ko mīlēja. Būdami ebreji pēc kultūras un izcelsmes, Einšteini tomēr maz interesējās par reliģiju vai tās rituāliem.
 Einšteins regulāri noraidīja domu, ka viņa mantojums noteicis to, par ko viņš izveidojies. “Manu senču pētīšana,” viņš mūža nogalē stāstīja kādam draugam, “ne pie kā nenoved.” Tas nav īsti patiesi. Viņam laimējās piedzimt neatkarīgi domājošā un inteliģentā dzimtā, kurā augstu vērtēja izglītību, un viņa dzīvi noteikti ietekmēja — gan skaisti, gan traģiski — līdzdalība reliģiskā mantojumā, kam bija noteikta intelektuālā tradīcija un atstumto un klejotāju vēsture. Protams, tas, ka Einšteinam gadījās būt ebrejam divdesmitā gadsimta sākuma Vācijā, padarīja viņu par nepiederošu personu vairāk, nekā viņam būtu paticis, bet arī nacionālā piederība kļuva par neatņemamu sastāvdaļu tam, kas viņš bija, un lomai, kāda viņam būs pasaules vēsturē.
 Einšteina tēvs Hermanis piedzima 1847. gadā Švābijas ciemā Buhavā, kura plaukstošā ebreju kopiena tikko bija sākusi baudīt tiesības nodarboties ar jebkuru profesiju. Hermanis izrādīja “stipru noslieci uz matemātiku”, un ģimene spēja apmaksāt viņam mācības augstākajā mācību iestādē Štutgartē, kas atradās septiņdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem. Taču viņi nevarēja atļauties sūtīt viņu uz universitāti, kuru lielākā daļa tik un tā bija slēgta ebrejiem, tāpēc viņš atgriezās mājās Buhavā, lai nodarbotos ar tirdzniecību.
 Pēc dažiem gadiem kā daļa no vispārējās Vācijas lauku ebreju deviņpadsmitā gadsimta beigu migrācijas uz rūpnieciskajiem centriem, Hermanis un viņa vecāki devās uz trīsdesmit piecas jūdzes attālo pārtikušāko Ulmu, kas pravietiski dižojās ar moto Ulmenses sunt mathematici — Ulmas iedzīvotāji ir matemātiķi.
 Tur viņš kļuva par partneri brālēna dūnu matraču uzņēmumā. Viņš bija “ārkārtīgi draudzīgs, maigs un gudrs”, atcerēsies Hermaņa dēls. Līdz pakļāvībai maigais Hermanis izrādījās nemākulīgs biznesmenis un mūžam nepraktisks finanšu lietās. Taču pakļāvības dēļ Hermanis bija ģeniāls ģimenes tēvs un labs vīrs stingras gribas sievietei. Divdesmit deviņu gadu vecumā viņš apprecējās ar vienpadsmit gadus jaunāko Paulīni Kohu.
 Paulīnes tēvs Jūliuss Kohs bija nopelnījis ievērojamu bagātību kā graudu uzpircējs un sagādnieks karaliskajam Virtembergas galmam. Paulīnē bija iedzimis viņa praktiskums, bet tēva skarbo dabu viņa apvienoja ar zobgalīgu asprātību, kas robežojās ar sarkasmu, un smiekliem, kas spēja būt gan lipīgi, gan sāpinoši (īpašības, ko viņa nodeva dēlam). Visādā ziņā Hermaņa un Paulīnes savienība bija laimīga, kur viņas spēcīgā personība “pilnīgā saskaņā” kompensēja vīra pasivitāti.
 Viņu pirmais bērns piedzima pulksten 11.30 piektdienā, 1879. gada 14.martā, Ulmā, kura līdz ar pārējo Švābiju nesen bija pievienojusies jaunajam Vācijas reiham. Sākumā Paulīne un Hermanis bija gribējuši zēnu nosaukt par Ābrahāmu par godu vectēvam pa tēva līniju. Bet, Einšteins vēlāk sacīja, viņiem bija sācis šķist, ka vārds izklausās “pārāk ebrejiski”. Tā nu viņi saglabāja iniciāli “A” un deva viņam vārdu Alberts Einšteins.

 

Līdzīgās grāmatas:
Uldis Rudaks
Tatjana Žagare-Vītiņa
50 ukraiņu autori
 
Inguna Daukste-Silasproģe
Inga Ābele
Lato Lapsa
 
Viktors Suvorovs
Viesturs Vecgrāvis
Atis Klimovičs