Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

INDIJA NE PA JOKAM

Grāmata pievienota: 18.05.15
 
Apakšvirsraksts:
Un Pakistāna arī
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Lato Lapsa
Lapaspušu skaits:
320
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2010

Šī grāmata ieinteresēta aculiecinieka acīm rāda nevis sieviešu žurnālos tik bieži apjūsmoto Indijas “eksporta variantu”, kur sniegbaltos tempļos zaļu pļavu vidū viedi vecūkšņi seko savai karmai, ar prieku mācot ciniskajiem, stresā un savtīgumā dzīvojošajiem eiropiešiem patiesās dzīves gudrības, bet gan to, kur savas reālās dzīves priekus un bēdas ik dienu piedzīvo paši indieši un pakistānieši. Abas šīs zemes ir tā pasaules daļa, kur kaut kas neiespējams, pat vienkārši neiedomājams cilvēku piemeklē ik uz soļa, tikko viņš šo soli sper sānis no tūristu iemītās takas. Un šīs grāmatas autors to tiešām ir darījis ne pa jokam.

Aizraujošo stāstījumu ilustratīvi papildina autora fiksētie mirkļi krāsainās fotogrāfijās. Tāpat pielikumā rodama atsevišķa nodaļa par praktiskām lietām, kas būtu jāzina, dodoties ceļojumā, piemēram, par valsts uzbūvi, drošības jautājumiem un finanšu norēķiniem, dzīvošanas, ēšanas, iepirkšanās un uzvedības paradumiem.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-grāmatas versijā

Simttūkstoš Mumbajas termosu ceļi

JA KĀDU BRĪTIŅU padzīvojat divdesmit miljonu pilsētā, varat būt puslīdz droši, ka te satiksiet tik daudz dīvainu cilvēku un nodarbju, cik diezin vai būsiet redzējuši visā līdzšinējā mūžā. Ja šī pilsēta ir kādreizējā Bombeja, tagadējā Mumbaja, — rēķinieties ar to.
 No rīta iznākot pa viesnīcas durvīm, jūs nekavējoties uzskriesiet, teiksim, divu kalsnu vīriņu vilktiem ratiem, kuri pilni ar pamatīgiem ledus bluķiem. Un zināt ko? Par ledus izvadātāju Mumbajā tāpat vien nekļūt. Jums jāpiedzimst pareizajā ģimenē un ciltī, — tad arī varat cerēt ar laiku tikt pie šī visnotaļ prestižā mantojamā darba, lai cik tas eiropietim šķistu smags un nomācošs.
 Paspersiet dažus soļus pa kreisi un uzskriesiet vīriņam, kurš, apbruņojies ar dīvaina paskata instrumentiem, pietiekami skaidrā angļu valodā piedāvās parūpēties par jūsu ausu tīrību. Profesionālu, paaudzēm ilgi savu arodu turpinošu ausu tīrītāju Mumbajā, protams, nav tik daudz kā frizieru, kas darbnīcu ierīkojuši tepat ielas malā — ja, protams, par darbnīcu var saukt spoguļa lausku, sagrabējušu krēslu, pāris šķēru un bārdas nazi. Taču tik un tā viņu ir tūkstoši, un dīvainā kārtā darba pietiek visiem.
 Daži soļi pa labi — un dzīvīga krustojuma malā uzdursieties iežogotam laukumiņam, kuru apsēdusi milzīga baložu varza. Turpat blakus — pāris vīriņi uz milzīgiem prosas vai kā tamlīdzīga maisiem: viņiem ir savs ļoti nopietns darbs. Un tas ir — visiem, kam kārojas pabarot baložus, nodrošināt iespēju veikt šo augstākā mērā svētīto un dieviem tīkamo pasākumu.
 Jā, jā, svētīto — jūs nepārklausījāties. Indijā ir virkne reliģisko grupu, kas uzskata, ka cilvēka dvēsele pēc nāves pārvēršas balodī, hinduistu tempļos baložu piebarošanai ir speciāli fondi, bet sikhi baložus baro, pieminot savu guru Govindu Singhu, kam balodis bijis labākais draugs. Viņiem visiem cilvēks ar prosas maisu ir nepieciešams gandrīz kā gaiss un ūdens.
 Ja viesnīcā nododat mazgāt netīrās drēbītes, nevajag iedomāties, ka tās pavirpināsies kādā veļas mašīnā. Toties, ja pieturēsieties pie Mumbajas tradicionālajām tūristu takām, pie Mahalakšmi dzelzceļa stacijas noteikti nonāksiet uz tilta, no kura paveras skats uz, iespējams, visas pasaules lielāko veļas mazgātavu.
 Nelielos betona laidaros — vai varbūt tās labāk saukt par betona sienu ieskautām padziļām vannām — te rosās aptuveni pieci tūkstoši dobivallu, kā šeit sauc veļas mazgātājus (tiesa, atbilstoši citiem datiem — tikai daži simti, plus vēl ģimenes locekļi). Ļoti iespējams, arī jūsu nodotās drēbītes te tiek izmērcētas, izberzētas, izgrieztas un izliktas žāvēties svelmainajā saulē, lai vakarā vai nākamajā rītā atgrieztos tīras, tikai ar kādu nemanāmā vietā uzvilktu simboliņu, lai tās nesajuktu ar simtiem citu.
 100% hand made — arī tāds varētu būt Mahalakšmi reklāmas sauklis: nekādu veļas mašīnu vai centrifūgu, tikai smags roku darbs šajā apdullinošajā tveicē, ik dienu izmazgājot, kā tiek lēsts, ceturto daļu visas Mumbajas netīrās veļas un drēbju. Taču žēlot dobivallas īsti nevajag, jo vismaz viņi paši ar savu dzīvi ir visnotaļ apmierināti. Tas nav darbs, pie kāda Mumbajā var tikt kurš katrs izlēcējs, — nē, arī tā ir mantota, godā turēta profesija, kas pāriet no paaudzes paaudzē.
 Bet tas viss tik un tā ir tīrais nieks. Īstā brīnumprofesija — unikāla visā pasaulē — šeit ir pilnīgi cita. Un tātad iedomājieties: jūs esat vidēja turīguma indietis, pats strādājat stundas vai divu brauciena attālumā no mītnesvietas, taču ar jūsu ienākumiem pietiek, lai sieva varētu dzīvot pa mājām un nodarboties ar kārtīgas indiešu sievas pienākumiem — klausītu jūsu māti, saimniekotu un, protams, gatavotu ēst pati vai jūsu mātes uzraudzībā.
 Kā jau vidusmēra indietis jūs pēc dabas esat visnotaļ konservatīvs. Jā, naudas jums ir krietni vairāk nekā pirms dažiem desmitiem gadu, bet tas nav atstājis gandrīz nekādu iespaidu uz ģimenes tradīcijām un to, kas jums tiešām, pa īstam patīk. Noteikti to var teikt par ēdienu, jo āra ēdienam jūs vienkārši neuzticaties.
 Restorāni? Nē, viņi noteikti nelietos pareizo eļļu. No viņu ēdiena vēl varat saķert kādu infekciju, bet liela daļa indiešu ir vai apsēsti ar personisko higiēnu (nejaukt ar viņiem apkārtējās vides higiēnu). Jums vajag paša mājās gatavoto. Tikai mājās zina, kas jums patiešām garšo. Un vislabāk ēdienu pagatavos tieši mamma — vai sieva mammas uzraudzībā.
 Šādi noskaņotu cilvēku Mumbajā ir simti tūkstošu, ja ne miljoni, un tieši viņiem tad arī strādā unikālās, tikai šajā pilsētā atrodamās profesijas pārstāvji — dabavallas (dabbawallah). Rīta pusē jūsu sievai vai mātei ilgus gadus pazīstams dabavalla klauvē pie dzīvokļa durvīm un saņem sagatavoto ēdienu, kas kopā ar dabu — tradicionālu termosveidīgu bleķa kasti — sver savus divus vai pat trīs kilogramus. Cits variants — ēdiens ar visu termosu noteiktā laikā tiek savākts no noteiktas kolektīvās virtuves, bet tas neko nemaina. (Starp citu, bieži vien pusdienkaste tiek saukta par tifinu, taču tas nav nekāds anglicisms, drīzāk otrādi: tiffin īstenībā nav angļu vārds, bet gan pārņemts no indiešiem tāpat kā veranda, pidžama, karijs un rikša.)
 Un tad... jā, tad kādā mistiskā veidā pusdienu kastītei ar visu tās saturu, vēlams, vēl siltu no punkta A līdz punktam B — jūsu darbavietai kaut kur šī cilvēku megapūžņa (vienā Mumbajā dzīvo astoņas deviņas Latvijas) otrā malā — jānonāk pietiekami operatīvi, absolūti precīzi, turklāt vēl maksimāli lēti, tāpēc nekādi kurjeri vai picas izvadātāji te nederēs. Un tur, šajā punktā, ap pulksten vieniem dabu jums piegādās cits dabavalla — tāpat jums ilgus gadus pazīstams. (Bez piecpadsmit minūtēm vienos — man tiek nosaukts arī šāds te pats, pats pēdējais dabas nogādes laiks.) Kad būsiet paēdis, viņš savāks termosu, un varat būt drošs, ka vakarā mājās daba būs jau priekšā.
 Ceļojošo termosu apjoms ir milzīgs. Tiek lēsts, ka ik dienas šādā veidā pa Mumbaju pārvietojas simti tūkstošu pusdienu porciju. Par to precīzu nogādāšanu rūpējas aptuveni pieci tūkstoši dabavallu, kuru ikmēneša atalgojums ir ap četrtūkstoš rūpijām — tātad aptuveni četrdesmit pieci lati.
 Sāksim ar to, ka kļūt par dabavallu un lepni valkāt profesijas atšķirības zīmi — tā saukto Gandija cepurīti, kuru savulaik tradicionāli valkāja, piemēram, prezidents Džavaharlals Neru (būtībā kaut kas līdzīgs krievu armijas pilotkai), — nebūt nesanāks kuram katram.
 Viņi nav nekādi neuzticamie izsūtāmie zēni vai kurjeri. Turklāt dabavallas strādā visu savu dzīvi, kamēr vien veselība atļauj; viņu tētiņš, vectētiņš un vecvectētiņš tāpat ir strādājuši par dabavallām, un, kad pašreizējam dabavallam kājas un mugura vairs neļaus, vietā stāsies viņa dēls vai kāds cits radinieks.
 Ja tāds neatradīsies, tiks sūtīts signāls ciltij, un ciematu vecākie ieteiks kādu savējo, jo visi Mumbajas dabavallas nāk no dažiem ciematiem kalnos uz austrumiem no metropoles. Saskaņā ar dabavallu pašu stāstīto viņi visi ir marathu tautas malvas apakškastas pārstāvji un uzskata sevi par leģendārā Mahārāštras karaļa Šivadži kareivju pēctečiem.
 Turklāt, lai kļūtu par cienījamās un godājamās Mumbajas dabavallu ģimenes pilntiesīgu locekli, jums noteikti jāpieder tā sauktajiem varkariem — Mahārāštras štatā izplatītai reliģiskajai kustībai, kas savukārt ietilpst hinduisma bhakti tradīcijā. Kārtīgs varkari ik gadu ar paceltu safrānkrāsas karogu un cimbalām nosoļo simtus kilometru, dodoties svētceļojumā, viņa galvenā dievība ir Vitoba — Krišnas forma, kas savukārt ir Kunga Višnu iemiesojums.
 Un vēl kārtīgs varkari izcili labi apzinās visus savus pienākumus, pilnīgi atturas no alkohola un tabakas, divreiz mēnesī gavē, noliedz jebkādu diskrimināciju atkarībā no kastas vai bagātības. Kārtīgam varkari galvenais dzīvē ir personiskā ziedošanās, vienkāršība, spēja pārvarēt kaislības, mierīga līdzāspastāvēšana, nevardarbība, mīlestība, pieticība, gatavība piedot. Kārtīgs varkari arī vienmēr ir gatavs zemoties otra priekšā, jo ikviens taču ir Brahma...
 Kur viņi tādi radušies? Pirmie dabavallas darbu Bombejā sāka ap 1880. gadu. Viena versija — tad, jau kārtīgi piemirstajos britu koloniālisma laikos, daudzi angļi nevarēja ciest vietējo pārtiku un nokārtoja, lai kalpotāji viņiem pusdienas no mājām nogādātu uz darbu. Savukārt cita, ticamāka, versija — Bombeja deviņpadsmitā gadsimta beigās pieredzēja milzīgu cilvēku pieplūdumu no dažādām valsts malām, un visiem kopīgs bija gan tas, ka viņi bija pieraduši pie saviem tradicionālajiem ēdieniem, līdz ar ko vietējās ēstuves nebija nekāds risinājums, gan tas, ka viņi vēlējās ēst svaigu, mājās gatavotu ēdienu. Tad nu pienāca dabavallu pirmtēva Mahadeva Havadži Bačes zvaigžņu stunda. Sākumā viņš savervēja pārdesmit izsalkušu jauniešu no sava ciemata, bet desmit gadus vēlāk Bačes pusdienu piegādes dienestā bijis ap simt darbinieku, un kopš tā laika Mumbajas dabavallu bizness ir tikai audzis un audzis.
 Bet kā, lūdzu, viņi dabū to gatavu? Kā šajā haotiskajā valstī iespējams panākt šādu darbības efektivitāti? Kā zemē, kur vilciena nokavēšanās par pāris stundām ir pilnīgi normāla padarīšana, un pilsētā, kuras satiksmes sastrēgumi spēj stiepties pat padsmit kilometru garumā, tikai vienas no sešiem miljoniem pusdienu tiek piegādātas nepareizi? It īpaši, ja klients par ēdiena saņemšanu sešas reizes nedēļā maksā tikai no 150 līdz 300 rūpijām, nekādā gadījumā ne vairāk par piecsimt rūpijām (tātad apmēram piecarpus latiem) lielu mēneša “abonēšanas maksu”, bet dabavallu vairākums ir analfabēti, kas neizmanto ne mobilos telefonus, ne kādus citus modernos saziņas līdzekļus.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Jānis Einfelds
Iveta Harija meita
 
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis