Gordons Komstoks, neīstenojies dzejnieks, aiziet no “laba” darba reklāmas aģentūrā un sāk strādāt grāmatnīcā, lai tā iegūtu laiku rakstīšanai. Gan gūdams pieticīgus panākumus dzejā, viņš sāk lēni un apzināti slīgt arvien dziļākā nabadzībā, galu galā nonākot līdz vientuļai, nožēlojamai eksistencei.
Visu, pret ko viņš saceļas, simbolizē derdzīgā aspidistra: mājas svētība viņam nozīmē dzīvi trula mietpilsoņa cienīgumā un pakļaušanos “naudas dieva” tirānijai. Ceļojums sevī aizved Gordonu haosa bezdibenī, biedē viņa ģimenes locekļus un allaž uzticīgo Rozmariju, kuras piedāvātā mīlestība un drošība satricina viņa apņēmību iet izraudzīto dzīves ceļu.
Ar sev raksturīgo ironiju un vērīgumu Orvels apraksta neapmierinātību ar sabiedrību un vēlmi noraidīt mūslaiku “vērtības” –– tomēr dzēlīgi priekšplānā izvirzot jautājumu: vai šis noraidījums ir risinājums?
“Sirdi plosošs un nesaudzīgs stāstījums par nabadzību... sarakstīts skaidrā un niknā valodā.”
Sirils Konolijs
“Orvela spēks un lielums ir tas, ka viņš nekad nav meklējis labi pazīstamo pašapmāna dezodorantu vai sniedzies pēc eleganta literāra izvairīguma saldajām drapēm.”
Deniss Poters
No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Grāmatas mākslinieks Kristians Šics
1
Pulkstenis nosita pustrīs. Kantora ūķī Makkečnija grāmatu tirgotavas dziļumā Gordons — Gordons Komstoks, pēdējais Komstoku ģimenes loceklis, divdesmit deviņus gadus vecs un jau krietni apskretis — bija nozvēlies pār galdu un ar īkšķi stumdīja augšup un lejup Player’s Weights kārbiņas vāku.
Miegaino gaisotni iztraucēja cita, tālāka pulksteņa ling-lang — tas nāca no “Velsas prinča” ielas otrā pusē. Gordons sapurinājās, apsēdās taisni un aizvāca četrpensu smēķu kārbiņu iekškabatā. Neizturami gribējās uzsmēķēt. Par nelaimi, bija atlikušas tikai četras cigaretes. Bija trešdiena, un nauda būs tikai piektdien. Ja vakarā un vēl visu rītdienu vajadzēs iztikt bez tabakas, tas būs pārāk drausmīgi.
Jau priekšlaikus izjuzdams, cik mokoša būs rītdienas bezsmēķība, viņš piecēlās un devās uz durvju pusi — sīks, trausls, ar smalkiem kauliem un nervozām kustībām. Žaketes labā piedurkne elkonī bija izdilusi, vidējā poga iztrūkusi; slikti pieguļošās bikses izstaipītas un smurgainas. Pat no augšas bija redzams, ka apaviem vajadzīgas jaunas pazoles.
Ceļoties kājās, bikšu kabatā nošķindēja monētas. Viņš skaidri zināja, cik tur ir. Piecarpus pensi — divi, puspenss un “laimītis”. Viņš apstājās un izzvejoja muļķīgo Ziemassvētku trīspensi. Drausmīgs, pilnīgi bezjēdzīgs ripulis! Un kāpēc viņš, apdauzītais idiots, to paņēma? Tas bija vakar, kad viņš pirka cigaretes. — Jums taču nav nekas iebilstams pret trīspensīti, ser? — dūdoja žogvāvere pārdevējiņa. Un viņš, protams, ļāva, lai tik iesmērē. — Nē, protams, ko jūs! — viņš murkšķēja — stulbenis, apdauzīts stulbenis!
Nelabi metas — ķešā tikai piecarpus pensi, piedevām trīs no tiem nav iespējams iztērēt. Nu, kā var kaut ko nopirkt ar trīspensi? Tā vispār nav monēta, bet klaja izgāšanās. Izvelkot tādu no kabatas, tu izskaties kā pēdējais stulbenis, ja nu vienīgi tur ir vesela sauja citu naudas gabalu. “Cik?” tu prasi. “Trīs pensi,” pārdevēja atbild. Tu izrakņā kabatas un — akmentiņ, lec laukā! — izķeksē šo nejēdzīgo pengu. Meiča vīpsnā. Mirklī saodusi, ka ar to pašu tu esi uz sēkļa. Tu redzi, kā viņa žigli paglūn — skatās, vai pie graša vēl nav pielipis kāds pudiņa pikucis. Tu aizsoļo, degunu saslējis, un vairs nekad nesper kāju tai bodītē. Nē! Trīspensi mēs neaiztiksim. Atliek divarpus pensi — divarpus pensi, līdz piektdienai!
Vilkās tukšās pēcpusdienas stundas, kad pircēji nāca reti vai nenāca vispār. Viņš bija viens ar septiņiem tūkstošiem grāmatu. Mazajā, tumšajā istabelē blakus kantorim oda pēc putekļiem un satrunējuša papīra — tā bija līdz eņģei pilna ar grāmatām, pārsvarā vecām un nepārdodamām. Augšējos plauktos zem pašiem griestiem kā līķi kopējā kapā atdusējās aizvēsturiskas enciklopēdijas in quatro. Gordons parāva malā zilos, putekļu pilnos aizkarus, aiz kuriem atradās nākamā telpa, jau labāk apgaismota — tā bija bibliotēka. Viens no daudzajiem grāmatzagļu iecienītajiem “divi pensi, ķīlu nevajag” iestādījumiem. Protams, te bija romāni vien, nekā cita. Un kādi romāni! Bet arī par to nebija jābrīnās.
Romāni, skaitā simti astoņi, rindojās gar trim sienām no grīdas līdz griestiem, it kā sienas būtu no stateniski samūrētiem krāsainiem ķieģeļiem. Sakārtoti pēc alfabēta. Arlens, Berouzs, Della, Dīpings, Frankau, Gibss, Golsvertijs, Prīstlijs, Sepers, Volpols. Gordons lūkojās uz bezgaumīgi iegareno muguriņu kārtām ar kūtru naidu. Šobrīd viņam derdzās visas grāmatas, kur nu vēl romāni. Kaut kas šaušalīgs — vesela telpa piekrauta ar žulganu, pusjēlu draņķību. Pudiņš — sīrups un nieru tauki. Astoņsimt pudiņa gabalu, viņš ir iemūrēts, ieslodzīts kapenēs no pudiņakmens! Nē, tas bija pārāk nomācoši. Izgājis cauri vaļējo durvju ailai, viņš nonāca pārdotavā, pa ceļam pieglauzdams matus. Tā bija ierasta kustība. Kas to lai zina, ja nu aiz stikla durvīm ir meitenes. Ārēji Gordons nebija padevies. Nieka piecas pēdas septiņas collas augumā, mati, kā parasti, atauguši, tādēļ galva uz rumpja izskatījās pārāk liela. To, ka viņš ir diegabikse, Gordons nemēdza aizmirst. Zinādams, ka uz viņu skatās, turējās ļoti stalti, izrieza krūti, ar visu izskatu pauzdams — ziniet, ejiet pie velna; gadās, ka vientiesīgāki ļautiņi arī noticēja.
Tomēr ārā neviena nebija. Atšķirībā no pārējām telpām pārdotava bija iekārtota eleganti un dārgi un tajā bija apmēram divi tūkstoši grāmatu, neskaitot skatlogā izliktās. Pa labi slējās stikla skapis, kurā glabājās bērnu grāmatas. Gordons novērsās, lai nebūtu jāredz šķebīgais rakhemveidīgais apvāks: ap zilo zvaniņu puduriem daiļi dej elfulēni. Tad jau labāk skatīties ārā pa stikla durvīm. Nejauka diena, vēl arī vējš pieņemas spēkā. Svina pelēkas debesis, glumi bruģakmeņi. Trīsdesmitais novembris, svētā Andreja diena. Makkečnija grāmatnīca atradās uz stūra pie tāda kā bezveidīga laukuma, kurā sanāca kopā četras ielas. Pa kreisi, no durvīm tik tikko saskatāma, auga varena goba, jau gluži kaila; tās neskaitāmie zari iepretim debesīm savijušies sēpijas mežģīnēs. Otrā pusē, blakus “Velsas Princim”, bija lieli afišu dēļi, ko no vienas vietas klāja reklāmas visādiem patentētiem ēdieniem un patentētām zālēm, mudinot tevi sapūdēt iekšas ar dažnedažādiem sintētiskiem mēsliem. Vesela rinda šaušalīgu leļļuģīmju, no kuriem staro idiotu optimisms. “Kvartas Mērce”, “Kraukšķīgās Brokastu Pārslas” (“Bērni no rītiņa prasa savas pārsliņas!”), “Ķengura Burgundietis”, “Iesalvita Šokolāde”, “Bulekss”. Šis buljons bija visbaigākais. Briļļains kantora žurķis ar laķētiem matiņiem, sēž pie kafijas galda, tur rokā baltu buljona krūzi un smaida līdz ausīm. Apakšā rakstīts: “Rolands Butta bauda Buleksu!”
Gordons pievērsās tuvākām ainām. No putekļu apmiglotā stikla viņam pretī raudzījās paša sejas atspulgs. Prieka maz. Nav ne trīsdesmit, bet jau apskretis. Ļoti bāls, ar neizdzēšamām rūgtuma rievām. Piere — tādas mēdz dēvēt par “cildenām” — proti, augsta, taču zodiņš smails, tādēļ visa seja drīzāk bumbierveidīga, nevis ovāla. Mati peļu pelēki un pinkaini, mute nelaipna, acis ne īsti brūnas, ne zaļas. Tad jau labāk skatīties uz ielu. Pēdējā laikā viņam spoguļi riebās. Ārā viss bija drūms un ziemīgs. Gārgdams kā aizsmacis gulbis, pār bruģakmeņiem slīdēja tramvajs, aiz tā vējš dzenāja samīdītu lapu driskas. Raudamies uz austrumiem, ņirbinājās gobas zari. Plakāts, kas slavināja “Kvartas Mērci”, stūrī bija saplēsts, atlupusī papīra strēmele drudžaini plivinājās kā vimpelis. Vējš ieķērās arī kailo papeļu rindā šķērsielā pa labi, tās spēji saliecās. Auksts, nejauks vējš. Brāzmās jautās kaut kas draudīgs, spīvās ziemas pirmais rūciens. Divas dzejas rindas sāka dzīties uz dzimšanu Gordona prātā.
Asi tarampampam vējš… varbūt ļaunu vēstošais vējš? Nē, lai būtu vienkārši draudīgais. Tātad draudīgais vējš pūš pāri… nē, drīzāk zēģelē…
Taram nobirušās papeles liecas… Tikko nobirušās? Nē, labāk nule nobirušās papeles. Atskaņa zēģelē — papeles? Nekas, lai paliek.
Asi draudīgais vējš zēģelē,
Nule nobirušās papeles liecas.
Labi. Vārdam “zēģelē” būs grūti piemeklēt atskaņu, ar to mokās visi dzejnieki, jau sākot ar Čoseru. Taču radošā dziņa bija noslāpusi. Gordons pagrozīja kabatā naudas gabalus. Divi pensi, puspenss un laimītis — tātad divarpus pensu. Prāts bija lipans aiz apnikuma. Atskaņas un epiteti — nē, tas iet pāri viņa spēkiem. Kur nu, ja kabatā ir tikai divarpus pensu.
Skatiens atkal aizķērās aiz plakātiem ielas otrā pusē. Pretīga stulbeklība. Viņam bija savi iemesli tos ienīst. Acis automātiski pārlasīja saukļus. “Ķenguru burgundietis — īstais vīns britiem.” “Kvartas mērce — un tavs vīriņš jau smaida.” “Ar Iesalvitu Jums būs možums visas dienas garumā!” “Klīsti viens pats? Tiec vaļā no blaugznām!” “Bērni no rītiņa prasa savas pārsliņas.” “Iekaisušas smaganas? Tikai ne man!” “Rolands Butta bauda Buleksu.”
Hā! Pircējs — nu, vismaz uz to pusi. Gordons izslējās stīvs. Stāvot pie durvīm, iesānis var redzēt, kas notiek pie skatloga, pašam paliekot nemanītam. Viņš nopētīja iespējamo pircēju no galvas līdz kājām.
Pieklājīgs pusmūža kungs — melns uzvalks, lietussargs un portfelis — kāds provinces jurists vai Sitijas klerks — boķējās skatlogā ar lielām, blāvām acīm. Fizionomija likās vainīga. Gordons sekoja viņa acu skatienam. Ahā! Tad re, kā! Šis tālākajā kaktā uzošņājis D. H. Lorensa pirmizdevumu. Skaidrs, iztvīcis pēc kaut kā neķītra. Pa ausu galam dzirdējis par “Lēdiju Čaterleju”. Kāds pretīgs ģīmis, Gordons domāja. Bāls, truls, mīksts, kontūras izplūdušas. Pēc izskata spriežot, velsietis, dievticīgais, par to šaubu nav. Mutes kaktiņos parastie sektantu dobuļi. Tur, savā kaktā, viņš ir vietējās Tiklības līgas vai Piejūras Modrības komitejas priekšsēdētājs (čības ar gumijas pazolēm un lukturītis, lai medītu pārīšus, kuri skūpstās jūrmalas promenādē), bet nu ieradies lielpilsētā padzīvot zaļi. Kaut jel ienāktu iekšā! Ieskapētu viņam Lorensa “Iemīlējušās sievietes”. Tad nu gan šis būtu vīlies!
