Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PASAULES MĒRĪŠANA

Grāmata pievienota: 06.09.07
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Daniels Kēlmans
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2007

Daniels Kēlmans (Daniel Kehlmann, dzimis 1975. gadā) savu pirmo romānu publicēja 22 gadu vecumā. Līdz šim izdoti romāni DER FERNSTE ORT (2001, latviski 2004. gadā) un ICH UND KAMINSKI (2003), kā arī īsprozas krājums UNTER DER SONNE (1998). Viņa darbi tulkoti vairākās pasaules valodās, un 2005. gadā autors saņēmis Candide-Preis.

Romāns PASAULES MĒRĪŠANA (DIE VERMESSUNG DER WELT, 2005) autoram atnesis pelnītu slavu – šobrīd tas ir viens no populārākajiem vācu romāniem pasaulē.

Romāna tulkojumu latviešu valodā atbalstījis Gētes institūts.

1828. gadā Vācu Dabas pētnieku kongresā sastopas Aleksandrs fon Humbolts, kura slavenie pasaules apceļojumi likuši pamatus bioģeogrāfijai, un Karls Frīdrihs Gauss, kurš jau kopš agras jaunības pazīstams kā “matemātikas firsts” un 21 gada vecumā publicējis teoriju par skaitļiem. Gauss, vienkārša dārznieka dēls, ir dzimis ģēnijs –– tā kā viņam ir skaidrs, kas gaidāms nākotnē, ikdiena viņu kaitina. Savukārt Humbolts ir dzīvespriecīgs ceļotājs, entuziasms nodrošina viņu ar naivitātes bruņām, kas pasargā no kanibāliem un krokodiliem. Pēc abu tik ļoti atšķirīgo vīriešu sastapšanās Berlīnē romānā nodaļu pa nodaļai savijas viņu dzīves.

No vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece

Grāmatas mākslinieks Kristians Šics

Ala

Pēc pusgada Jaunandalūzijā Humbolts bija izpētījis visu, kam nebija kāju un kas nebija tik bailīgs, lai bēgtu. Viņš bija izmērījis debess krāsu, zibens temperatūru un nakts sarmas smagumu, nogaršojis putnu mēslus, izpētījis zemes satricinājumus un nokāpis mirušo alā.
 Abi ar Bonplānu dzīvoja baltā koka mājā vēl pavisam nesen zemestrīces postītas pilsētas nomalē. Vēl joprojām nakts vidū grūdieni rāva cilvēkus augšā no miega, vēl joprojām, ja apgūlās zemē un, aizturot elpu, ieklausījās, varēja dzirdēt, kā dziļi lejā kustējās zeme. Humbolts raka bedres, iekāra termometrus garos pavedienos un laida ūdenī, lika zirņus uz nostieptām bungu ādām. Drebēšana reiz noteikti atkārtosies, viņš priecīgi teica. Drīz visa pilsēta būs drupās.
 Vakariņas viņi ēda pie gubernatora, bet pēc tam peldējās. Upē tika nolikti krēsli; viegli ģērbušies, viņi apsēdās straumē. Laiku pa laikam garām aizpeldēja kāds neliels krokodils. Reiz kāda zivs vicekaraļa brāļadēlam nokoda trīs kājas pirkstus. Vīrs, viņu sauca dons Oriendo Kasauless, un viņam bija tiešām iespaidīgas ūsas, noraustījās un vairākas sekundes kā sastindzis blenza ūdenī, iekams, vairāk neticīgi nekā izbijies, izcēla no asiņu aptumšotā ūdens savu nu jau nepilnīgo kāju. Kā kaut ko meklēdams, skatījās apkārt, tad atslīga ūdenī, no kurienes Humbolts viņu tūliņ izvilka. Ar pirmo kuģi Kasauless atgriezās Spānijā.
 Bieži pie viņiem ieradās sievietes: viņu sapītajos matos Humbolts skaitīja utis. Viņas nāca bariņos, sačukstējās un ķiķināja par mazo, formas tērpā ģērbto vīru ar kreisajā acī iežmiegto lupu. Sieviešu skaistums Bonplānam radīja ciešanas. Viņš jautāja, kur gan varot noderēt statistika par utīm.
 Humbolts teica — viņš gribot zināt tāpēc, ka gribot zināt. Vēl neviens neesot pētījis šo ievērojami izturīgo kukaiņu atradnes uz ekvatoru apdzīvojošo cilvēku galvas.
 Turpat netālu no viņu mājas tika izsolīti cilvēki. Muskuļoti vīrieši un sievietes ķēdēs saistītām locītavām tukšiem skatieniem uzlūkoja zemes īpašniekus, kuri ar pirkstiem bakstīja viņiem mutē, apskatīja ausis un nometās uz ceļiem, lai aptaustītu dibenu. Viņi iztaustīja pēdas, parāva aiz deguna, pētīja matus un aptaustīja dzimumorgānus. Lielākoties viņi devās prom, nevienu tā arī nenopirkuši, šī bija lejupslīdoša nozare. Humbolts nopirka trīs vīrus un lika tiem atraisīt ķēdes. Viņi nesaprata. Nu viņi esot brīvi, Humbolts lika tiem pārtulkot, viņi drīkstot iet. Viņi blenza uz Humboltu. Brīvi! Viens jautāja, kurp viņiem jāiet. Kurp vien jūs gribat, Humbolts atbildēja. Viņš iedeva tiem naudu. Vilcinādamies viņi pārbaudīja monētas ar zobiem. Viens apsēdās zemē, aizvēra acis un vairs nekustējās, it kā pasaulē nebūtu nekā, kas viņu varētu interesēt. Apkārt stāvošo zobgalīgo skatienu pavadīti, Humbolts un Bonplāns devās prom. Pāris reižu abi pagriezās, taču neviens no brīvlaistajiem uz viņiem neatskatījās. Vakarā sāka līt, naktī jauna zemestrīce satricināja pilsētu. Nākamajā rītā visi trīs bija pazuduši. Neviens nezināja, kur, un brīvlaistie tā arī nekad vairs neuzradās. Kad notika nākamā izsole, Humbolts un Bonplāns palika mājās, strādāja aiz nolaistiem slēģiem un izgāja no mājas vien tad, kad izsole bija beigusies.
 Ceļš uz Kaimas misiju veda cauri biezam mežam. Uz katra soļa viņi redzēja nepazīstamus augus. Šķita, ka tik bagātīgai augu segai pat nepietika vietas: koku stumbri spiedās cits pie cita, vieni augi pārklāja citus, liānas skārās pie pleciem un galvas. Misijas mūki viņus uzņēma laipni, kaut arī nesaprata, ko tie no viņiem grib. Abats purināja galvu. Aiz tā īstenībā slēpjoties kas cits! Neviens nedotos pāri puspasaulei, lai mērītu zemi, kas pašam nepieder.
 Misijā dzīvoja kristīti indiāņi pašpārvaldē. Tajā bija indiāņu komandants, policijas priekšnieks un pat milicija, un, kamēr viņi bija paklausīgi, viņiem ļāva dzīvot, it kā tie būtu brīvi. Viņi staigāja kaili, vienam otram mugurā bija kāds nezin kur sagādāts apģērba gabals: cepure, zeķe, josta, pie pleca piestiprināts uzplecis. Humboltam bija nepieciešams brīdis laika, iekams spēja radīt iespaidu, ka ir pie tā pieradis. Viņam bija nepatīkami redzēt, cik daudzās ķermeņa vietās sievietēm aug apmatojums; tas šķita nesavienojami ar dabas doto sievietes godu. Taču, kad viņš šajā sakarā izteica piezīmi Bonplānam, viņa uzjautrinātais skatiens lika Humboltam nosarkt un sastomīties.
 Netālu no misijas, naktsputnu alā, dzīvoja mirušie. Zinādami šo seno leģendu, iezemieši nevēlējās viņus turp pavadīt. Tikai pēc ilgas pierunāšanas līdzi devās divi mūki un indiānis. Tā bija viena no lielākajām kontinenta alām, sešdesmit reiz deviņdesmit pēdu liels caurums, pa kuru iespīdēja tik daudz gaismas, ka vēl simt piecdesmit pēdu tālu varēja redzēt zāli un koku galotnes kalna iekšpusē. Un vien tālāk viņiem bija jāaizdedzina lāpas. Un tur sākās klaigāšana.
 Tumsā dzīvoja putni. Pie alas griestiem kā maisi karājās tūkstošiem ligzdu, troksnis bija apdullinošs. Neviens nezināja, pēc kā tie orientējās. Bonplāns trīsreiz izšāva, šāviena troksni pārspēja kliedzieni, un viņš savāca divus vēl pusdzīvus ķermeņus. Humbolts no klints izkala akmens paraugus, mērīja temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu, kasīja no klints sienas nost sūnas. Viens no mūkiem iekliedzās, ar sandali saspiezdams milzīgu kailgliemezi. Viņiem bija jābrien pa strautu, putni plivinājās viņiem virs galvas, Humbolts ar rokām aizspieda ausis, mūki pārkrustījās.
 Šeit, teica vedējs, sākoties mirušo valstība. Tālāk viņš neiešot.
 Humbolts piedāvāja dubultu samaksu.
 Vedējs to atraidīja. Šī vieta neesot laba! Un vispār — kas gan šeit meklējams, cilvēkam taču esot jādzīvo gaismā.
 Skaisti teikts, norūca Bonplāns.
 Gaisma, Humbolts iesaucās, neesot vis gaišums, bet gan zināšanas! Viņš devās tālāk, Bonplāns un mūki sekoja. Eja sazarojās, bez vedēja nebija saprotams, uz kurieni. Humbolts ierosināja sadalīties. Bonplāns un mūki purināja galvu.
 Nu tad iesim pa kreisi, Humbolts ierosināja.
 Kāpēc pa kreisi, Bonplāns jautāja.
 Nu, tad pa labi, teica Humbolts.
 Bet kāpēc gan pa labi?
 Pie joda, nu viņam tas šķita pagalam muļķīgi. Un viņš devās visiem citiem pa priekšu pa kreisi. Putnu kliedzieni šeit, lejā, bija vēl skaļāki. Pēc brīža varēja saklausīt augstas, klikšķošas skaņas, kas ātri sekoja cita citai. Humbolts nometās ceļos un pētīja nīkuļojošos augus. Uztūkuši, bezkrāsaini, gandrīz bezveidīgi stādi. Interesanti, viņš kliedza Bonplānam ausī, tieši par tiem viņš Freibergā esot uzrakstījis darbu.
 Kad abi atkal piecēlās, viņi pamanīja, ka mūki pazuduši.
 Māņticīgie lempji, Humbolts iesaucās. Tālāk!
 Ceļš veda stāvus lejā. Ap viņiem sitās putnu spārni, taču neviens no tiem viņus neskāra. Viņi taustījās gar sienu uz priekšu līdz klints velvei. Lāpu gaisma, par vāju, lai izgaismotu velvi, meta milzīgas ēnas uz sienām. Humbolts uzmeta aci termometra stabiņam: kļūstot arvien siltāks, lai gan viņš šauboties, vai profesors Verners būtu par to priecīgs. Un tad viņš turpat blakus ieraudzīja savas mātes stāvu. Viņš samirkšķināja acis, taču redzēja viņu ilgāk, nekā piederējās halucinācijai. Apmetnis sasiets mezglā pie kakla, galva pieliekta, sejā izklaidīgs smaids, zods un deguns tik plāns kā viņas pēdējā dzīves dienā, rokā izliekts lietussargs. Viņš aizvēra acis un skaitīja lēnām līdz desmit.
 Kā, lūdzu, Bonplāns jautāja.
 Nekas, Humbolts atbildēja un koncentrējies skaldīja nost akmens šķembu.
 Tur, aizmugurē, ceļš vedot tālāk, Bonplāns bilda.
 Nu jau pietikšot, noteica Humbolts.
 Bonplāns aizrādīja, ka dziļāk kalnā noteikti ir vēl neredzēti augi.
 Labāk gan būšot, ja viņi ies atpakaļ. Šodienai būšot gana.
 Viņi gāja uz priekšu gar strautu dienasgaismas virzienā. Putnu pamazām kļuva mazāk, kliedzieni pieklusa, un drīz jau varēja nodzēst lāpas.
 Alas priekšā viņu vedējs indiānis uz iesma virs uguns grozīja abus putnus, lai iztecinātu taukus. Spalvas, knābis un nagi jau dega, liesmās pilēja asinis, čurkstēja tauki, virs klajuma pacēlās rūgti dūmi. Vērtīgākie tauki, viņš paziņoja. Bez smaržas un svaigi ilgāk par gadu!
 Nu viņiem vajadzīgi divi citi, Bonplāns nikni noteica.
 Humbolts palūdza Bonplānam degvīna blašķi, iedzēra pamatīgu malku un kopā ar vienu no mūkiem devās atpakaļ uz misiju, kamēr Bonplāns gāja nomedīt vēl divus putnus. Pēc dažiem simtiem soļu Humbolts palika stāvam, atgāza galvu un paskatījās uz virsotnēm, kas augstu virs viņa balstīja debesis.
 Skaņa!
 Skaņa, atkārtoja mūks.
 Ja ne oža, teica Humbolts, tad skaņa. Šī klikšķēšana, kas atbalsojas no sienām. Acīmredzot dzīvnieki orientējās pēc tās.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs