|
PILSĒTAS ŠAMAŅI
Grāmata pievienota: 20.05.16
|
|
|
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
|
Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. PILSĒTAS ŠAMAŅI ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.
“Svens Kuzmins prot ne tikai aizraut, ieintriģēt vai izaicināt. PILSĒTAS ŠAMAŅOS apkopoto stāstu lasīšana atstāj labi pavadīta laika, kā arī svaigas un baudāmas literatūras pēcgaršu.”
Pēteris Dragūns
“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Grāmatas mākslinieks Svens Kuzmins
Piena un banānu maģija
Apmēram pēc divām stundām lauzītā vācu valoda aiz sienas apklusa, un Jensons iesauca Agniju kabinetā.
— Vai drīkstu painteresēties, kā gāja? — viņa kautrīgi jautāja.
— Protams. Lieliski. Nākamnedēļ vācieši brauks pie mums. Apskatīt ražošanas iekārtas.
— Skaidrs, — Agnija pārtvēra, labi zinādama, kas šādos gadījumos jādara, — tātad man jārezervē viesnīca un biznesa pusdienas, jānoorganizē viņiem kultūrvēsturiska ekskursija pa Vecrīgas krogiem un striptīzbāriem, kā arī iepriekš jāapmaksā minibārs, no kura viņi lāpīsies pirms līgumu parakstīšanas.
Jensons skaļi iesmējās.
— Jauki, vai ne? Gandrīz klasiska dramaturģija.
Viņš piecēlās, aizpogāja žaketes vidējo pogu un piegāja pie pretējās sienas, virs kuras, ieritināts cilindrā, karājās Jensona pareģojumu vīstoklis. Agnija pagriezās pret viņu.
— Un kā ar...
— Nekā, — Jensons pārtrauca, — pagaidām nekā. Ziņošu, kad būs progress. Uztaisi man, lūdzu, piena banānu kokteili un pārliecinies, ka līdz vāciešu atbraukšanai viss strādā kā labi ieeļļots mehānisms.
Agnija apstiprinoši pamāja un aizsoļoja durvju virzienā. Jensons piegāja pie loga un, masēdams deniņus ar pirkstiem, vēroja tukšo un mierīgo Pils laukumu. Priekšnieks izskatījās mierīgs un nesatricināms, kā parasti, taču Agnija lieliski zināja, ka, par spīti nordiski nesatricināmajai ārienei, iztēlē viņš redz degošu riepu dūmos ietītus izmisušu cilvēku barus ādas zābakos mīņājamies pa dubļu zaņķi, kas pagaidām vēl ir rūpīgi iekopts Vecrīgas zālājs. Viņa dziļi nopūtās un izgāja pa kabineta durvīm. Līdz zināmam brīdim viņa bija pārliecināta, ka viņas uzdevums ir palīdzēt izmisušajam Jensonam, kurš cauriem vakariem sēdēja birojā, domās iegrimis, un pusbalsī pats ar sevi apsprieda to, kā divu cilvēku sastāvā novērst paša prognozēto katastrofu. Taču pēc kāda laika viņa saprata, ka ne jau Jensons bija tas, kuram jāpalīdz. Ar Jensonu viss bija kārtībā, Agnija ne reizi vien dabūja pārliecināties, ka viņš ir viens no racionālākajiem cilvēkiem, kādus viņa pazina. Jāpalīdz bija tiem tūkstošiem cilvēku, kuri, ja ticēja Jensona prognozēm, savā vientiesībā un lepnumā bija nonākuši uz pilsoņkara robežas. Protams, viņa bija teikusi priekšniekam, ka visas viņa prognozes var izrādīties pilnīgi aplamas, uz ko Jensons bez kavēšanās atbildēja: “Taisnība. Bet, pirmkārt, tās nav prognozes, tās ir priekšnojautas. Ņem vērā, ka starp šīm divām lietām ir milzīga atšķirība. Un ticēt vai neticēt — tā ir tava izvēle. Bet kā tu domā, kurš no variantiem tavuprāt būtu jāizvēlas, lai garantēti nekļūdītos?”
Agnija iegāja nelielajā iebūvētajā virtuves telpā un salika kopā trauku žāvētājā atstāto blenderi. Viņa izņēma no ledusskapja aizsāktu piena paku un nolika to uz galda, atdalīja no ķekara vienu banānu, ar ietrenētu rokas kustību novilka tam mizu, izmeta to miskastē zem izlietnes un aptuveni nomērījusi pārlauza augli divās nevienādās daļās. Lielāko daļu viņa iemeta blenderī, mazāko apēda pati. Neatbildētais jautājums, kas viņu joprojām nodarbināja, bija šāds — ko viņa pati varēja darīt lietas labā? Kāds bija risinājums? Viņa ielēja 150 mililitrus piena plastmasas mērglāzē un piebēra nedaudz kanēļa. Blendera traukā viņa ielēja otru, daudz mazāku piena šļuku. Piena paku viņa ielika atpakaļ ledusskapī, no kura šoreiz izņēma trauciņu ar saldo krējumu. Vienu lietu gan Agnija bija sapratusi — šī nebija standarta problēma, un visu šo situāciju būtu ļoti grūti izskaidrot racionāli. Viņa pievienoja traukā ielietajam pienam tējkaroti saldā krējuma un tējkaroti brūnā cukura. Tad viņa aplaizīja karoti, noskaloja to zem krāna un ielika krējuma trauciņu ledusskapī. Brīdi padomājusi, Agnija vēlreiz atvēra ledusskapi un šoreiz no tā izņēma groziņu, kurā vēl bija palikušas sešas zemenes. Viena oga bija paspējusi iebojāties, tāpēc Agnija to izmeta miskastē, bet divas veselās noskaloja ar ūdeni un iemeta blenderī. Atlikušās zemenes viņa ielika banānu traukā un nolika uz letes, lai varētu tikt vaļā no groziņa — Agnijai ļoti nepatika, kad veseli augļi atradās blakus iepuvušiem. Bet viens no viņas galvenajiem secinājumiem bija šāds: risināt iracionālu problēmu ar racionāliem paņēmieniem ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tātad jāizvēlas iracionāls risinājums. Piemēram rituāls. Tas bija labākais, kas nāca prātā. Taču šeit sākās loģiska problēma. Iracionāls risinājums pēc definīcijas nevar būt racionāli pamatots, tāpēc noskaidrot, vai tas ir pareizs, nav iespējams. Bet noteikt rituāla atbilstību risināmajai problēmai vispār nav iespējams. Un tas, protams, situāciju padarīja kaitinošu. Jo tajā pašā laikā uztraukums, kuru Agnija sauca par Drebekli, šādas neziņas dēļ kļuva tikai spēcīgāks. Atlika kaut ko darīt vienkārši darīšanas pēc un gaidīt rezultātus, kuri, iespējams, nekad nepienāks. “Kā es šajā visā iekūlos?” Agnija ar nožēlu nodomāja un izņēma no apakšējās atvilktnes Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēli, kuras vāks bija neveikli nokāries pār 29. lappusi — ar katru dienu to kļuva mazāk. Agnija izplēsa kārtējo lappusi no grāmatas un ielika to atpakaļ atvilktnē. Rūpīgi, citu aiz citas viņa atdalīja no papīra loksnes mazas strēmelītes un meta tās blenderī. Kad papīra lapa bija pilnībā sasmalcināta, Agnija uzlika blenderim vāku un nospieda starta pogu. Aparāts ierūcās un sāka lēni un pakāpeniski kult grāmatas lappusi un pienu viendabīgā masā. “Ja šoreiz nepalīdzēs, mēģināšu dedzināt un pievienot pelnu veidā,” Agnija nodomāja, izslēdza blenderi, pārliecinājās, ka mazie, burtiņiem apdrukātie papīra gabali bija kārtīgi samalušies, un pārkaisīja tos ar vanilīna cukuru. Tad viņa pievienoja šai pelēcīgajai putrai mēra glāzē ielietās kokteiļa sastāvdaļas un vēlreiz ieslēdza blenderi. Gatavo kokteili viņa ielēja Jensona mīļākajā glāzē, iesprauda dzērienā dzeltenu salmiņu, izjauca blenderi pa detaļām un ielika tās trauku mazgājamajā mašīnā kopā ar mērglāzi. Kokteili Agnija novietoja uz nelielas paplātes līdzās divām uz pusēm pārlocītām salvetēm un, gurnus šūpodama, aizslāja Jensona kabineta virzienā.
Līdzīgās grāmatas:
|
Juris Kronbergs
|
|
|
Osvalds Zebris
|
|
|
Svens Kuzmins
|
|
|
|
Valdis Atāls
|
|
|
Frīda Mihelsone
|
|
|
Viktors Suvorovs
|
|
|
|
Nora Ikstena
|
|
|
Sergejs Loiko
|
|
|
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Juris Kronbergs
|
|
Osvalds Zebris
|
|
Svens Kuzmins
|
|