Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

PULKSTENIS AR ATPAKAĻGAITU

Grāmata pievienota: 03.04.11
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
296
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2011

1919. gads Latvijā — vēsture, kam detektīvžanra maestro Andris Kolbergs piešķīris izteiksmīgas krāsas, garšu un smaržu. Pārdroša juveliera aplaupīšana slīpētu blēžu stilā, jauntopošā Latvijas valsts un tās aizstāvji, Rīgas un nomaļu šarms, streļķi, bermontiāde, pirmā mīlestība, pērkami policisti un bordeļu kaislības… bet pamatā romānam — īsta krimināllieta, kuras atšķetināšana ir varen aizraujoša.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

JUVELIERIS MENDELS DAVIDSONS stāvēja pie sava veikala uz Aleksandra ielas ietves, atspiedies pret atvērto durvju stenderi, un viebās. Viņš bija gara auguma, kalsns, bet spēcīgs piecdesmit divus gadus vecs ebrejs ar sirmot sākušu garu bārdu, apdilušu ādas vesti mugurā un jaunu, melnu, cieti savelta filca “angļu katliņu” galvā. Veikals atradās namā numur 3, ļoti vecā, tūlīt pēc 1812. gada lielā priekšpilsētu ugunsgrēka celtā vienstāva koka mājā ar jumta izbūvi (ēku nojauca kopā ar blakusnamiem 20. gadsimta sešdesmito gadu beigās, lai atbrīvotu vietu viesnīcas “Latvija” būvlaukumam Brīvības un Elizabetes ielas stūrī).
  Juveliera īgnumam bija dažādi un visai pamatoti iemesli. Pirmkārt, viņš nevarēja īsti saklausīt, ko veikalā meita Haja ar Šermani runā, bet tieši vēlme viņus noklausīties Davidsonu bija izdzinusi ārā, lai it kā atvēsinātos.
  Dzirdēja tikai Hajas smieklus, bet tie savukārt rādīja, ka Izraels Šermanis viņai ir ļoti patīkams. Cik tālu šī patikšana ir aizgājusi? Rahila par meitas gaitām noteikti zina vairāk, bet vai tad viņam, ģimenes galvam, ko saka? Viņam tik jāpelna nauda. Pareizi jau ir,— vīrietim jāpelna nauda, sievietei jātur kopā ģimene. Tomēr aizvainojoši kādu dienu tā pēkšņi uzzināt, ka tava meita precas ar šo Šermani vai kādu citu. Itin kā viņām pašām būtu par ko pirkt kāzu štātes un kāzu galdu klāt. Un kas tad no tā Šermaņa ir? Tiesa: izskatīgs, lunkans un izveicīgs, taisni tāds, kādi sievietēm patīk. Bet tikai divdesmit gadu vecs un bez īsta pamata zem kājām. Nupat esot braucis ar brāli uz Liepāju iepirkt cigārus, papirosus un tabaku, esot labi nopelnījis. Ko nozīmē “labi”? Viens “labi” var sabāzt kabatās, citam ormaņa rati par maziem, lai savu “labi” pārvestu mājās. Vecajam Šermanim tabakas bode piederēja jau pirms kara, bet, kāda tā bija, tāda arī palikusi. Kur tad tas lielais labums? Tik vien, kā dzīvību velk un paēdis ir. Nekā vairāk.
  —Laba diena, tate Mendel, — Izraels atnākot sveicināja. — Man priekš Rahilas laimējās nopirkt zosi... Laba zoss, balta, trekna... Es jau iedevu Hajai... Es par to samaksāju četrdesmit ostrubļus...
  —Tik vien? — brīnījās Haja, lai gan par zosu cenām neko nezināja. Pirms kara ebreji neēda putnus, kam starp kāju pirkstiem peldplēves, taču karš piespieda ne tādiem vien aizspriedumiem tikt pāri.
  —Tate, atdod Šermaņa kungam četrdesmit ostrubļus!
  —Es došu kerenkās... — Davidsons no bikšu aizmugurējās kabatas izvilka biezu dažādu krāsu un lielumu naudaszīmju žūksni.
  —Nē, nē... — Šermanis kļuva nervozs. — Kerenkās ne... Kerenkas un lielinieku naudu neviens vairs negrib... Admirāļa Kolčaka jaunā Krievijas valdība kerenkas neatzīst, atsakoties izpirkt...
  —Nauda kā nauda, pilsētas kasē piecas kerenkas maina pret vienu ostrubli vai pusotriem cara rubļiem.
  —Bet tate! — sarunā negaidot iejaucās Haja. — Tur maina tikai nabadzīgajiem katram pa sešdesmit kerenkām, lai viņi nepaliktu galīgi bez līdzekļiem. Šermaņa kungs nav nabadzīgs!
  Par ģimenes interešu nodevību Mendels meitai uzmeta ciešu, naidīgu skatienu, kādu pelna pārbēdzēji pretinieka pusē vai citā ticībā, bet viņa skatienu godam, pat ar lepnumu izturēja.
  —Es labāk pagaidīšu un pienākšu rīt... Vai jūs, tate Mendel, redzējāt? Grota namam uguns atkal ir augšā uz jumta... Melni dūmi vien griežas. Pažarnieki man sacīja, ka Butuļa namu arī pavisam nevarot apdzēst... Viņi ūdeni ved no kanāla, bet tur līmenis zems, nepietiek. Pažarnieki baidās, ka liesmas var pārsviesties uz blakus mājām... Viss trakajā karstumā tā izžuvis, ka no vienas dzirksteles var aizdegties!
  —Bet tate, — pikti iesaucās Haja,— Šermaņa kungs apvainosies un nekā mums vairs nenesīs!
  —Cik vajag, ja es dodu domes naudā?... Butuļa māja ir pie baznīcas, tik tālu dzirksteles neatpūtīs... Es vairāk baidos, ka atkal var sākt šaut...
  —Astoņdesmit kapeikas ostnaudā ir viens rublis un divdesmit piecas kapeikas domes rubļos... Tas iznāk... Tas ir... Sešdesmit divi rubļi un piecdesmit kapeikas... Jā, jums, tate Mendel, taisnība! Ja nāk viens sešcollīgais šāviņš, tad ir pagalam! Es jūsu vietā preci te neatstātu, bet aizvestu drošībā uz lombardu vai kādu banku.
  Šermanis pārlaida izteiksmīgu skatienu vitrīnām uz letes un pie sienām. Uz sarkana un melna samta pamatnēm tur blāvi spīdēja zelts un mirguļoja briljanti. — Šauts esot no igauņu kuģiem, neviens nezina, vai tie palikuši turpat vai jau prom un kas igauņiem vēl aiz ādas. Viņi pamieru negrib, tāpēc kuru katru brīdi atkal var gāzt pa Rīgu ar lielgabaliem. Vācu zaldāti staigā nikni un skatās apkārt kā vilki, nu jau ir skaidrs, ka viņi Kurzemē zemi nedabūs un būs jābrauc mājā tādiem pašiem plikiem, kādi sabrauca. Zogot un laupot, kur vien var tikt klāt!
  —Piecdesmit... Sešdesmit... — Naudu skaitot, Davidsonam vienā ritmā kustējās lūpas un pirksti. — Vēl divi un piecdesmit kapeikas...
  —Jā, viss pareizi... Sešdesmit divi un piecdesmit kapeikas... Paldies, tate Mendel!
  —Es iziešu ieelpot svaigu gaisu... Svilina kā tuksnesī... Nekur no karstuma nevar glābties, otru tādu vasaru es neatceros...
  Kas es šim par tati! Papirosu Šermanis ir tavs tate!
  Lien kā ute kažokā!
  Hajai ar Izraēlu tēva iziešana “ieelpot svaigu gaisu” bija pa prātam. Lai gan vecais no durvīm viņus nevarēja redzēt, tomēr skūpstīties tie neuzdrīkstējās, vien skatieni zibot krustojās, un tad šķīda dzirksteles.
  Haja sāka stāstīt, kā Rahila ķēkšai liks gatavot zosi, ar ko pavēlēs pildīt, kādā mērcē cepeti pasniegs, un aicināja Šermani rīt uz vakariņām.
  Viņš Hajai ir par jaunu! Vīram jābūt vismaz desmit gadu vecākam! Tikai pūru cer izkrāpt!
  Kamēr es nenomiršu, neviens neko nedabūs! Pēc tam vienalga viss paliks viņiem!
  Bet Lazaram vairāk. Lazars ir labs dēls. Taupīgs un apsviedīgs.
  Pie biržas naudu mijot, slīpēts kļuvis un tālredzīgs. Vakar pat. Atskrien ap pusdienas laiku un prasa: “Tate, vai tev cara rubļu daudz?” — “Kādi trīsdesmit tūkstoši būs.” — “Tate, dodi projām! Mēs pie biržas vēl maksājam 2 vācu markas par gabalu, bet Amsterdamā jau pārdodot zem 80 feniņiem!” — “Es tam neticu! Cara nauda ir laba nauda.” — “Tate, es arī neticēju, bet ir redzēta vēstule. To radiem atsūtījis kāds kunstnieks Rihards Zarriņš, kas Pēterburgas naudas drukātavā agrāk bijis un tagad arī no boļševikiem atstāts par galveno mākslinieku. Viņš raksta, ka lielinieki visu laiku turpina drukāt cara simtniekus un piecsimtniekus, krauj kuģos un ved prom uz Amsterdamu pārdot. Agrāk tipogrāfija esot strādājusi astoņas stundas, bet tagad raujot cauri dienu un nakti. Nu trūkstot papīra un krāsu, bet to visu taču var kaut kur ārzemēs iepirkt un drukāšanu turpināt. Tate, es pats taisos vaļā no kerenkām un cara rubļiem, un tev arī iesaku!”
  Haja veikalā smējās ilgi un skanīgi, tāpēc Davidsons Šermaņa runāto nevarēja saprast nemaz.
  Izraels uzradās lielinieku laikā ar produktiem. Viņš gādāja Rahilai miltus, vistas, biezpienu, olas. Ko nu kuru reizi varēja dabūt, ne par kādu izvēli nevarēja būt ne runas, priecājies, ja vispār pie kā ēdama tiec. Visapkārt valdīja bads, ja Izraēlu noķertu, par miltu kulēm tribunāls puisi kā spekulantu varēja pielikt pie sienas, bet viņš turpināja riskēt un braukāt apkārt pa laukiem un uz Lietuvu. Ne jau par velti, protams. Par lielu naudu. Viņš no Davidsoniem vien būtu iekrājis krietnu summu, ja nebūtu vieglprātīgs plenderis. Bet varbūt ir iekrājis un vienkārši nesaka? Prāts viņam ass, šodien izlielīsies, bet rīt nezināsi, kā sasmelt. Nāks visādi, mēģinās aizņemties, paliks dusmīgi, ka nedod, un vēl rīkli pārgriezīs. Vai tad visiem var iedot, visiem vajag, visi apskranduši, vienīgi firsta Līvena krievu virsnieki staigā jaunos mundieros un štrammi.

Līdzīgās grāmatas:
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
Iveta Harija meita
 
Nora Ikstena
Svens Kuzmins
Laima Kota
 
Viktors Suvorovs
Ilze Jansone
Sanita Reinsone