Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VĀGNERU KLANS

Grāmata pievienota: 27.05.08
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Džonatans Karrs
Lapaspušu skaits:
512
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2008

Turpat divus gadsimtus Vāgneru klans — pati pazīstamākā dzimta Vācijā — bijis Vācijas vēstures epicentrā, līdzdarbojoties gan mūzikas mākslā, gan politikas varenākajās un atbaidošākajās jomās. Viņi vadīja prestižo Baireitas festivālu un mūždien ķīvējās gluži kā viņu iestudēto Vāgnera operu varoņi. Riharda Vāgnera radītā mūzika — un arī politiskie uzskati — gluži vai burtiskā nozīmē baroja viņa dzimtai piederīgos un viņa pēctečus paaudžu paaudzēs. Līdz šim, stāstot par komponista vētraino dzīvi, biogrāfi centušies izcelt strīdīgākos aspektus: vācu nacionālsociālismu, Vāgneru (ne tikai Meistara vien) antisemītismu un — pašu fīreru. Tomēr — nez vai Rihards Vāgners būtu piekritis tam, kā mantinieki interpretēja viņa uzskatus un sasaistīja viņa mūziku ar nacistisko režīmu.

Grāmatas autors piedāvā svaigu, apbrīnojami erudītu un fascinējošu skatījumu uz Vāgneru klana vēsturi un tā lomu ne tikai mūzikā, bet arī Vācijas vēsturē, sākot ar laiku pirms Bismarka Reiha rašanās 1871. gadā, izdzīvojot tā dēvēto Trešo Reihu un vadot Baireitas festivālu līdz pat mūsdienām. Šīs dzimtas sāga Džonatana Karra vēstījumā ar tajā mutuļojošajām kaislībām, skaudību, alkatību un intrigām ir ne mazāk aizraujoša par Meistara slavenāko operu ciklu Nībelungu gredzens.

Džonatans Karrs (1942-2008) kopš 1970. gada bija pastāvīgs Baireitas apmeklētājs, un šajā darbā atklājās viņa dziļā interese par Vāgneru dzimtu kā Vācijas un daļēji arī Eiropas vēstures spoguli. 2000. gadā Džonatans Karrs apbalvots ar Commander of the British Empire ordeni.

Karrs pilnībā piesaista lasītāja uzmanību un neļauj tai atslābt ne uz mirkli. Vāgnera mantojums ir tikpat dramatisks kā pati Meistara dzīve. Lielisks lasāmgabals, kam jāatrodas gan akadēmiskajās, gan publiskajās bibliotēkās.”
Library Journal

“Par spīti Vāgnera pēcnācēju grēkiem viņa operas joprojām ir apskaužami populāras. Un tieši šeit slēpjas vienīgais Karra grāmatas trūkums – autors neapņemas izskaidrot, kas tieši Vāgnera mūzikā ir tik reibinoši bīstams. Galu galā, bez mūzikas Vāgneri būtu pavisam cita ģimene.”
Alans Raidings, The New York Times

No angļu valodas tulkojusi Lilija Beļakova

Grāmatas mākslinieks Kristians Šics

PRIEKŠVĀRDS

BIEŽI TIEK APGALVOTS, ka par Rihardu Vāgneru — iespējams, pašu dievinātāko un nicinātāko mākslinieku — ir sarakstīts vairāk grāmatu nekā par jebkuru citu, izņemot Jēzu Kristu un Napoleonu. To būs grūti pierādīt, tomēr taisnība vien ir, ka literatūra par tā saukto “Baireitas meistaru” — komponistu un dramaturgu, esejistu un arhitektu, rasistu un revolucionāru — ir mulsinoši plaša un acīm redzami pretrunīga. Mazāk, tomēr pietiekami ir sarakstīts par Lista ārlaulības meitu Kozimu, kuras māte bija franču grāfiene. Kozima pameta savu vīru, pianistu un diriģentu Hansu fon Bīlovu, un aizgāja pie Vāgnera. Viņa Vāgneram dzemdēja trīs bērnus un nodzīvoja četrdesmit septiņus gadus ilgāk nekā vīrs. Kas ir tā dzimta, kuras dibinātāji bija Rihards un Kozima? Ilgāk par gadsimtu — abu pasaules karu, nacistu diktatūras un ārvalstu okupācijas laikā Vāgneri vadīja Baireitas festivālu un iejutās namatēvu lomā, uzņemot daudzus varenākos mākslas un politikas pārstāvjus un cīnīdamies savā starpā kā īsteni karotāji no pašu iestudētajām muzikālajām drāmām. Vāgneri ir pati pazīstamākā Vācijas ģimene, tomēr stāsts par viņiem joprojām paliek nezināms.
 Pat tiem, kurus vēsture interesē maz un operu pasaule — vēl mazāk, Vāgneru sāga varētu šķist aizraujoša. Alkatība un skaudība, sazvērestības un kautiņi, kas norisinājās drīzāk aplami nodēvētajā ģimenes namā Vānfrīdā (Wahnfried), kuras burtisks tulkojums nozīmē “Miers no maldiem”, un ap to, ne ar ko neatpaliek no “Dalasas” un “Dinastijas” spilgtākajām epizodēm. Nīke Vāgnere, Riharda dzēlīgā mazmazmeita, kura ļoti līdzinās Kozimai (ja ne raksturā, tad vismaz izskatā), atsaucas uz “nesātīgi izplētušos ģimenes hidru, egoistisku, liekulīgu masu ar izcilniem deguniem un asiem zodiem [..], kurā tēvi kastrē dēlus, bet mātes viņus noslāpē ar savu mīlestību [..], kurā vīrieši ir sievišķīgi, bet sievietes — vīrišķīgas un kurā viens mazmazbērns skrubina cita mazmazbērna aknas”. Precizitātes labad viņai vajadzēja piebilst, ka vismaz daži Vāgneri bijuši apveltīti ar taisnīguma izjūtu un ironisku humoru — īpašībām, kas nav raksturīgas pārējai dzimtai. Tomēr aiz šīs cilvēcīgās drāmas Vāgneru stāsts ir nepārspējams spogulis, kurš gandrīz divu gadsimtu laikā atspoguļo Vācijas krampjaino uzplaukumu, kaunpilno krišanu un augšāmcelšanos.
 Rihards Vāgners piederēja pie laika, kurš mums šķiet ļoti tāls. Viņš piedzima Leipcigā 1813. gadā, kad Napoleona karaspēks atradās pie tās vārtiem, bet nomira Venēcijā 1883. gadā, divpadsmit gadu pēc tam, kad Vācija bija sasniegusi vienotību, pēc kuras Vāgners bija tā ilgojies un kuras dēļ cīnījies. Turpretī viņa dēls Zigfrīds saistās ar laikmetu, kurš ir gandrīz pārāk tuvs. Lai gan viņš nomira 1930. gadā, trīs gadus pirms nacisti izveidoja tā dēvēto Trešo Reihu, tomēr nodzīvoja pietiekami ilgi, lai pieredzētu, kā viņa ģimene, it sevišķi sieva Vinifreda, aizvien vairāk aizraujas ar Ādolfu Hitleru. No Zigfrīda četriem bērniem tikai Frīdelinda nicināja nacistus un aizbēga uz Ameriku, turpretī otra meita — Verēna — palika mājās un apprecēja augsta ranga SS virsnieku. Pēc kara abi Zigfrīda dēli — Vīlands un Volfgangs — bija spējīgi lielā mērā atbrīvoties no ģimenes ilgstošā sakara ar “tēvoci Vilku” (t.i., Hitleru), un 1951. gadā viņi atjaunoja Vāgnera festivālu Baireitā, nelielā pilsētiņā, kur viņu vectēvs gandrīz pirms astoņdesmit gadiem bija aizsācis izrādes. Verēna un Volfgangs piedzīvoja arī jauno tūkstošgadi, un Volfgangs šīs grāmatas rakstīšanas brīdī (2006. gadā) turpina vadīt festivālu, neraugoties uz sporādiskiem lūgumiem viņu atbrīvot no šā amata.
 Katru vasaru notiek Baireitas jaunās sezonas svinīga atklāšana, kas ir viens no svarīgākajiem Vācijas sabiedriskās dzīves notikumiem — ne tik žilbinošs kā Askota, nopietnāks par Glindeburnu, tomēr tas apvieno šo abu pasākumu elementus. Festivāla teātrī (Festspielhaus), kurš atrodas pakalnā pilsētas nomalē, fotoaparātu zibspuldžu plaiksnā un pūlim šai izrādē nolūkojoties, Volfgangs kopā ar sievu un meitu uzņem sabiedrībā pazīstamus cilvēkus — piemēram, karaliskās ģimenes pārstāvjus. Toreiz, trīsdesmitajos gados, šajā pašā vietā histēriska pūļa vidū stāvēja Vinifreda, lai sveiktu Hitleru un viņa bandu. Paša pirmā festivāla laikā pats Meistars sagaidīja viesus — sākot ar ķeizaru un Bavārijas karali un beidzot ar Nīči, Listu un Brukneru, nemaz nerunājot par turīgu augstmaņu pulku, no kuriem Vāgners (lielākoties — velti) cerēja iegūt līdzekļus savam parādos slīkstošajam uzņēmumam. Publika un mākslinieki nāk un iet, ķeizara vietā nāk fīrers, kuram seko virkne (demokrātiski ievēlētu) valsts prezidentu, taču programma paliek nemainīga — Vāgnera darbi (lai gan ne visi) tiek izrādīti teātrī, kuru uzcēla Vāgners un kuru joprojām vada Vāgners, lai gan tas viņam vairs nepieder. Ikviens, kurš meklē ilgstošu pēctecību Vācijā (un tas nav viegls uzdevums), neapšaubāmi to atradīs šajā pieticīgajā Ziemeļbavārijas nostūrī.
 Izvērtējot viņu nozīmi un vēsturi, šķiet pašsaprotami dēvēt Vāgnerus par “caur un cauri vāciešiem” vai vienkārši typisch Deutsch. Tomēr ko gan šie vārdi, kuri tik viegli izslīd pār lūpām, patiesībā nozīmē? Kaut ko sevišķi labu vai sevišķi sliktu, vai kaut ko ārkārtīgi sarežģītu, bet varbūt visu kopā? Pateicoties Gētem un Šilleram, Kantam un Šopenhaueram — un šo sarakstu var turpināt gandrīz bezgalīgi — Vācija ilgu laiku tikusi uzskatīta par īpaši ievērojamu Dichter und Denker (dzejnieku un domātāju) zemi. Pateicoties tādiem komponistiem kā Bahs, Bēthovens, Brāmss un, protams, Vāgners, mūzika visā tās izteiksmīgajā varenībā un nedefinējamā būtībā tiek saukta par “pašu vāciskāko no mākslām”. Tāpēc šķiet dīvaini, ka šiem “sapņu gaisīgo valstību pavēlniekiem” — kā savus tautiešus daļēji ironiski raksturoja Heine — vienlaikus jābūt tik čakliem, labi organizētiem, vērīgiem un pat neatlaidīgiem. Ņemot to vērā, liekas neizprotami, ka šiem pašiem cilvēkiem, kuri alkst pašapliecināšanās un Lebensraum (dzīves telpas), jārada neiedomājami slaktiņi, izraisot tik daudz posta pār kaimiņiem un sevi.
 Esejā ar nosaukumu Was ist Deutsch? (“Kas ir vācietis?”) Vāgners centās aizrakties līdz jautājuma būtībai. Kādam varbūt šķiet, ka viņš varēja vienkārši atbildēt uz šo jautājumu, uzrakstot: “Es — visā savā eksplozīvajā ģenialitātē un iekšējās pretrunās.” Taču tā vietā Meistars pēc ilgas diskusijas par mākslu un politiku, ko caurauž viņa bēdīgi slavenie pret ebrejiem vērstie izteikumi, atzina, ka ir nonācis strupceļā. Pēc viņa domām, citiem būtu jāturpina risināt šo jautājumu. Daudzi to patiešām ir darījuši, taču gandrīz gadsimtu atbilde uz šo jautājumu paliek neatrasta. Visu cieņu Vāgneriem, tomēr iesākumam nepieciešams ņemt vērā, ka dedzīgākie vācu nacionālisti viņu vidū — Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Houston Stewart Chamberlain, Meistara meitas Evas vīrs), kā arī Kozima un Vinifreda — bija ieprecējušies ģimenē un nebija dzimuši vācieši. Viņi bija vai kļuva, kā pauž banālais izteiciens, “vāciskāki par vāciešiem”. Runājot par pārējām dzimtas atvasēm, ir pārsteidzoši, cik daudzi no viņiem, ieskaitot pašu Rihardu, bieži vien visērtāk un drošāk jutās ārpus varenās Vaterland (tēvzemes) robežām. Nav šaubu, ka tajā ir kaut kas typisch Deutsch. Tie, kuri Vāgneru klanā meklēs vācu tautas rakstura liecības, neapšaubāmi tās atradīs lielā skaitā, taču sastapsies arī ar dažiem pārsteigumiem.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs