Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Sodus Point

Balsis mijas un saplūst mākoņu klusumā. Pirms lidot tālāk, Kanādas zosu bari sasēduši vilkābeļu birzī. Sarkani, ogu pilni krūmi, miltainie augļi klāj zemi. Zosis tos knābā, laiskojas rudens saulē, bužina spalviņas. Miera, atpūtas vieta. Zosu balsis mijas un saplūst mākoņu klusumā. Turpat pāri birzij ir šaura taciņa uz Ontario ezeru, taciņas galā viens vienīgs sols. Ejot gar ezera krastu, šķiet, ka tā ir jūra. Viļņi sitas gar akmens molu, kas aizved līdz mazai, baltai bākai. Sodus point.
 Kartē viņas redzēja, ka tas ir it kā galējais punkts. Vienas konkrētas vietas robežpunkts. Ko var sagaidīt no galējiem punktiem? Te nav nekā satricinoša, viss mierīgs un skaists. Vienīgi ezera zeltainie vilnīši, nākot tuvāk krastam, sitas spēcīgāk. Ja nebūtu zosu balsu, būtu tikai viļņu balsis. Ja nebūtu viļņu balsu, būtu tikai iekšējā balss.
 Divas sievietes, izkāpušas no īrētas mašīnas, sēž uz galējās robežas soliņa un nerunā. Viņas ir nokļuvušas vienā no tiem dzīves brīžiem, kad nevajag runāt. Vai kad negribas. Vai nav spēka. Vai vispār nav nozīmes runāšanai. Varbūt tas pat ir viens no svarīgākajiem viņu dzīves nerunāšanas brīžiem. Nostrādājušās, nogurušas, svešā pasaules malā. Vēl no rīta viņas beidza pakot kastēs grāmatas. Šķirot papīru, izgriezumu kalnus. Izmest lieko, saglabāt būtisko. Pestīšanas armijas finiera mēbeles pret romāna uzmetumiem, kožu saēstās flaneļa segas pret Džoisa rēbusiem, pusgadsimtu vecs bārdas skuveklis pret dzejas jēlvielu.
 Viss tāpēc, ka vecais vīrs Tebe nolēmis pārnākt dzimtenē. Sešdesmit gadu viņš bijis prom. Nē, viņam vienkārši nav citas izejas. Viņš vairs lāga nevar paiet, bet viņš grib rakstīt. Te, Amerikā, nekas vairs nesanāks. Divas izvēles — spītīgi neiet ārā no savas istabas, sēdēt savās čurās vai padoties un iet sociālās mājas istabā, kur tas, ka Tebe ir kādas tautiņas rakstnieks, nozīmē to pašu, ko citās istabiņās gulošie plānprātīgie kosmonauti, pravieši un mesijas. Bet paldies Amerikai. God bless. Dievs svētī. Kamēr Tebe varēja tikt ar sevi galā, neviens viņam te neaizliedza būt mazas tautiņas rakstniekam.
 Īstenībā ļoti racionāls solis. Viss racionāli pakļauts rakstīšanai. Spiestā kārtā pārcelties uz dzimteni, no kuras spiestā kārtā pirms sešdesmit gadiem bija jāaizbrauc.
 Ko saka klusējošo sieviešu iekšējā balss?
 Tas bija gandrīz komiski, kā viņš turējās pie savas pusgadsimtu vecās tarbas, lai saliktu tajā ceļošanas dokumentus, brilles ar nolauztu kājiņu, adrešu bloku — uz kartona lapiņām pārrakstītas adreses un telefona numuri, kas pārvilktas ar gumiju, kādas lieto pārtikas maisiņu apsiešanai. Cik aizdomīgi un neuzticīgi viņš skatījās uz jauno somu, kas tika iegādāta par divdesmit dolāriem, jo viņš neies ielaisties mietpilsoņu vaļībās. Tas ir, iztaisīties smalkākam nekā patiesībā ir, ar jaunu, divdesmit dolāru vērtu somu.
 Tas bija tik mīļi, kā viņš ļāva apcirpt matus, kas bija plānās lēkšķēs noauguši gar kaklu, kā viņš ļāva izņemt antīko dzirdes aparātiņu, lai ausis varētu atbrīvot no spalvu kumšķiem. Un kā viņš laimīgi smaidīja, acīm ciet, nomazgāts un apkopts, un no smaida muskuļu savilkšanās klusi, priecīgi pīkstēja mūžam pussalūzušais aparātiņš, ar kuru viņš dzirdēja to, ko gribēja, un nedzirdēja, ko negribēja.
 Kas viņas ir šim vīram? Meitiņa un Mollija. Nonākušas šeit un tagad, lai viņam palīdzētu. Redz, tāds stāsts, tāda sakritība. Tebe, bēglis, no dzimtenes izdzītais tāpat kā Džoiss un viņa un savas valodas apsēstais, dzimis gadu pēc “Ulisa”, kuram sava mūža labākos gadus veltījis, dzīvodams ģimenē ar šarmanto draņķi, komivojažieri Blūmu, ar viņa sievu, ar dzejnieku Stefanu Dedalu vairāk nekā ar savu paša, Tebes, ģimeni, ja nu vienīgi savu sievu mīlējis tikpat karsti kā Džoiss savējo, jo kas tad īsti ir diena, tā leģendārā 1904. gada 16. jūnija diena, kad aizsākas “Uliss”? Tā vienkārši ir Džoisa un Noras satikšanās diena. Āmen.