Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VIRTUĀLAIS FAUSTS

Grāmata pievienota: 18.03.08
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jānis Rokpelnis
Lapaspušu skaits:
160
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2008

Jāņa Rokpeļņa VIRTUĀLAIS FAUSTS ir romāns par mīlestību, dziedināšanu, spēļu elli, seksu, svētlaimi un bez laimīgām beigām – kā erotiskās masāžas salonā.

Parasts iekšējais dialogs. Un pēkšņi kāds teikums skan nedaudz svešādi.
Tā tevi uzrunā Dievs. Vai arī sātans.
Atšķirt var tikai pēc sekām. 

Izmantojot daudzu gadu vērojumus un personiskos piedzīvojumus, autors pēta duālo mūsdienu latviešu pasauli: attiecības ar Dievu un sātanu, ar Baznīcu un reliģiju, masveidīgo tieksmi kļūt par kristiešiem un vienlaicīgo ekstrasensu pielūgsmi; un šī pasaule pastāv līdzās aizvien spēcīgākajai tieksmei aizstāt reālo pasauli ar virtuālo, ko piedāvā pasaules tīmeklis (tīkls kārdinātājs, vilinātājs) – internets. Rokpeļņa skatījums, atainojot 21. gadsimta internetatkarīgā cilvēka dzīvesveidu, meklējumus, jūtas un vilšanos ir ironisks un nesaudzīgi tiešs, detaļās un valodā apskaužami poētisks, precīzs un racionāls.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Kristapa Ģelža mākslinieciskais noformējums

TĀTAD MAN, kā jau standartlatvietim, piederēja lauku māja. Vecsaimniecība. Pie kam pirkta no mantiniekiem. Tā ka juridiski miers un bērziņš. Pirms pāris gadiem gan biju spiests to uzsist gaisā. Dažādu iemeslu pēc. Taču nojaušu, ka jūs nebūt nedegat nepacietībā šos iemeslus iepazīt.
 Tādēļ pie lietas. Šad tad neregulāri izkauktos atvaļinājumus mēdzu pavadīt tajās mājās. Vienatnē. Ar raksturu man nav paveicies — esmu neglābjami monogāms. Un vienlaikus man vecenes baigi patīk. Stulba pretruna, vai ne? Kādreiz pat par savām, tā sacīt, estētiskajām prioritātēm sarīmēju pantiņu:

Rīgas maukas
Un Latvijas lauki.

Šis antipoētisms “maukas”, protams, ietver arī tiklākās Rīgas (patiesībā jau visas pasaules un tuvīno galaktiku) dāmas. Bet, ko tu padarīsi, neesmu nekāds profesionāls dzejdaris.
 Reiz tomēr tiku saaģitējis sev līdzi kādu no brūtēm (īslaicīgām, protams). Lai, cita starpā, drusku pasaimnieko pa ķēķi un āru. Še tev nu bija! Liegā būtne uzskatīja, ka tas ir mans, nevis viņas aizlaiku pienākums — darināt brokastis, izmēzt gumijnieku piebradātās grīdas… Vārdsakot, aptekāt šo no priekšas un pakaļas, nevis raženā laiskumā gremdēties metafiziskās aizās un atvaros.
 Šā vai tā, neraugoties uz maniem skandināviskiem, samērīgiem sejas vaibstiem un laika skrejas joprojām neizravētu pakausi, mājas otrā stāvā izbūvētās istabas rustikālajā gultā grāmatas turpmāk lasīju viens. Bībeli, zināms, kā arī dažnedažādu intelektuālu beletristiku — teoloģiskus un filosofiskus rakstu darbus. Savādā kārtā šie teksti, kas pilsētā lāgā negribēja līst galvā, laukos kļuva saistoša un viegli sagremojama lektīra.
 Vēl no iepriekšējiem īpašniekiem pažobelē mētājās Gētes “Fausta” latviskotā pirmā daļa padomjlaiku skolēniem domātā izdevumā. To savācu un vai ik pārgadus pārlasīju. Bez sevišķas vajadzības un aizrautības. Tāpat vien. Laiku īsinādams.
 Jo citi izklaides piedāvājumi: centīgi nolīsti un izandelēti meži (nekur nebiju redzējis tik garas, distrofiski izstīdzējušas vientuļas priedes un bērzus cirtumos), dzērveņu purvi visriņķī, ne smakas no plašākiem ūdeņiem. Vien maza upele kādas pusstundas gājiena attālumā izmisīgi lauzās caur brikšņu tērauda mežģīnēm. Un nedaudzo kaimiņmāju mītnieki bija savrupi, nerunīgi, ar viesmīlības tikumu trūcīgi apveltīti ļaudis. Pa lielākai daļai šeit nonākuši iekšējās migrācijas ceļos. Nu, un, kā labi zināms, latvju zemnieks jau kopš teiksmainās senatnes nav cietis visādus pilsētas sprukstiņus. Tādus kā es. Tā ka mūsu attiecības aprobežojās tikai ar dažām komercoperācijām: tikko slaukta piena iepirkšanu vakaros; reizēm, kad kāds nāburgs bez jelkādiem doķiem un rektēm rullēja ar savu pagalam sajāto žiguli uz tuvējo pilsētiņu iepirkties, arī man pēc pazemīgas lūgšanas tika atvesta “Staļina kūka” jeb lopu maize (tā dēvēja rupjmaizes ķieģelīti) un baltmaizes batons.
 Un, lūk, viendien, kad sāka jau tumst un virs pašiem istabas griestiem nelabi ierūcās neiznīdējamie sirseņi, man pēkšņi atausa, ka “Fausta” “Prologs debesīs” ir Ījaba grāmatas sākuma parafrāze. Kāda? Tūlīt, neraugoties uz visu nedziedināmo slinkumu, žigli pārrakstīšu šo tekstu fragmentus. Lai jums tie nav jāmeklē interneta dzīlēs.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Frīda Mihelsone
 
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Aldis Bukšs