Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Andris Ogriņš. Uzrakstīt ar ievilktu elpu

Autors: Dienas Grāmata

Andris Ogriņš ir dzejnieks, kam iznākušas jau divas grāmatas (“Es zvēru pie kraukļiem” 2008. gadā un “Zem pulksteņa pulkstenis” 2011. gadā). Nupat ar izdevniecības “Dienas Grāmata” starpniecību tām pievienojies dzejprozas krājums “Pēdējā santīma grāmata”.
Andris raksta tikpat dabiski kā elpo. Tāds ir iespaids, lasot un pārlasot viņa jaunāko grāmatu. Brīvs savās domās, brīvs attiecībās ar tekstu. Kā nokļūst šai brīvībā?


Kādas ir tavas attiecības ar dzīvi?

Jādomā… Es esmu vairāk kā novērotājs. Dzīves novērotājs, kas eksistē, lai novērotu.


Un ikdienā? Mosties ar domu: cik garlaicīgs, pelēks rīts?

Nēe. Mostos ar domu, kā sekmīgi izrāpties no gultas. Tagad man, par laimi, ir mazs kaķis. Viņš neļauj gulēt. Bet ir reizes, kad esmu kā pienaglots pie gultas un nekādi netieku. Guļu vairākas stundas ar vaļējām acīm un nespēju piecelties.


Tavi sapņi ir interesantāki par dzīvi?

Jā. Un man negribas celties. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc tās naglas… Tu saprati par tām naglām, kāpēc es esmu pienaglots pie gultas no rītiem?


Ē…nnu…

Man patīk nakts dzīve. Es dažreiz netieku ārā no sapņiem. Man gribētos kādu mēnesi pagulēt komā, ja komā redz sapņus. Tas būtu jauki.


Tu esi nomodā tikai tāpēc, lai pēc tam varētu aizmigt un redzēt sapņus?

Ja man būtu jāizvēlas, es lielāko diennakts daļu pavadītu guļot. Diena ilgtu kādas četras stundas. Arī apkārt ir ļoti daudz skaista. Pat šeit, skatoties ārā. Man ļoti patīk zari, patīk viss, ko radījis Dievs. Nesen skatījos raidījumu Discovery par evolūciju un domāju: labi, evolūcija, bet Kāds taču to visu ir ieprogrammējis, to sākumu. Ir vajadzīga programma, lai viss attīstītos, turpinātos. Tāpat kā bērns mātes miesās, viņš taču neattīstās tāpat vien, no nekā, nejauši, ir ielikta programma.


Lasot kāda autora darbu, iedomājies: o, viņš domā kā es, es arī varētu tā uzrakstīt, viņš jūt kā es? To kopības sajūtu?

Tā ir, ir ļoti tuvi rakstnieki, ko sajūtu kā draugus. Esmu izlasījis ļoti daudz grāmatu, citreiz lasu vairākas reizes, jo esmu aizmirsis. Viens no pirmajiem man bija Francs Kafka, viņa stāsti, bet to jau tagad it visi vazā, to Kafku, visi. Bet tas bija cilvēks, kurš varēja nakts laikā uzrakstīt astoņdesmit lappuses, neatraujot roku no papīra.


Jāatzīmē gan, ka daudz tādu nakšu viņam nebija…

Nu jā, nebija, bet kaut viena tāda nakts ir unikāla. Nesen es viņam uzrakstīju stāstu, tas gan nebūs grāmatā. Iegāju bibliotēkā, izlasīju viņa stāstu, “Būcefālu”, un man radās ideja. Tieši tad es Kafku izjutu kā draugu. Pat ne lasot viņa stāstu, bet rakstot savu.
Man ļoti patika Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmata “Esības mirkļi”, Nika Keiva “…un ēzelis ieraudzīja eņģeli”. Margaritas Perveņeckas abas grāmatas (“Visi koki aizgājuši” un “Gaetāno Krematoss”) man patika. Zinu, ka daudzi nespēj izlasīt līdz galam. Es grāmatas lasu, ņemot katru domu un vīziju kā tīru enerģiju un laižu sevī iekšā. Man nevajag sižetu. Varu pat nelasīt līdz galam, pat tad, ja ļoti patīk, jo beigas man ir kaut kur citur.
 

Ko vēl lasi no laikabiedriem?

Arvja Kolmaņa “Žūpa Amors” patika, Ilzes Jansones “Insomnia” ir mana šābrīža mīļākā latviešu grāmata. Ingai Ābelei bija ļoti labs pirmais stāstu krājums, man ļoti, ļoti patika. Dzeju lasu diezgan maz, jāatzīstas, tomēr cenšos sagramstīt no visa pa druskai. Pa rindiņai no katra. Pajautā man vēl kaut ko.


Nu, tad pastāsti par sevi kā par smuku un gudru puisēnu, kuram šī ir jau trešā grāmata, kurš tikko ir bijis pie friziera un tāpēc labi izskatās… Ko tu proti darīt ar rokām, izņemot rakstīšanu?

Neko lāga jau neprotu. Skaldīt malku, pļaut ar izkapti, ganīt govis – jo bērnību pavadīju laukos, Liezērē. Lauku darbus protu. Kādreiz tīri labi padevās džudo, bet pēc traumas viss beidzās.


Kāpēc tu esi pilsētā?

Vecāki atveda. Paši viņi ir dzimuši laukos. Labprāt dzīvotu laukos, bet dzīve neļauj. Tur nav ko darīt. Un dzīve ir īsa. Ko tajā var paspēt? Ievilkt elpu un izpūst. Un uzrakstīt. Ar ievilktu elpu.


Kā tu palīdzēji Ziemassvētku vecītim?

Varbūt uzrakstīju kādu pantiņu, bet man ir grūti rakstīt pasūtījuma dzeju. Mana dzeja nāk no tukšuma, no nekurienes un arī aiziet tukšumā. Viss tiek ņemts no tukšuma.


Ko tu apzīmē ar “tukšumu”? Čālmersa universitātes zinātnieki nesen ziņoja, ka pat vakuumā ir daļiņas, kas neizprotamā kārtā parādās un pazūd.

Ja vakuumā rada noteiktu paātrinājumu, rodas elektroni, ja nemaldos. “Tukšums” patiesībā nav nekāds tukšums, tā mēs to dēvējam, jo neredzam. Tur mīt dzīvas būtnes – ap mums, ap kokiem, zem ūdens, mežos. Būtnes, kuras mēs neizprotam, bet kuru enerģijas ir jūtamas – pieskarties kokam, tā ir īpaša sajūta. Eglei. Bērzam.


Tu sevi atspoguļo dzejā? Man jau liekas, ka tu vienkārši esi dzejā iekšā, nevis esi attēls. Kā muša dzintarā.

Vai muša dzintarā varētu rakstīt? Domāju, ka jā. Tieši esot spogulī, es rakstu vislabāk. No ārpuses mani redz kā spoguli, bet tajā ir daudzas šķautnes. Iekšā. Laikam tev ir taisnība, es vienkārši pierakstu. Rakstu. Nezinu, cik ilgi vēl tā būs. Tā nevar rakstīt ilgi, tas ļoti daudz prasa – gan garīgo, gan fizisko veselību. Var jau būt, ka es alojos, varbūt tie procesi norisinātos arī bez rakstīšanas. Man nevajag lietot alkoholu vai ko citu, lai rakstītu. Man tā drīzāk ir mūzika, kas atver. Alkohols mani padara naidīgu. Nepatīkamu. Nevis rosina radīt. Sagādā ciešanas.


Tavu dzejproza ir izsmalcināts, noslīpēts teksts. Rakstīts tikpat vienkārši, kā tu elpo – tā organiski. Tā, it kā tā būtu tavas dzīves sastāvdaļa.

Tā es arī rakstu. Ne visiem tas patīk… Man liekas, cilvēki vairāk novērtē smagu darbu, saburzītas papīra lapas, sarkanas acis…(smejas)


Vai nevar būt, ka cilvēki kaut kā drusku sabīstas, lasot kaut ko tik ļoti… intīmu, autora garīgajai pasaulei piederīgu. Kad tas tiek nodrukāts un to var ņemt un lasīt jebkurš, sanāk gandrīz kā zaimošana, kā lūrēšana vēl dziļāk, nekā pa atslēgas caurumu. Teksta apgānīšana, jo tas nav teksts jebkuram.

Protams, ka nav. Tekstu vajadzētu kaut kur paslēpt. Kā Nāves jūras rokrakstus. Kādā alā. (smejas) Un tad pēc simtiem gadu atrod un palasa. Nelaime ir tā, ka mēs dzīvojam pārāk mazā valstī un tā publika, kas Margaritai un man ir šeit, ir neliela saujiņa. Ja mēs dzīvotu Krievijā vai Amerikā, tā nelielā sauja skaitliski būtu daudz lielāka. Tas ir iemesls, kāpēc šāda veida literatūra Latvijā īsti neiet cauri. Ir cilvēki, kam patīk, bet daudzi ir neizpratnē – kam tāda vajadzīga.


Tevi tas uztrauc?

Pēc pirmās grāmatas uztrauca. Vairs ne pārāk. Pēc pirmās grāmatas es domāju: nu tik būs! Bet nekā jau nebija. Recenzijas – pa pusei labas, pa pusei sliktas. Nesaprotu recenzentus, kas sāk ar vārdiem: neko nesaprotu. Ko tu vari rakstīt, ja neko neesi sapratis? Jāraksta par to, ko saprot, es tā domāju.
Un rakstniekam mūsdienās vajag nevis kalt akmenī, bet rakstīt ūdenī. Viegli. Viegli.

Materiālu sagatavojusi izdevniecība "Dienas Grāmata". Ar rakstnieku sarunājās Kristīne Sadovska.