Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Atis Klimovičs. Divdesmitais gadsimts. Aculiecinieku stāsti.

Autors: Kristīne Sadovska

JR ziņnesis/ Jūlijs 2011

Par to, kāpēc un kā radās šī ideja, tu jau daļēji stāsti grāmatas ievadā, tomēr pajautāšu.
Doma radās 2005. gadā, tuvojās Ziemassvētki. Braucu uz savu etnisko dzimteni Viļaku un izdomāju, ka varētu aizvest paciņas cilvēkiem, kas ir vientuļi un veci. “Diena” iedeva naudu, Elita Reitupe, mana bijusī klasesbiedrene, līdzēja sagādāt garšīgas lietas, Viļakas pašvaldībā dabūjām sarakstu. Paciņā bija svecītes, balzāmiņš, Liepājas kafija un Lāču maize, kaut kas vēl. Pirmā vieta, kur es iepēros, bija baigā bēdu leja – nabadzība, netīrība, posts un slimības. Divas kundzes dzīvoja. Varēja redzēt, cik ļoti grūti viņām ir. Bet tā bija tā paaudze, tie, kam tagad ap deviņdesmit. Redzēju arī, ka ne visiem ir tik slikti, citiem vēl deviņdesmit gados ir perfekta atmiņa. Un tad līdz vasarai domāju, ka vajadzētu ar šiem cilvēkiem aprunāties. Savā ģimenē man ir palikuši neatbildēti jautājumi. Vectēvs nestāstīja. Saudzēja. Mana vecāmāte aizgāja bojā, kad krievu armija ienāca. Tik smagi bija dabūts iekšā, ka… nu jā. Atbildes uz šiem jautājumiem esmu parādā tam puisim, kas desmitajā klasē uzvilka baltu kreklu un šlipsi un 18. novembrī tāds gāja uz skolu. Sev pašam.
Bija arī apziņa, ka vēl ir lietas, kuras var uzzināt un vajadzētu. Kamēr vēl var.

Tas ir milzīgs darbs. Mūsu vēsture, raiba kā Lieldienu ola.
Divi miljoni zīmju esmu atšifrējis šīs grāmatas sakarā. Šifrēšana bija ārprātīga. Vienu brīdi Inese (Inese Zandere, Ata dzīvesbiedre un grāmatas redaktore) teica: tu jau šito nekad neatšifrēsi. Trīs gadi pagāja, kamēr atšifrēju – apjoms bija milzīgs. Pēteris Krupņikovs viens pierunāja septiņas kasetes. Laiks gāja, nauda iztērēta, cilvēkiem pateikts, ka būs grāmata un nekas neiet uz priekšu. Milzīgs ir Ineses ieguldījums, viņas galva un redaktores acs palīdzēja atsijāt pašu būtiskāko. Var teikt, ka šo labojot Inese pabeidza bakalaura programmu vēsturniekos. Tekstu jau varu noīsināt pats, bet Inese piefiksē negludumus, pārbauda faktus.
Varbūt ka būtu bijis ātrāk. Bija iecerēts strādāt divatā ar Annu Rancāni. Es būšu tas, kas nofotografēs, atlasīs arhīva bildes, ieskanēs, nu, kādu jautājumu arī uzdošu, bet viss cits darbs būs Annai. Pēc kādām piecām intervijām Anna saprata, ka šis darbs aizņems pārlieku daudz laika. Bet es jau biju ieskrējies un novedu to projektu līdz galam – intervijas vien aizņēma divas vasaras. Tiecos aptvert visu Latviju – Liepāju, Burtnieku ezeru, Sēliju, Zilupi. Lai būtu dažādas nodarbošanās. Zemnieki, intelektuāļi. Viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem Viesītes ebrejiem. Plostnieks. Viens neliels trūkums ir tas, ka leģionāri ir, Lāča mednieks ir… bet nav tās pretējās puses. Man bija viens milicis padomā. Gribējās arī kādu latviešu čekistu. Bet šajos laikos viņi nerunā.
Tas vienkāršums turpinājās shematiskās darbībās – vārds, vecāki, zemes daudzums saimniecībā. Fotogrāfijas. Tādas shematiskas lietas. Pamats.
Braucu tā: piezvanīju uz pagasta māju, satikos ar pašvaldības vadītāju, izstāstīju domu. Viņš kādus ieteica,  braucu, pagasta priekšnieks līdzi, iepazīstināja. Tas bija vienkāršāk, un cilvēki bija pretimnākoši. Es jau neesmu arī nekāds prokurors. Cilvēki stāstīja to, ko gribēja.
Saskārāmies arī ar leģendām un mītiem, kas tautā populāri – bet pēc tam, buroties profesionālu vēsturnieku darbos, konstatējām, piemēram, ka mīts par to, ka Rēzeknē krievu kareivji nošautajiem esot zvaigznes uz ķermeņiem izgriezuši, tomēr nekur neapstiprinās.

Kā tev izdevās noslēpt personisko attieksmi?
Simtprocentīgi jau tas nekad neizdodas. Kaut vai jautājumi, kurus uzdod, tie parāda. Pilnīgi objektīvs tu nekad nevari būt. Bet esmu priecīgs, ka tu tā saki, jo tad liekas, ka ir izdevies tas, ko man gribējās.
Rakstot šo grāmatu, secināju, ka vēsturiskā literatūra mums tomēr tiek par maz izdota. Prasījās pēc apstiprinājumiem. Pēc attieksmes. Par to pašu Ulmaņa laiku, ko lielākoties cenšas poetizēt, glorificēt. Ir cilvēki, kas arī šai grāmatā to dara, bet ir, kas saka pilnīgi pretējo. Un pamato to.
Tas, kam Inese pievērsa uzmanību – vienkāršs Latgales vīrs, Aloizs Bukovskis no Silaciema. Viņam jautā: kas mainījās? Vai tur ir tāda vara vai tāda, viņa dzīvē pa lielam nekas nemainās. Viņš arī abās armijās karoja. Un interesanti: kad viņš bija vācu armijā, krievi sašāva vienu kāju, vēlāk, kad viņš karoja krievu pusē – vācieši sašāva otru. Un tagad apsveikumus Uzvaras dienā viņš saņem no abām valstīm. Arī dāvaniņas.

Pēdējā laikā divdesmitajam gadsimtam vispār ir tieksme apaugt ar dzejisku patosu. Te ir parastā dzīve.
Bija jābūt parastajai dzīvei. Visvienkāršākajā veidā. Bet par to dzīvi – attieksme pret dzīvi arī bija savādāka. Man pašam viens no mīļākajiem stāstiem ir tas, ko stāsta agronoms no Bērzaunes. Viņa vecaistēvs arī bija agronoms, divdesmitajos gados uzsācis jaunsaimniecību. Līdz trīsdesmit astotajam gadam cēlis saimniecību, būvējis ēkas, iekopis zemi. Un tad sacījis, ka beidzot ir pienācis laiks padomāt par sevi un apģērbties. Pēc tam, kad viss saimniecībā ir ticis padarīts. Tad ģērbsies.
Neatceros, kāpēc tie zināmie cilvēki parādījās. Tā atnāca Antoņina Masiļūne, Rolands Kalniņš, Jānis Mencis. Visi ir mācījušies matemātiku no viņa grāmatām. Alus tēvs Kārlis Zālītis, ļoti aktīvs. Vakar zvanīju, viņš brauca uz kora mēģinājumu. Dzīve turpinās.