Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Pēteris Pūrītis - sēne, cilvēks un rakstnieks

Autors: Kristīne Sadovska

JR ziņnesis/ Augusts 2011

Aktuālās lietas, ar ko nodarbojies šobrīd?
Strādāju reklāmas aģentūrā “Taivas Ogilvy”, esmu mājās. Kaut kam vairāk atliek laika vēlos vakaros, nedēļas nogalēs vai atvaļinājumos. Rutīna, ja neskaita līdzdalību Pēdējā partijā.

Par pelēm – kāpēc burvīgais sākuma sižets par pelēm tālāk netiek izspēlēts?
Varbūt kā TV seriālā viņas atdzims jaunā darbā…

Man gribētos, jo savilkās paralēles ar Bernāru Velbēru, kurš uzrakstīja romānu par rutīnā iegrimušu puisi, kurš dzīvoja mājās ar kaķi, skatījās tv un rakstīja romānu par skudrām, man liekas, bet autors pats ir uzrakstījis romānu par žurkām. Vai otrādi. Un tad man likās, ka tu esi no tā kaut kā iespaidojies.
Neesmu lasījis. Konkrētās peles pazīstu personīgi. Ievads radās, cīnoties ar pelēm, kas rudenī devās iekšā mājā, lai atrastu vietu ziemošanai. Virtuves galds, ledusskapis, spraugas, kaķis ārā, ledus uz peļķēm un sarma uz smilgām – tās ir reālas lietas, kas ir manā fotogrāfiskajā atmiņā, un tas, kā mana pieredze kļuva par daļu romāna, ir tikai viens vienīgs klikšķis, kad es, būdams diezgan empātisks cilvēks, iedomājos, kā šo procesu ar lamatu likšanu, dimdināšanos un lamāšanos uztver peles. Vai viņas arī par to domā, ko domā, kā uztver mani – milzīgu, skaļu, bīstamu.

Cilvēki par tevi saka, ka tu arī dzīvē esi apmēram tāds pats, kā savās grāmatās. Bieži vien rakstnieks ir pavisam savādāks, nekā viņa grāmatas.
Šādā plāksnē neesmu par to domājis. Iespējams, ka rakstot es turpinu sarunu ar kādu iedomātu sarunbiedru, kurš ir ārkārtīgi līdzīgs man pašam. Esmu ļoti intraverts, pasīvs cilvēks, kuru vienā vārdā var raksturot kā sēni. Un cenšos pēc iespējas lielāku daļu laika pavadīt pēc iespējas nekustīgākā stāvoklī.

Kā tas sasaucas ar spraigo darbu reklāmas aģentūrā?
Vistiešākajā. Tā ir medaļas otra puse. Astoņu stundu darbs, tikšanās ar cilvēkiem, sarunas, domu apmaiņa, jaunas idejas – tas vienlaikus uzlādē un prasa daudz enerģijas. Astoņas stundas dzirksteļojoša režīma prasa vismaz sešpadsmit ja ne divdesmit stundas miera, tāpēc ikdienā strādājot es neesmu spējīgs uzrakstīt neko. “Dr. Ausmoņa klīnika” ir tapusi četros atvaļinājumos četru gadu laikā.

Tu tā spēj? Mēnesi rakstīt un vienpadsmit nerakstīt? Grāmata ir apbrīnojami viengabalaina, īpaši jau pie šāda režīma.
Iespējams, tāpēc, ka rakstot es pielietoju viltību un rakstīju nodaļas pārmaiņus, proti, nodaļas, kas ir grāmatas beigu daļā, tapa ātrāk nekā grāmatas sākums. Tad vēl vidū iestarpināju pāris nodaļas kā saistvielu, tādējādi grāmata attīstījās vienlaikus sākumā, beigās un vidū. Tas bija process, ko varētu saukt par blenderi, jo notikumi griežas ātri kā blendera asmeņi, bet es tam visam sekoju palēnināti, izgaršojot katru sekundi. Tad sašķērēju un vēlreiz samiksēju, lai iegūtu efektu, ko varētu nosaukt par vienlaicīgu atrašanos daudzās vietās. Zināmā mērā apskaužu lasītāju, jo viņu esmu padarījis par Dievu. Viņš var atrasties daudzās vietās vienlaicīgi, vērot notikumus ar daudzu cilvēku acīm, sajūtām, vēlmēm un cenšanos tās piepildīt.  

Vai lasi arī laikabiedru darbus?
Kauns atzīties, bet maz esmu lasījis citu latviešu rakstnieku darbus. Tagad tu varētu sacīt: āa, un kāpēc tad tu iedomājies, ka kāds gribēs lasīt tevi? Taču rakstnieka uzdevums ir rakstīt, nevis lasīt. Pretējā gadījumā izveidotos tāda kā literārā elite, kas paši rakstītu un savstarpēji lasītu viens otra darbus.

Tas arī varētu būt stāsts.
Esmu lasījis kaut ko līdzīgu – izplatījumā lido kosmiskais kuģis, kurš mērķi sasniegs pēc vairākiem simtiem gadu. Cilvēki uz šī kuģa laiku pavada nemitīgi dziedot, gleznojot un rakstot. Līdz kādai apnicības un savstarpēja pretīguma pakāpei ir iespējams nonākt šādos apstākļos? Jebkura slēgta grupa, pēc evolūcijas teorijas, ir nolemta degradācijai. Ar savu grāmatu man gribētos šo grupu pavērt iespējami plašāku un panākt, ka to izlasa arī cilvēki, kuri ikdienā aizņemtības, stereotipu vai vienkārši nīkulības dēļ latviešu literatūru nelasa.
Vistalantīgākais no pēdējā laikā lasītajiem ir Gundars Ignats, kura stāstus sajūtu tikpat labi kā savus. Taču kā lasītājam man latviešu literatūrā pietrūkst dzīvīguma, jaunu ideju, humora un pozitīvas ironijas – depresīva cinisma vietā
Šobrīd lasu E. Vitmora “Sīnāja gobelēnu”, arī šāda veida literatūra man patīk. Taču lasīšanai veltu maz laika, bez tam esmu interneta upuris, jo vairāk laika pavadu sarakstoties, lasot ziņas un tvītojot, pētot sarežģītus fizikas, psiholoģijas un tamlīdzīgus fenomenus internetā, nevis saskarsmē ar cilvēkiem.

Kāpēc tieši internets?
Vienā vārdā atbilde ir – kontrole. Protams, pastāv jautājums, kurš kuru kontrolē, bet man patīk sajūta, ka turpinājumu varu izvēlēties pats. Tas procesu no taisnes padara par vēdekli. Lasot grāmatu ir grūti tai pašā brīdī ierakstīt meklētājā ģeogrāfisku vietu, personu vai gadskaitli. Man pagaidām nav iPad, kas varētu lasīšanu pārvērst par tiešām interaktīvu procesu. Papīra grāmatas ir garlaicīgākas, bet, protams, daudz labākas pēc vispārējiem morāles kritērijiem. Labsirdīgākas, pieklājīgākas, uzticamākas. Grāmata kā tēls man saistās ar kaut ko labu, bet internets – ar kaut ko ātru.

Pēteris Pūrītis kā cilvēks, rakstnieks un “sēne”.
Cilvēks, kurš cenšas izdzīvot, mazliet bailīgs, ar zemu pašvērtējumu, īpaši par humora izjūtu, bet ar sapni būt par labu cilvēku.
Kā rakstnieks es laikam esmu autorakstnieks, cilvēks, kurš raksta pats sev. Cenšos būt interesants, jo interesantums iederas jēdzienā “labs cilvēks”. Labs cilvēks ir uzticams, ar atbildības sajūtu un pietiekamu skaitu netikumu, lai justos laimīgs.
Sēne – slinkums – ir viens no šiem netikumiem, kas dod iespēju baudīt mieru, kad nepietiek spēka dzirksteļot.
Manī ir vismaz divi, ja ne trīs dažādi cilvēki. Esot cilvēkos, jūtu ļoti lielu prieku par sarunām, savstarpējo emociju apmaiņu. Bet mājās pārvēršos līdz nepazīšanai un negribu pilnīgi neko. Pats brīnos, kā notiek šī fāžu pāreja manā raksturā.

Mājās taču tev ir arī apkārtējie?
Protams. Nu gan par vienu mazāk, jo papagailis nesen nomira. Mājinieki mani pazīst kā cilvēku, kas īd par katru lieku soli, kas jāpasper.

Viņi nedabū labāko tevi?
Viņi dabū otru labāko pusi – uzticamību, mīlestību un atbildības sajūtu.

Un dzirksteļošanu?
Tiklīdz atnāk kāds ciemiņš. Tā ir tipiski vīrišķīga izturēšanās – izrādīties visiem, bet savējiem būt pavisam vienkāršam un pat garlaicīgam tipāžam.