Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Dubultvērojums D. Rukšāne "Ķīpsalas putni"

Autors: Lita Silova, Karogs, septembris 2009

Dace Rukšāne. Ķīpsalas putni. — R., Dienas Grāmata, 2009

Aizverot Daces Rukšānes jauno grāmatu Ķīpsalas putni, pirmais iespaids, izrādījās, bijis visnoturīgākais — atkārtotais lasījums tikai nostiprināja ne uz mirkli neatslābstošu vērojuma sajūtu. Tas gan stipri ietekmēja, gan radoši provocēja manu lasītājas pārdomu pieraksta gaitu.
Visus astoņpadsmit Ķīpsalas putnu tekstus (žanriski tos lielākoties varētu uzskatīt par stāstiem, vien atsevišķos gadījumos — par skicēm), neļaujot tiem aizlidot, kur pagadās, stabili kopā satur darbības norises vieta — Ķīpsala. Krājuma topogrāfiskajā kartē atzīmētas mājvietas (tās atrodas gan salas bagātajā, gan trūcīgajā galā), darbavietas, iepirkšanās un izklaides, arī pastaigu vietas, protams, Daugava un tilti pār to, kas vienlaikus savieno (cilvēki, dažādu mērķu un nolūku vadīti, mēdz ierasties salā vai doties prom no tās) un nošķir (vairākkārt tiek akcentēts — "mēs, salenieki"). Katrā gadījumā vides zīmējuma kopiespaids bija gluži labs, lai kādā pavaļas brīdī patiešām sakārotos paklejot pa salu, apgūstot arī tālākus nostūrus. Krājuma tekstus vieno arī vairāki tēli, kas dažādas realizācijas un iedarbes pakāpēs pārceļo no viena stāsta uz citu. Šādas priekšplāna lomas ieguvuši Jēkabs, Tīna un Kristīne. Tādējādi veidojas fragmentārs priekšstats par šo tēlu biogrāfijām, kurām iespējams sekot līdzi visa krājuma garumā, turklāt atšķirīgu skatpunktu sistēmā (vārds tiek dots gan viņiem pašiem, gan apkārtējiem — par viņiem).
Taču jau recenzijas sākumā pieteiktā vērojuma pozīcija stāstu krājumā ir visaktīvākā. Tiesa, arī pati problemātiskākā. Vērotāja ir gan viena no Fabrikas kroga apmeklētājām, gan meitene, kas savus iespaidus, iespējams, pieraksta, gan sieviete ar īpašo dzīvesvietas novietojumu (aptver visas četras debesu puses), gan redakcijas darbiniece, trīs bērnu māte, gan Justīcijas vīra ārlaulības meita, gan arī jau piesauktie trīs tēli — Jēkabs, Kristīne, Tīna. Vērojuma gaitā tekstos nozīme tiklab precīzām detaļām, cik zināmam epizožu secīgumam, savietojamībai. Novēroti tiek kaimiņi (tuvāki un tālāki) un ienācēji šajā it kā no pilsētas centra nošķirtajā pasaulē. Pētīgais skatiens tiek vērsts arī savas jau esošās vai meklējamās mājvietas virzienā. Bet tie ir vien atšķirīgi lūkojuma aspekti.
Šī uzsvērtā vērotāja pozīcija, kas dažbrīd gluži vai pārvēršas par ķīķerēšanu, par zināmu apmātību sekot citu dzīvei, līdz ar vēstījuma precizitāti detaļās rada iespaidu, it kā visam notiekošajam tiktu uzlikta maska. Tā ir stāstījumu intonatīvi izlīdzinoša, nogludinoša maska, kad grumbiņas dzīves sejā kļūst nemanāmākas. No formālā viedokļa šādu glancētu efektu pastiprina arī stāstu valodiskais līmenis — lai gan, kā jau minēju, vairākkārt tekstos it kā uzsvērta salenieku suverenitāte, īpašais statuss, tomēr ne pārāk radoši izmantotie valodas līdzekļi par to nevēsta. Neatkarīgi no vēstītāja (vērotāja) sociālā statusa un arī vecuma, pat personāžu žargons ir vidēji aritmētiskais, šim laika posmam atbilstošais. Tajā nekonstatēju neko tādu, kas ļautu iesaukties — jā, tā spriež un runā tikai Ķīpsalā. Pat Kristīnes bijušā puiša (Kaija) ar biezāku sarunvalodas leksikas slāni apziestā runa (monologs) valodiski līdz galam nepamato, neizskaidro puiša izaicinošo dzīves būtības izpratni.
Faktiski visi astoņpadsmit stāsti nosacīti iedalāmi trijās grupās, no kurām katrai cits virsuzdevums, cits iedarbības lauks. Manu uzmanību un vērību vairāk saistīja tie septiņi teksti, kuri veidoti trešās personas vēstījumā {Papagailis, Briljanta lakstīgala, Piekūns, Zvirbulēns, Gailis, Zīriņš, Ola). Izrādās, kad noņem nost pirmajai personai uztiepto, uzsvērti vērojošo lomu, tēli stāstos sāk darboties daudz aktīvāk, dzīvīgāk un dabiskāk. Tā veidojas un rodas stāsti, kurus varētu uzskatīt par veiksmīgiem portretiem attiecīgajam tēlam ierastā, bet vienlaikus zīmīgā fonā. Sētniece Klaudija, simtgadnieks Jerums, māju īpašnieks Juris, fizikas students Jēkabs, kurš prāto par studijām Parīzē, tipiska latviešu skaistule Mia — visi viņi, īpaši vēl stāstījumā klātjūtamās labdabīgās humora dzirksts dēļ, kļūst par piemēriem īsiem, bet mākslinieciski pārliecinoši realizētiem dzīvesstāstiem. Izmantojot šķietami vienkāršus līdzekļus, katrā stāstā būtībā pieteikts patstāvīgs viena cilvēka pasaules modelis.
Vēstījumā par Jeramu un viņa īpašo gaili Vašingtonu {Gailis) sirsnīga humora klātbūtne kādas mājas iemītnieku ikdienas norises pārvērš par vērā ņemamiem notikumiem — gan ikdienas "sportošana", kāpjot pa logu, lai izvairītos no gaiļa knābieniem, gan arī vecā vīra simtgadu jubilejas svinības, kas pieliek punktu Vašingtona valdīšanai pagalmā. Te vecā vīra un viņa gaiļa raksturojumā izmantotais analoģijas paņēmiens veido priekšstatu par savdabīgu cilvēku. Savukārt stāstā par Ķīpsalas smalkā gala sētnieci Klaudiju {Zvirbulēns) it kā daudz kas tiek noklusēts, taču tai pašā laikā tieši veiksmīgā vārdu spēle (Vorobjova — vorobušeks — zvirbulēns), raisot asociācijas starp cilvēku un putnu, šķietami ikdienišķu cilvēku padara par ievērojamu, pamanāmu. Arī Klaudija ir savpate, kas nevienam neizkliedz savu dzīves sāpi. Šo Ķīpsalasputnu dzīvesstāstu tēliem ir sāpīgi dvēseles pārdzīvojumu brīži (dažam paša pieredzē, dažam vecāku atmiņās, dažam atskārtā, kas izriet no citu pieredzes vērojuma). Katram savas nedienas, raizes, rimti smeldzīgi sevis meklējumi, negaidīti secinājumi. Pat uzsvērtā brīvība, ko it kā piesaka salenieku statuss, patiesībā balstīta iluzora miera, sapratnes un harmonijas pasaulē.
Stāstos, kuros vēstījums rit pirmajā personā, mazāk iekšējās kustības, un šo sastinguma efektu pastiprina jau pieteiktā vērojuma pozīcija — kā fotogrāfijas albumos (vai, labākā gadījumā, videoarhīvā noglabātas filmas), kurās sastindzinātos mirkļus spēj atdzīvināt tikai pats attiecīgajās norisēs iesaistītais, bet pārējie ir ļoti atkarīgi no tā, vai stāsts tiek izstāstīts un, galvenais, kā tas tiek izdarīts. Dzīves ainu fiksācija, pārdzīvojumu pieklusināts atveidojums, tikpat kā nav vēlmes skaļi kliegt. Taču svarīgākais, kas nerada pārliecību par veiksmīgāko vēstījuma formas izvēli, ir apzināti, bet nu ļoti samudžināti veidotā savstarpējās saderības, pazīšanās, kaimiribūšanas attiecību sistēma. Mani vienubrīd lasīšanas gaitā pat pārņēma iekšējs nemiers — kaut tikai arī nākamajā stāstā neturpinātos arvien jaunu un jaunu attiecību noskaidrošanas jezga.
Noslēgumā atgriežoties pie paša sākuma — Daces Rukšānes krājuma Ķīpsalas putni virsraksta — pēc grāmatas iepazīšanas nerodas pretruna starp virsrakstu un stāstu varoņiem. Ķīpsalas putnos vienlīdz svarīgi gan putni, gan cilvēki, turklāt autorei veiksmīgi izdevies stāstos realizēt pietiekami dažādus asociatīva saistījuma modeļus, kuros cilvēku pieredzē, raksturojumā iekļaujas putnu noslēpumainā un vienlaikus dabiskā dzīve. Vai arī — spārnainu un kājinieku pasaule eksistē, viena otru neskarot un netraucējot, vien respektējot otras būšanu. Katrā ziņā ar cilvēku un putnu pasaules vien asociatīvo saistījumu (izvairoties šai gadījumā no melnbaltām alegorijām) rakstniece panākusi gan savu vērojumu iedarbīgumu, gan arī piedāvājusi spēles lauku atšķirīgam lasījumam.
Cilvēku un putnu pasaules paralēlā tēlojuma iedarbīgumu stipri sen bija atradis jau viens no antīkās dramaturģijas zināmākajiem pārstāvjiem —Aristofans. Komēdijā Putni kāds sparīgs atēnietis izrīkoja putnu pilsētas būvēšanu. Bet kāpēc gan savu paralēlo cilvēku un putnu pasauli nevarētu meklēt arī mūsdienu Latvijā?

Pimpublicējums žurnālā Karogs.