Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Mazulīte, vārdā Dzīve. Eipura Minimas.

Autors: Ilva Skulte, Kultūras Forums, 2009. gada 9.-16. janv.

Eipura pasaulē patiesībā neviens nevar justies drošs
Aivars Eipurs. Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu, Dienas Grāmata, 2008.
Tā vien šķiet, ka Aivaram Eipuram nepamatota kautrīguma dēļ gribējies samazināt sava darba rezultātu. Bet tā mīļi, ne pārāk skarbi samazināt. Piemēram, nesauksi taču TO par dzīvi (c'est la vie!!!), arī "dzīvīte" latviskajā apziņā jau aizņemts vārds, atliek izlīdzēties ar kādu "mērenu", toties oriģinālu apzīmējumu. Tā dzejniekam savu dzīves ierakstu rāmim nācies radīt jaunu žanru — minimu.
Pats Aivars Eipurs par saviem īsprozas darbiem izsakās tā: ''Es radīju minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā reflekcija, miniatūra un maksima derēja tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu - šis manis teiktais atšķiras no Larošfuko teiktā tāpat, kā manas minimas no viņa maksimām."
Līdzīgu žanrisko apzīmējumu uzskaitījumu varētu turpināt — fabulas, skices, dzejoļi prozā... Kas notiek, kad dzejnieks raksta prozu jeb proza "paņem" dzejnieku? Aivars Eipurs ir viens no tiem mūsdienu latviešu literātiem, kas savā darbībā vārdu kā instrumentu lieto abējādi, ja mēģinātu kādu "birku" attiecināt uz viņu pašu, tad viņš ir gan dzejnieks Eduards Aivars (pēdējo gadu krājumi Vasaras sniegs (1999), Es pagāju (2001), Jauns medus (2006) novērtēti gan ar balvām, gan publikas interesi), gan šobrīd joprojām mīlēts nosacīti dokumentālas prozas autors (daudzi turpina meklēt viņa slejas Kultūras Forumā). Būtībā arī minimas žanrs reprezentē īpatna veida balansēšanu starp abiem literatūras veidiem. Teorētiski interesants fenomens pētījumam par dzejas un prozas robežām.
Krievu - amerikāņu semiotiķis un lingvists Romāns Jākobsons vairākos savos tekstos kā vienu no svarīgākajām atšķirībām starp dzeju un prozu iezīmē divas pamata retoriskās figūras, no kurām viena - metafora - vairāk darbina poētisko domāšanu un tādēļ raksturīga dzejai, bet otra - metonīmija — ir prozas pamatā. Aivara Eipura minimas, neskatoties uz krāšņo metaforu žanra skaidrojumā (citātā iepriekš), pārsvarā ir tieši metonīmiskas. Tās pārliek nozīmi no īpašības, darbības, atribūta uz kaut ko iekšēji vai asociatīvi pietuvinātu. Tās nofiksē daļu no (Eipura) realitātes, necenšoties tajā neko mainīt, ļaujot katram izlemt, vispārināt tās nozīmi, pārlikt citā kontekstā vai savā pieredzē, kā daļiņu no laika plūduma, eksistences, dzīves, sabiedrības vai kultūras. Maksimas reģistrē ar kaut ko nesa¬protamu īpašus mirkļus, tās ir līdzīgi meklējumi kā modernistiem 20. gs. sākumā - sīkumi, ieras¬ti sadzīviski priekšmeti un situācijas, kas piepeši uzrunā, izsakās, atklājas.
Ne velti istabā, kuras noskaņa caurauž vairākas minimas un kurā dzīvo Aivars Eipurs, ir arī Antons Vēberns. Vīnes modernisma pārstāvja vārds uz grāmatas vāka ir zīme ne tikai šīs telpas noskaņai, bet acīmredzot arī pašu minimu raksturam, modalitātei. Tām piemīt nenoteiktība, nosacītība, lai arī autors it kā izmanto ļoti daudz konkrētības, ko paspilgtina gan personu un vietu vārdu, gan - atkarībā no pazīšanās tuvuma pakāpes - atpazīstamu, vārdā nesauktu draudzeņu, draugu un paziņu pieminējums, Reālās, dzīvē no¬kopētās ainas rakstnieka ironija un īpašā, it kā naivā uzmanība relativizē un padara savdabīgi atonālas. Eipura pasaulē patiesībā neviens nevar justies drošs. Ne tas, kuru viņš eventuāli "novēro", ne tas, kas lasa un domā, ka saprot. Motīvs jeb melodija (eventuāli vai assez chaotique, kā pats autors pēdējā maksimā rezumē — par to pašu dzīvi) grāmatā būvējas, iesaistoties dažādām balsīm un skatupunktiem, dažādām skaņām un nokrāsām. Kā Vēberna mūzikā.
Tomēr Aivars Eipurs ir ļoti sava laikmeta cilvēks. Varētu viņa īsprozu tās vienkāršības, nepretenciozitātes "fotogrāfiskuma'' dēļ salīdzināt ar dažādiem krievu 20. gs. literatūras paraugiem (no Harmsa līdz "mitjkiem"), tomēr tik nosacīti un anonīmi Eipurs neraksta, katram īsajam darbiņam iespiests izteikts autora vai viņa liriskā varoņa vaibsts, un īsās minimas tā arī nesavienojas īstos stāstos, tikai dažreiz gūst turpinājumu. Līdzās ironijai viņš nevairās no kādas metaforas un viegli ļaujas pārspīlējumam jeb hiperbolai. Atsevišķās maksimās tādējādi saskatāmi sirreāli tēli (Ļeņins, kas soļo līdzi, 103. lpp.) un ainas (kurpes ēšana, 107. lpp.).
Tēmas grāmatā variē paša autora/varoņa dzīves amplitūdā, tomēr varētu izdalīt tādas kā mīlestība, nejaušība, talants un darbs, ceļojumi, noteikti jāatzīmē arī laika tēma (ilguma, paiešanas un novecošanas), kas brīžam draudīgi iezīmējas autoram raksturīgā naivismā tvertā vecuma un nāves motīvā. Tā kā autora uzmanību spēj piesaistīt jebkas un viss, darbs kopumā veido savdabīgu brīvu hroniku par radošās (literātu) scēnas (sa)dzīvi, kur līdzās Aivaram Eipuram personiski darbojas milzīgs daudzums dažādu kultūras darbinieku - Normunds Naumanis, Uldis Tīrons, Andris Bergmanis, Lita Silova, Edvīns Raups, Ieva Kolmane, Roalds Dobrovenskis un daudzi citi. Daži arī nedarbojas, bet tiek piesaukti savdabīgās asociācijās, kā Gēte, Hemingvejs, Čaikovskis vai Beāta Tiškeviča. Teksta audumu itin bieži izrai¬bina īpašvārdi un konkrēti fakti. Šai precizitātei hronista darbā ir sava īpaša nozīme.
Rezultātā tas, ko Aivara Eipura minimas veido, ir dienasgrāmata - tās ir kā īsas skices, kas atgādina kādu citu mūsdienās jaunā ekspresīvā formā atdzimušu žanru. Pie tam, varbūt kļūdos, tomēr šķiet, ka no izvērsuma un nostiprinājuma laikā (paliekot pie dienasgrāmatas, nemeklējot jaunas žanra formas) Eipura domugājiens un īpašā asociatīvā metode neciestu.
Pamēģināsim arī mēs!
Piemēram, 15. septembris. Larošfuko dzimšanas un Antona Vēberna nejēdzīgi nejaušās nāves diena...