Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Apglabāt uz valsts rēķina

Grāmata pievienota: 02.09.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
Cietie vāki
Autors:
Lauris Gundars
Lapaspušu skaits:
536
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
11.12 Eur
Izdošanas gads:
2019

Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība — acīmredzami izaicinoša politiska provokācija. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki — veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai.

Ar šo kriminālromānu Lauris Gundars ir devies teritorijā, ko var dēvēt gan par riskantu, gan spārdzienbīstamu, teritorijā, ko ikdienā labprāt ignorējam — mīļā, personīgā miera vārdā. Tās ir attiecības starp šajā valstī dzīvojošajiem latviešiem un krieviem. Šo attiecību zemdegās ir daudz nepiedota, nesaprasta, daudz sūrstoša aizvainojuma par vēstures gaitu. Šķietami mierīgo līdzāspastāvēšanu Latvijā laiku pa laikam mēdz uzkurināt  provokācijas, kas ir izdevīgas radikāliem politiskiem spēkiem. Gan vieni, gan otri — gan latvieši, gan krievi — ir tikai materiāls veiklu manipulatoru rokās.
Dr. art. Dita Rietuma

Lauris Gundars raksta par mums tagad, lai gan paslēpties kaut vai desmit gadu senā pagātnē būtu vieglāk. Asi, precīzi un bez liekiem izskaistinājumiem autors ved pa nepārtrauktas spriedzes pilnajām lapaspusēm. Lasīt ir viegli, jo viss ir pazīstams un teju vai sataustāms. Laura radītie tēli un notikumi savijas dinamisku notikumu virpulī un brīžiem kaitinoši tieši uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes meklējamas dziļāk, nekā pašiem gribētos.
Kārlis Kazāks, mūziķis

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

*

Viņa varēja nenākt, bet ir atnākusi. Tikai pārkāpjot kabineta slieksni, Sveta saprot, kāpēc tomēr nākusi, — viņa grib paskatīties uz Valdi. Un ne tikai — viņa grib, lai viņš kaut ko tai pateiktu. Un ne jau vienkārši kaut ko: viņa grib atpakaļ. Nav ne mazākā iemesla gribēt atpakaļ, pat tieši pretēji, tomēr Sveta ir šeit, viņu abu kabinetā. Kā pazemīgs suns — Sveta dusmojas, ka ir tāda, kāda tagad ir.
  Naktī viņa jau visu ir izdomājusi un apdomājusi līdz pēdējam sīkumam. Un arī nolēmusi. Ikviena izsprieduma iznākums ir bijis bez mazākās šaubu ēnas — Valdis viņu izmanto: gan kā sievieti, gan kā kolēģi. Kopmītņu istabiņas prieki ir viņas spēju augstākais punkts, bet taksista lietai Sveta ir bijusi nepieciešama vien kā papīrus parakstoša funkcija. Pārāk daudz kas liecina, ka vēlamais izmeklēšanas rezultāts ir jau iepriekš saskaņots, kādā citā kabinetā apstiprināts. Sveta pūlas tālāk par to nedomāt — viņai nekad nav bijusi vēlme iedziļināties politiķu attiecībās, bet Valdi viņa saprast var: viņš ir padotais, darba ņēmējs, kurš savā vecumā jaunu vietu vairs neatradīs. Saprast var. Bet Sveta saprast negrib, negrib un grib reizē. Negrib turpināt tāpat dzīvot tālāk un grib, lai nekas nemainītos. Tāpēc viņa ir šeit — vismaz viņa vairs nekoķetē ar sevi, ir atzinusies sev.
  Arī Valdis nav nakti gulējis — Sveta to redz: vakardienas atvieglojums, ka lieta gandrīz galā, ir bijusi vien šķietamība. Neviens policijā netic, ka Aldis Bērziņš ir aizgājis no mājām pats, un arī Vladimira Voločko nāve parkā uz soliņa ir pietiekami aizdomīga, lai netiktu saistīta ar dēla iespējamo noziegumu. Svetai ir Valda žēl — situācija ir neapskaužama, tāpēc viņa labu brīdi klusē, ļauj Valdim izlādēties.
  — Ar kuru galu tu domāji?! — Valdis ir pārlieku skaļš tik agram rītam. — Tu taču neesi stulba sieviete!
  Valdis vicina pa gaisu dzeltenās preses žurnālīšus, kuros pārpublicēti viņas Uzvaras dienas foto ar vectēva un mammas foto pie krūtīm: Sveta saprot — Valdis labprātāk domā un runā par mazāk svarīgo.
  — Kāpēc tu lūdzi, lai mani atceļ? Pirms tam lepoties gribēji. — Sveta skatās prom, laukā pa logu: viņa negrib redzēt, kā Valdis slēps acis. — Sāku domāt pati ar savu galvu, un tas ir lieki?
  — Ko tu runā?! — Valdis nav gaidījis tik tiešu jautājumu, Valdis velk garumā vārdus, velk laiku. — Viņi paši palūdza tevi nomainīt: ieraudzīja šito bildi un...
  — Mani atstādināja jau vakar, pirms bildes. — Sveta lemj turpināt: pazemojums pret pazemojumu.
  — Un tu pati? Tu taču pati gribēji, ja es neko nejaucu, ne? Piedod. — Valda skaļums ir noplacis, šķiet, viņš vēlētos pieglausties, bet neuzdrošinās: viņa pirmo reizi to biedē. — Tu taču saproti, ministrijai vajag rezultātu, nevis preses orģijas par tavu dzimto valodu: krievs krieva roku mazgā
  — Ja viss nokārtotos ātri, jau vakar, mana dzimtā valoda būtu tavs papildu trumpis — šis nav tautību jautājums, kā redzatJa? — Sveta nejautā, viņa zina: šorīt beidzot zina, ne cīkstas ar savām nojautām, iepriekš tās veiksmīgi atgaiņādama.
  Un tomēr viņa ir šeit, šeit un gaida, kad Valdis pateiks ko tādu, kas ļaus atgriezties — nokļūt atpakaļ, kur viss pa vecam. Sveta gan pat iedomāties nespēj, kas tieši Valdim būtu jāsaka, kas jāizdomā, — viņam būtu jāpārtop par citu cilvēku, lai viņš to spētu.
  — Bet reāli tāda atstādināšana neko nenozīmē. — Valdis nemaz nenojauš, kas no viņa tiek sagaidīts: viņš jau atkal ir rosīgs priekšnieks. — Viss turpinās, mēs strādājam, galvas nepacēluši. Man vajag cilvēkus kā ēst! Dzirdi?! Paņemsi to pazudušo brāli uz sevi? Nefiksēsim, ka tu strādā ar šo lietu. Arī tava taksista papiņu sakārtosim. Tur ir kristāltīrs ārstu slēdziens: letāls infarkts parkā uz soliņa. Neviens nebija gājis viņam palīgā, domājuši, ka dzērājs, bet paskaties, kas jau internetā ir sācies! Pilnīgs sviests! To vēl mums vajadzēja! Sazvērestība! Vari iedomāties, kāds mums te tagad spiediens? Džeku no drošības policijas piekomandēja: šis skatās un brīnās. Labi, ka pazīstamies, nejaucas... Tu taču nebrauksi tagad uz kaut kādām Kanāriju salām? Kāds atvaļinājums, padomā? Nē, es saprotu, un viss šitais, es tevi saprotu...
  — Tad paraksti!
  Uz Valda galda stāv Svetas atvaļinājuma lūgums — tas ir formālais iemesls viņas nācienam šurp. Muļķīgs iemesls. Viņai vajadzēja vairs nenākt — iet prom, pavisam prom: atvaļinājuma lūgums ir viņas gļēvulība.
  — Paraksti. — Sveta cenšas pati sev pierādīt, ka viss ir pavisam pretēji: viņa ir šurp nākusi, lai ieskatītos nelietim acīs, lai gandarītu sevi.
  — Kāpēc tu vispār atnāci? Varēji e-pastā to sūdu iemest. — Valdis visu redz, Valdis nav muļķis: būtu jāpriecājas arī par to, ka neesi pusgadu atdevusies pilnīgam aunam. — Ko tu gribi no manis dzirdēt? Par ko? Par mums? Ko vēl? Labi, sarunājam: es pasaku visu, ko tu gribi dzirdēt, bet tu neej atvaļinājumā, labi?
  Valdis ir pārguris: viņš pat neuzspiež Svetai uz kakla buču, kā šādā brīdī lūdzējam pienāktos.
  — Paldies par tiešumu. — Sveta viņu vairs nežēlo. — Es tavā vietā vismaz drusku pietēlotu. Paraksti. Līdz jūnija beigām. Neesmu bijusi atvaļinājumā trīs gadus. Paraksti un nosūti tālāk.
  Sveta griežas, lai dotos prom, — iedomās viņa to ir darījusi visu nakti: lai būtu atturīgi, bet eleganti un efektīgi. Tas izdodas.
  Un tad beidzot nošķīst zibens, nodun pērkons — Sveta to ir gaidījusi. Īstenībā tas ir bijis īstais iemesls atnākt — lai redzētu Valda acis, kad viņš jautās to, ko viņš nu beidzot jautā.
  — Kas viņš ir?...
  Valdis skatās prom — to Sveta ir uzminējusi.
  Jau ienākot kabinetā, Sveta Valda datora monitorā ir pamanījusi sevi — pamatīgi palielinātu foto, kurā viņa skūpstās ar iesirmu vīrieti. Valdis ir centies atpazīt Svetas pielūdzēju, tomēr viņa zina — tas nav iespējams kaut vai tāpēc, ka Valdis nekad Rihardu nav sastapis. Foto ir izdevies teicams — tas ir parādījies dzelteno ziņu portālos jau ap pusdivpadsmitiem vakarā: “Inta Bērziņa slepkavības lietas izmeklētājai Svetlanai Liepai atliek laika arī atpūtai.” Sveta ir gaidījusi Valda zvanu jau naktī, taču tad ir pazudis Aldis Bērziņš un tad vēl arī atrasts mirušais vecākais Voločko.
  — Kas viņš ir?
  — Nosūti ekspertiem. — Arī Svetas atbilde ir naktī izdomāta.
  Brīdi Sveta stāv, lūkodamās uz savu roku, kas vēl nav nospiedusi durvju kliņķi. Viņa gaida. Un sagaida.
  — Es tev vakar no rīta... no sirds... Tu to izdomāji, lai man sāp. Lai es ātrāk nolemju? — Valdis čukst. — Es taču saku, vispirms pabeigsim šo visu…
  Šis nav bijis tas, ko Sveta ir vēlējusies no Valda dzirdēt.
  — Tu jauc manu dzīvi, manus plānus. — Sveta iztulko Valda teikto: viņš jau atkal runā par sevi.
  Ir kļuvis vieglāk, stipri vieglāk.
  Sveta redz savu roku beidzot nospiežam kliņķi.
  — Viss cauri? — nodīc Valdis.
  — Pabeidz lietu… — Arī šie divi vārdi ir gatavoti nenoteiktībai, kas nenodedzina visus tiltus: tagad Sveta nīst sevi par tiem.
  — Labi izskaties, — Valdis saka, kad Sveta ir aizvērusi durvis no otras puses.
  Par vēlu. Iespējams, ar to viņam būtu vajadzējis sākt. Viņam tas bija jāpamana uzreiz — Sveta šorīt ir uzvilkusi zilo blūzīti, kas jau divus mēnešus ir taupīta iespējamam izgājienam ar Valdi. Tā izcili saskan ar svītrainajiem svārkiem un zeltīti sārtajām augstpapēdenēm. Arī viņas mati šorīt ir tieši tādi, kādus purina aktrises šampūnu reklāmās.
  — Labi izskaties…
  Viņa vienmēr ir izskatījusies labi viņam. Pazemīgais suns. Kuce.
  Par vēlu.
  Labi, ka par vēlu.

 

Līdzīgās grāmatas:
Nora Ikstena
Sandra Vensko
Māra Zālīte
 
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
Leons Briedis
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties