Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Adele

Grāmata pievienota: 02.01.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Sandra Vensko
Lapaspušu skaits:
328
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.22 Eur
Izdošanas gads:
2019

Dzejniece, dramaturģe un prozaiķe SANDRA VENSKO rakstniecībā darbojas jau trīs gadu desmitus. Sāka ar dramaturģiju, turpināja ar dzeju un stāstiem, līdz 2014. gadā devās pie lasītājiem ar pirmo romānu “Maigā okupācija”. Par savu daiļradi viņa saka: “Kad rakstu bērniem, tad esmu tā mazā meitene, kura nekad nekļūst liela. Tad man ir bērna acis. Kad pamazām tapinu lugu, tad visi ir klāt, esošie, neesošie personāži. Ar romānu tāpat. Ar dzeju ir savādāk — dzeja ir tāds kalns, ko nevar pastumt no sevis prom. Dzeja ar savu spēku izlauž ceļu, vienalga, kur es atrastos.”

  “Kā nokļūt miera ostā? Nu kaut vai aizirties pēdējiem spēkiem uz salas, kur neviens neprasa, kas ar tevi, Adele, notika? Pēc stundas man jābūt pie psihoterapeita.
  No vienas puses, labi. Lai tas prāta mocītājs pūlas un meklē atbildes manā vietā. No otras – par ko naudu maksāju? Par sāpēm, ko sarunas rada? (..)

  – Tu jūties kā cietēja?

  – Pirms astoņiem gadiem, kad pirmoreiz ienācu šajā telpā, es jutos kā cietēja. Un arī tagad jūtos kā cietēja. Esmu runājusi tikai un vienīgi par jūtām. Par vainas apziņu atbildu es pati sev. Savu terapiju vēlos beigt… Paldies. (..)

  Vai esmu izdarījusi pareizu izvēli un kāda būs mana dzīve turpmāk? Mani mēģinājumi sevi mierināt ar domu, ka Fridrihs ir saprātīgs, pretimnākošs, arī gatavs uzupurēties manis dēļ, pārbauda manu attiecību stiprumu. Nē, nu var noticēt visam, arī stāstam par mīlestību…”
Sandra Vensko "Adele"

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Vāku noformējumā izmantota Sandras Vensko glezna "Adele"

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Vispatiesākā ģimene manā izpratnē bija bērnībā satiktais kurlmēmo pāris. Atnākuši pie mammas un patēva ciemos, viņi sāka kaut ko savā starpā klāstīt vai mīlīgi strīdējās. Tad pirkstu kustības kļuva niknas. Jā, tieši niknas. Un es, aizslēpusies aiz galda, mēģināju imitēt vārdus, lai atšifrētu tekstus. Pieaugušie par mani ķiķināja. Lai. Es apzinājos, ka vārdus ir izdomājuši cilvēki un kaut kad sapratīs arī manas valodas, tās iemācīsies un lietos, lai viens otram pasacītu kaut ko būtisku un nozīmīgu. Kā kurlmēmo apskāviens vai dauņa pirksts pie manām lūpam.
    Tas viss dzīvoja manī dziļi un atmodās ikreiz, kad vakaros gaidīju automašīnu ieripojam sētā un noklaudzam ārdurvis, nervozēju par atslēgas skrapšķēšanu durvīs, līdz nepacietīgi spēju izgrūst skaļu: “Jau atkal...” Tas līdzinājās kurlmēmo sarunai caur logu — vienā pusē izbailēs ieplestas acis, otrā — vīrietis ar pašapzinīgu, teju infantilu smaidu sejā. Vai man jāposta dzīve vīrieša dēļ? Protams, kā daudzas sievietes idealizēju sevi un necentos savas sliktās īpašības apslāpēt. Lai gan esam šķīrušies neskaitāmas reizes, Marku gaidu, un cita vīrieša man nemaz nav.
    Domās velku līkloču zīmi, apli ap sevi, salasītās madaras un tītarenes kārtoju pušķos. Patēva kādreizējie stāsti par brīnumzālītēm rada tādu kā spītu. Stāvu, pļavas zālēs iebridusi līdz gurniem, un tad jūtu, kā piepeši augumam pārskrien trīsas, it kā es nemaz nebūtu cilvēks, bet čūska. Gludu, grubuļotu ādu apvilkta būtne, saspringusi, augšup paslietu galvu.
    Tik, tik, tik, punktiņi iekrīt man matos — sīkas lāsītes no mazā mākoņa, kas augstu, augstu gaisā aizslīd un pazūd, sajaucoties ar pārējām krāsām otu skalojamā traukā.
    Marks mūs pameta. Es nepratu lūgties.
    Es neirotiski smējos un nedabiski klepoju, jo noticēju Markam, ka redzu viņu pēdējo reizi izejam pa durvīm. Tā nebiju es, kas noteica, kā mums rīkoties. Tā nekad nebiju es, kurai katrs bērna brēciens izraisīja nepatiku pret dzīvi. Tikai tad apjēdzu, ka mūsu meitiņa Roze atņēma man Marku. Bērns bija robežšķirtne un absolūts tukšums, kur nevarēja ne iekļūt, ne izkļūt.
    Bērns bija neciešams. Tā Marks sacīja.
    Stulbie vīrieši. Tiesa, vīrs drīz atgriezās un lūdza piedošanu. Kāda jēga to visu atcerēties? Izšķīrāmies, bet palikām sajūtā, ka esam tikai nelāgi saķepuši kopā. Marks aizgāja, atnāca, aizgāja. Marks nekad neatvainojās un turpināja valdīt pār mums abām. Nauda, produkti. Esmu pateicīga par visu. Jā!
    Fotogrāfijā, kas uzņemta laukos 1968. gadā, tā rakstīts bildes otrajā pusē, man pretī raugās sīka meitenīte kopā ar vecmāmiņu kukurūzas laukā. Mamma jaciņā un piegulošā vasaras kleitiņā līdzās. Neatceros šo mirkli. Man trīs gadi. Un virs galvas mākoņi, un līdzās telefona stabs ar sīkiem izolatoriem zem staba cepures. Atceros, kā patēvs mācīja izteikt burtu “r” — izolatoli, izolatoli… es taču saku lllll…
    Kad mamma čiepa medu, priekšauts aplipa ar vasku. Siltajā gaisā ķēķī salidoja un riņķoja kustonīši. Neņemot vērā bišu dzēlienus, laimīgi laizījām koka lāpstiņu, ieelpojām dravas smārdu.
    Ja nebūtu satikusi psihoterapeitu, viss būtu sen nogrimis, aizplūdis nebūtībā.
    Pēc manas piedzimšanas mani un mammu esot pieņēmuši lauku mājās. Vecmāmiņa laiku pa laikam mūs apciemoja, taču tad jau mammai bija uzradies draugs. Tā es iedzīvojos patēvā, un šis laiks mani padarīja jūtīgu, piederīgu dabai un dīvainiem ļaudīm visapkārt. Pie muižiņas ganījās lopi, skraidīja suņi, paretam kāda lapsa. Patēvs savā klamzīgajā gaitā un nobružātās biksēs izskatījās pēc koka cilvēciņa, kuram garš snīpis un apaļas acis. Patēvam mamma patika. Dažreiz viņi abi dejoja un smējās. Māja smaržoja pēc lietū samirkuša kaķa. Otrajā stāvā plandījās vecas lupatas, un neviens tās nenovāca. Tur, augšstāvā, mitinājās saimnieks ar savu sievu. Pretējā pusē bija iekārtojusies Ādama ģimene. Dzelzs krāsnis ēd daudz kurināmā. Tā patēvs skaidroja, kad mamma uzstāja krāsni iekurt. Pilsētā atgriezāmies, kad man sākās skolas gaitas. Vecmāmiņai izdevās mani pieradināt pie kārtības, sirmā kundzīte veidoja manu raksturu, neļāva padoties izmisumam.
    Vecmāmiņu Hannu izsūtīja, kad viņa gaidīja manu mammu Katrīnu…
    Par visu, ko mēģinu savā apziņā sakārtot, nevienam citam nav jājūtas atbildīgam. Nav tādas profesijas, ko apgūstot cilvēks spētu noņemt otram viņa pagātni. Manī plūst sievišķais un vīrišķais. Dažreiz dzīvi vēroju mammas, vecmāmiņas acīm, reizēm kaut kas aizmiglojas un tad uzplaiksnī, kā stāvētu ierindā, kā bēgtu, kā izkliegtu pavēles… Es nemeklēju sava tēva asinis sevī. Vienīgā pase, derīga visiem dzīves gadījumiem, ir vārds. Un man tas patīk.
    Adele.
    Kad agrā jaunībā apprecējos, biju izbridusi kaudzi mēslu. Tie bija dzīves sanesumi, kušņi, barjeras. Sapņoju par tīru plānvidu, smaržīgiem cepumiem šķīvī, baltām rozēm vāzē… Man patika būt aprūpētai, Marka tēva atsūtītie produkti, reizēm kāds našķis, viss aizmigloja acis, un es jutos laimīga! Iedzēris, taču smaidīgs, Marks stāstīja neķītras anekdotes un izlikās zinošs visās jomās. Kad strādāja, bija prom nedēļu, divas. Koku gāšana, veču iedzeršanas, biju pieradusi pie atšķirtības, tomēr pavilkšana uz zoba, ka sieva mājās, neatturēja manu vīru gulēt strādnieku būdā uz lāvas.
    Marks bēga no mūsu dzīvokļa kaimiņa — čekista. Marks atteicās runāt ar Vladimiru Petroviču un paskarbi izsacījās par mūsu dzīvošanu vienā dzīvoklī. Es tur neko nevarēju izdarīt! Manas vecmāmiņas dzīves laikā šajā dzīvoklī mitām pieci cilvēki: patēvs, mamma, vecmāmiņa, es. Otra istaba piederēja Vladimiram Petrovičam. Tādi komunālie dzīvokļi bija visā mājā. Logi mums uz sētu, kur smiltīs kašņājās vistas un gailis. Žodziņš apjoza dārzu, kur auga salmenes, dilles, saulgriezes un dālijas. Sievas vakaros sēdēja uz sola, grauza siemītes un skaļi tenkoja. Vecmāmiņa vēra logu ciet, bet mamma atkal vēra vaļā. Mammai patika klausīties — izaugusi Sibīrijā, krievu valodu bija apguvusi skolā, tāpēc runāto saprata ļoti labi. Vecmāmiņas acis satumsa ikreiz, kad Vladimirs Petrovičs piedāvājās uznest malku vai iznest gružu spaini.
    Šīs atmiņas pamazām pārklājās ar ikdienas dzīvi, brēcošo Rozi un Marka drūmo ģīmi. Mēs ierāvāmies katrs savā čaulā, ucinājām bērnu un plēsāmies par sīkumiem. Reiz Marks nobļāvās, lai ejot pie sava Petroviča… Lai pirms tam tikai pastāstot, kur ir mans tēvs, vectēvs, kāda izskatījusies mana vecmāmiņa pa tēva līniju, kur viņi visi dzīvo… Es to nezināju! Mana ģimene bija absolūti noslēgta. Tajā nebija vietas ģimenes locekļiem, izņemot sievietes, kuras mani audzināja. Patēvu kaut kā piecietu, un es pieņēmu, ka tā dzīvo visās ģimenēs. Ka noteicēja ir sieviete, bet vīrietim atvēlēta otrā plāna loma. Patēvam šī loma pat piestāvēja. Ja kāds varēja kaut ko sarunāt, tad tā bija mamma. Kad bija skaidrā.
    Kad stāstu par savām attiecībām ar šķirto vīru, mēģinu paskaidrot situāciju. Noklusēju šķietami sīkus un maznozīmīgus faktus, bet sāpes nepāriet. Esmu savu dzīvi izdzīvojusi neskaitāmas reizes, atgriezusies no pagātnes bez panikas. Tomēr panikas lēkmes mani vajā biežāk un ilgstošāk. Kādu laiku psihoterapijas seansos mani tirdīja par seksu. Es paskaidroju, kāda loma manā laulībā bijusi seksuālām attiecībām, taču ar vaļsirdību nepietika. Es esot noslēgta, nespējot atrast pavedienu uz traumu… Tādai nerunībai, dabiski, bija savi iemesli, man pietika ar to, ka laiku pa laikam vispār cilvēks blakus. Mūsu seksualitāte nespēja pildīt āķīšu, klipšu funkciju. Marks bija brutāls, reizēm turēja mani aiz rudās zēngalviņas un visu sēklu iestūma mutē. Mani ceļgali bija nobrāzti pret radiatora ribām, kad centos pasacīt, lai mani neaiztiek. Bija reizes, kad izlikos, ka man patīk brutalitāte, dažreiz izstūmu Marku virtuvē un aizslēdzu durvis. Man bija bail no vīra. Kad saklausīju atslēgu ārdurvīs, pagājos pretī Vladimiram Petrovičam. Izklausās stulbi, tomēr Marks no čekista raustījās.
    Kādu rītu šausmīgi pārbijos. Ieraudzīju melnus spārnus. Smaržīgus, tādus kā nopūderētus, ieliekušos spārneļus. Tie plivinājās starp manu augumu un Marka stāvu aiz manis. Mēs posāmies braucienam uz brīvdabas koncertu, līkņājām pie spoguļa un sarunājāmies par to, ka atkal atsāksim labi dzīvot, bet spārni jau bija pielipuši manām lāpstiņām. Laikam. Tā arī netiku skaidrībā, kas ar mani notiek un kā briesmīgos vēdekļus izkustināt, izlauzt no ievainotā ķermeņa. Kad mīlējoties atrados zem Marka spalvainajām krūtīm, šķita, mana mugura krakšķ un tūdaļ būšu atbrīvota no neērtajiem izaugumiem. Dīvaini, tomēr Marks pat neieminējās, ka izskatos savāda. Ļāvos, lai viss rit savu gaitu, un pasludināju savam iekšējam cenzoram, ka nevēlos iedzīvoties kādā neārstējamā kaitē, ļaušos plūdumam, un, var jau būt, kādreiz mēs ar Marku būsim tikuši skaidrībā ar pagātnē notikušo un pagātne izdzisīs. Marka nauda paglāba mūs no izsalkuma, bet es zaudēju otru bērnu.
    Atskārtusi, ka sekss neārstē, seksuāla atturība ne tik, iepazinu skumjas. Bija sajūta, ka nekad neesmu viena. Bija pilnmēness murgi, dažādas spilgtas atmiņas par notikumiem, kas agrāk ietekmējuši manu dzīvi. Tikai tam visam nebija nekādas nozīmes, un kuru gan interesē Adeles necilais dzīves CV. Trauksme un tramīgums uznāca jebkurā diennakts stundā, pēkšņi, negaidīti, un viss kļuva vienaldzīgs, es pat necentos atvairīt Marka ironiju, nepārdomātos uzbrukumus. Reiz izteikusi savas raizes par veselību, apņēmos turpmāk klusēt un mīļā miera labad trenējos sadzīvot ar skumjām. Mamma bija saudzējams putnabērns. Tā reizēm izteicās vecmāmiņa.
    “Ak, tu mans putnabērns…” Mamma reiz pasmējās vecmāmiņai sejā, un tad es, ilgi pētot sarkasma pārņemto viepli, ieraudzīju alkoholiķes īsto būtību. Mammas sabrukušo tēlu. Man bija ļoti bail.
    Katru rītu cenšos sevi uzmundrināt, sākt jaunu dzīvi, dzīvot pareizāk, gudrāk, mācīt, dot padomus, profesionāli izvērtēt savas stiprās un vājās puses. Ikvienam ieplānotajam notikumam strikti plānoju nākotni. Cik rožaini viss. Plāno, cik gribi, kaut kas mēdz noiet greizi. Tiklīdz mani skar kādas jau zināmas un smagas situācijas, viss mainās. Kļūstu upuris un arī pārējo sabiedrības daļu uztveru kā upurus. Kā es ar to tieku galā, hmmm… Iekšēji kliedzu, ka jūtos vēl nevarīgāka par to nodzērušos sievieti, kura izgaisinājusi manas ilūzijas par normālu ģimeni.

Līdzīgās grāmatas:
Sandra Vensko
Lauris Gundars
Māra Zālīte
 
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
Leons Briedis
 
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties