Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ievads. Pēclaikā

“Pēclaikā” ir 1923. gadā publicētā Kārļa Skalbes dzejoļu krājuma nosaukums. Tas ir krājums, par kuru dzejnieks nekādas godalgas vai prēmijas nav saņēmis, taču tas ir ļoti skalbisks izdevums. No vienas puses, dažs vērtētājs, piemēram, teātra un literatūras kritiķe Paula Jēgere-Freimane, tajā saskata autora joprojām dziedamo “vienkāršo sirds dziesmu”, bet no citas — kā literatūrzinātnieka Edgara Sūnas apcerē — ir pamanītas izmaiņas, kad “skalbiskais dzidrums un saulainība nobālējuse, tā atkāpusēs tumšāku, bet nopietnāku izjūtu priekšā”.
 Lai apjaustu, kas ir pamatā dzejnieka redzējumam, krājumā lūkojami vairāki tematiskie loki, kompozicionāli nošķirta ir vien pēdējā nodaļa, kurā mērķtiecīgi apvienotas tēvzemei un tās gara spēkam veltītās vārsmas. Te ir gan atsauces uz konkrētiem laikiem (1919), gan vārdā sauktiem cilvēkiem (Kalpaks), bet vairāk tomēr dzejnieks domājis par tiem, kuru upurēšanās cīņās ļauj runāt par varoņu laiku un par vienošanās laiku (iesaistot Latgali). Dzejolī “Latviešiem” Skalbe noteikta gadalaika izvēlē ielicis piepildītas un cerīgas nākotnes ideju: “Mums vienas ilgas pēc vasaras.” Saikne ar dzīves ritējumu ir niansēta un daudzslāņaina, lai gan krājumā vairāk ir rudens un ziemas asociāciju.
 Kontrastējot ar ciklā “Bērnu dziesmas” apcerīgi rotaļīgo intonāciju, dzejas cilvēks šajā krājumā lielākoties ir iekšupvērsts. Tam dienas šķiet kā spoguļi, kur atspulgā “šis spoks vienvienīgs / Mans paša es”. Atklājas sajūta, ka visas likteņa dotās lomas šķiet tukšas un sirds liekas sastindzināta. Atskārta par dzīvi “kā sēkli”, jo viss nokavēts, vai secinājums, ka “nāve nav nabaga”, jo tai ir vienīgi Nekas, ko cilvēkam dot. Tomēr dvēseliskums (kails un bez maskas) ir tas, kāpēc svarīga ir atgriešanās mājās, konkretizējot — tēva mājās. Arī dievu pasaulē (Venus, Bakhus u. c.) griba ir apliecinoša, piesakot: “Šodien priecājies!” Rakstnieks, dzejniekaprāt, ir “vīrs ar acīm nemierīgām”.
 Bet dzīvīgais, ieinteresētais skatiens dzejoļu krājumā piedien ikvienam, kurš jūtas brīvs — gan mežu klejonim, gan skumjajam sapņotājam, gan tam, kas vienkārši atzīstas: “Man patīk iet pa ielu vējputenī.” Lai arī vietumis krājumā ieskanas pretstats starp pilsētas vidi un brīvo dabas pasauli (tikai tajā var saprast — “atkal jūtu es, ka elpoju”), tomēr tas nav nepārvarams. Galu galā alus pagrabā, kur “paslēpt savu seju”, vai kafejnīcā, kur mīļš ikreiz redzētais lauru koks, kur meklēt un atrast pierastās skumjas un grūtsirdību, dzejas cilvēkam lemts formulēt saikni starp mirklīgo un mūžīgo: “Kas varēja būt un kas bija, / To likteņa dzirnavas mala. / Viss aizgāja troksnī un dūmos — / Tik sirds vēl kā ziedoša sala.” Līdz ar to meža vai jūras aicinājums, zemes un zāles tuvums, arī pilsētas ielu gaita ir cilvēciskas attieksmes pildīta, ja ir jūtoša un saskarsmi meklējoša sirds.
 Dzejoļu krājumā “Pēclaikā” viens no caurviju motīviem, kas sazarojies no intīmas atklāsmes līdz pat godinošam un piemiņu izteicošam redzējumam, ir saistāms ar mīlestību. Un te svarīgs pat ikdienišķi vienkāršais, kas, iecelts goda vietā (“Kliņģerīte”), gan noslēpumainais (nimfas skūpsts), gan pretstatītais: aizrautība, kaisle un apjausma, ka “Ap mīlas koku maldos / Nu it kā nolādēts”. Emociju un attieksmes dažādībā ir vieta ne tikai tiem, kas “mīl viens otram garām”, bet arī tiem, kam mīlestība izskan dabas salīdzinājumos: kā kāpurs, kā rīta skaņa, kā vakara zvaigzne u. tml.
 Kārlis Skalbe krājuma tituldzejolī katrā no trim pantiem, modelējot pretstatu pāri (dzīves leja un debesis), domu vērsis uz nākotni, proti, “Es gaidu citu skanīgāku dienu”. Bet cita diena ir tuvāka vai tālāka nākotne, tas ir turpmākais laikaposms, tieši tāpēc — skats vērsts uz priekšu pagaidām vēl nezināmajā.
 2024. gada vēlā rudenī, kad pabeidzu darbu pie manuskripta, bija pienākusi Kārļa Skalbes 145. gadskārta. Skalbes radošās dzīves izzinātājiem vēl ir daudz iespēju. Būtu lieliski, ja, sadarbojoties visām ieinteresētajām kultūras iestādēm, kas katra glabā kādu daļu (bet tikai daļu) no Kārļa Skalbes dzīves un daiļrades faktiem, pierādījumiem, izdotos vienots digitāls kopkrājums.
 Pēclaiks attiecībā pret Kārļa Skalbes mūžu atbilst ikvienam no mums. Dzejnieks rakstīja, domājot uz nākotni, bet ikkatram no divdesmit pirmā gadsimta ir iespēja atskatīties, lai spriestu, izjustu un salīdzinātu. Cerība uz pēclaika cilvēku ir svarīga attīstības perspektīva.