PIE AUGSTĀ LOGA
Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu… Viestura Vecgrāvja monogrāfija PIE AUGSTĀ LOGA— par latviešu rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku (1871–1911). “Šī grāmata ir cieņas un goddevības parādīšana ne tikai Porukam, tā ir arī pietāte pret daudzajiem iepriekšējo paaudžu cilvēkiem, galvenokārt pret tiem, kuri 20. gadsimta pirmajā pusē mīlestību uzskatīja par dzīves galveno vērtību un kuriem bija svēts Poruka aicinājums apjaust cilvēka sirds lielumu un garīgi pacelties augšup. Mans mērķis ir parādīt Poruka garīgo un morālo lielumu, viņam nepiekāpīgi uzsverot un apgalvojot, ka mīlestība visplašākajā spektrā ir visnozīmīgākā cilvēciskuma izpausme, ka individuālās ētiskās pilnīgošanās ceļš ir svēts un nepieciešams un ka dažādās morālās izvēles situācijās cilvēkam jātiecas apliecināt humānu un iejūtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem.” Viesturs Vecgrāvis (1948) ir literatūrvēsturnieks, grāmatizdevējs un dzejas kritiķis, Latvijas Universitātes emeritētais profesors. Literatūrzinātnē darbojas kopš 1981. gada. Publicēta monogrāfija MANI SVEICINA ZVAIGZNES... Romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā (2018). Sastādījis un komentējis latviešu un cittautu romantiskās dzejas antoloģiju ZILĀ PUĶE (2021), bijis Zentas Mauriņas RAKSTU zinātniskais redaktors, organizējis grāmatu sēriju XIX GADSIMTA KLASIĶI un XX GADSIMTA KLASIĶI izdošanu. Vairāk nekā 300 rakstu un recenziju autors latviešu un cittautu periodikā. Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Ievada pārdomas un jautājumi 5 Jāņa Poruka bērnība un pusaudža gadi noritēja vēl patriarhālās vides apstākļos, taču jau tad, kā liecina vēsturiskie dati un tādi viņa stāsti kā “Kauja pie Knipskas”, “Romas atjaunotāji”, “Kā Runcis kļuva par Runcē”, laukos notiekošās ekonomiskās pārmaiņas, tajā skaitā — bagāto slāņa dominēšana, sociālo kontrastu pastiprināšanās, radīja pamatu iepriekšējā laikmeta tikumisko principu un morāles kritēriju lēnam, taču neatvairāmam sairumam. Poruks, būdams hernhūtiskā vidē augušu un audzinātu vecāku un vecvecāku bērns, hernhūtiskā sirdscilvēka principus un hernhūtismam raksturīgo svētuma intensīvu pārdzīvojumu uztvēra kā vispārcilvēciskus morāles kanonus. Viņš, protams, saprata, ka hernhūtisma laiks un ideāli ir pagātnē, un to akceptēja, taču, būdams morāliski tendēta personība un ieguvis eiropeiski plašu kultūras bagāžu īsajā studiju gadā Drēzdenē, vēlējās, lai arī neizbēgamu pārmaiņu laikmetā jaunās formās un izpausmēs tiktu saglabātas un respektētas vispārcilvēciskās humānisma vērtības. Tās vērtības, ko viņš bija pieņēmis no pasaules daudzu gadsimtu kultūras bagātībām.
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|