Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

INSOMNIA

Grāmata pievienota: 13.04.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ilze Jansone
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
145
Augstums:
206
Cena:
8.37 Eur
Izdošanas gads:
2022

ATKĀRTOTI IZDOTS!

“Divpadsmit gadus pēc romāna “Insomnia” sarakstīšanas tam joprojām ir īpaša vieta latviešu literatūras vēsturē kā pirmajam prozas darbam, kas izvērsti vēsta par divu sieviešu iemīlēšanos. Tā galvenā varone teoloģijas studente Padma, kristiete būdama, vēlas ievērot baznīcas noteikumus, tāpēc homoseksuālas attiecības viņai ir aizliegtais auglis. Tomēr pēc pretošanās kārdinājumam, kas novedusi Padmu depresijā, viņa uzsāk kaislīgu kopdzīvi ar liktenīgo sievieti Rasu.
Par abu varoņu mīlestību un šķiršanos grāmatā vēstīts aizraujoši un aizkustinoši: netrūkst nedz asprātīgu 21. gs. sākuma Rīgas realitātes un jauno intelektuāļu vides aprakstu, nedz kultūrvēsturisku atsauču un slēptu nozīmju, tā radot daudzslāņainu, detaļās baudāmu tekstu.”
Anna Auziņa, dzejniece un literatūrzinātniece

“Kaislīgi izstāstīts stāsts par ilgām pēc Dieva, otra cilvēka un sevis ieraudzīšanas viņu acīs. Jutekliski aprakstīti visi atkarību un līdzatkarību elles loki, kā arī atklāts mīlestības vispārcilvēciskums un dievišķums, neierobežojot to cilvēku izdomātu noteikumu kanonos. Autore atklāj savu varoni visā tās cilvēcīgumā un īstumā, līdz ar to dāvājot ikvienam no mums, kuram atpazīstama atkarīgu vai līdzatkarīgu attiecību pieredze, iespēju tikt ieraudzītiem.”
Inga Gaile, dzejniece un rakstniece

Grāmatas mākslinieki Sarmīte Māliņa un Oskars Stalidzāns

Šodien izbridu cauri vecajai Pārdaugavai un brīdi meditēju par cilvēka esamības nepietiekamību. Ikvienam pazīstamās banālās pārdomas — tu mierīgi vari rušināties savā dārziņā, vari pasludināt akadēmisko pētniecību par dzīves jēgu, vari izlikties, ka aizpildi kādu no mākslas neizsmeļamajiem bezdibeņiem, vari mēģināt lāpīt pasauli vai iestāstīt sev, ka masu komunikācijas līdzekļi sniedz nepieciešamo esamības bagāžu, — tik un tā beigās būs viens un tas pats, nabadzības smaka un vientulība. Galu galā vakardiena paliek tikai tava vakardiena — astoņas stundas darba, četras nodzertas vai divpadsmit nogulētas. Ne gluži ritenis, bet uz to pusi gan. Teiksim tā — panorāmas rats.
 Katram jau gadās. Kā nu kurš to sauc — rutīna, reliģiskā krīze, dvēseles tumšā nakts, radošā depresija. Vai tumšās nakts reliģiskā depresija, tas, šķiet, būtu visprecīzāk.
 Bet ārā ir gaišs, pulksteņa rādītāji nekust ne no vietas, un es nopērku trīs laškrāsas rozes, lai paņemtu tās līdzi uz staciju. Ieplānotas kāda paziņas dzimšanas dienas svinības, bet puķes nav domātas gaviļniekam, nē, es mēģinu radīt prieku no šī svaigā pieskāriena, no ziedu īstuma dienā, kad viss pārējais ir tik sasodīti neīsts. Turklāt kāda atšķirība, kurš no mums piedzēries tās padēj kaut kur krūmos, tad jau labāk es pati, jo rozes man patiešām sagādā prieku. Manuprāt, tā ir laba doma. Runā, ka ar prieku varot uz kādu laiku apturēt panorāmas ratu. Runā, ka ik vakaru vajag meditēt vai lasīt Svētos Rakstus, vai nodoties kādai reliģiska satura Imprimatur literatūrai, atļautajiem un svētību saņēmušajiem tekstiem, tad prieku vieglāk atrast. Runā, ka dzīvē vajag meklēt tikai skaisto, tad retāk reibst galva.
 Un ir taču sasodīti daudz. Ja meklē. Ja atrod. Ne tikai rozes. Reliģiskā ekstāze brīdī, kas dievišķā klātesība elpo pakausī. Piepildījums pēc vakarēdiena. Sekss. Intelektuālas vakara sarunas kombinējumā ar dejām sasvīdušu miesu bariņā. Vientulīga pastaiga maija vakarā, kad saule jau norietējusi un nakts ir tāda — ne īsti pelēka, ne melna. Mazi, melni taksīši. Vārna, kas bēdzina zagtu kaulu notekcaurulē. Zilās puķītes klājienos pie mājām, glāze laba vīna brīvdienas pievakarē un dažādu veidu spārnaiņi, labs teksts, kuru iegremdēt prātā līdz pat kaklam, mūzika, kuru aizsākušas emocijas. Kāda vizualizācija, kura tapusi par miesu, kāds krāsains gara bērns, kas palaists uztvērēju acīm. Tuva drauga uzrakstīts dzejolis. Spēles ar jēgu.
 Cilvēki lēnām tūņājas ārā no autobusiem, un Āgenskalna tirgū paceļas trokšņa vērpete — pirms rikšot mājup, ļaudis grib sapirkt gaļu, alu, maizi, pienu, ko nu kurais, saticīgām ģimenes vakariņām. Bet cilvēki man prieku nesagādā. Viņiem ir attiecības, ģimene, karjera un hobiji. Viņi garlaiko. Liek justies kā stūrī iedzītam zvēriņam. Kā absolūtai bezvērtībai. Pirms kāds pavēris muti, tu jau zini, kas skanēs, kas būs jāuzklausa, un atbildei parasti nav nepieciešams ilgāks strēķītis kā pāris sekundes. Bet varbūt tas ir mans iedzimtais snobisms, nevis viņu vaina. Augstprātības esence, ko, iepildītu mazās zāļu pudelītēs bez dozatora, izdala dažnedažādās augstākās izglītības iestādēs, klubu deju zālēs un interneta dzīlēs kā pašapliecināšanās tabletes, kuru ievērojamākā blakne ir šķērma dūša pašam no sevis.
 Laiks doties uz staciju, es pēkšņi izlemju, jo pēc piecpadsmit minūtēm sarunāts tikties ar Rasu, — uz tusiņiem braucot, viņai vienmēr līdzi gadās kāds trauks, tad ir īsti un valodošana iet no rokas. Viņa ir traks skuķis; kad tik jāsastrādā kādi niķi un stiķi, paaicini Rasu, būs darīts divu minūšu laikā — uzrakstīt mājas saimniekiem domātu neglaimojošu vēstījumu uz vārtiņiem, izšķaidīt pudeles pa ielu, atmūķēt durvis, lai pārsteigtu džeku nesagatavotu ar kādu citu pelīti, nočiept glītu glāzi vai pelnutrauku krogā, lai ar to papildinātu personīgo interjeru, ierīkot novērošanas posteņus pie potenciālā krāpēja mājas, — ielas numura plāksnītes nočiepšana, protams, ir špicka, tikpat kā vecmammai izzagt cukuru no sirdsdrapju skapīša. Un tas vien tālab, ka Rasai ir ambīcijas uz tekstu, kas viņā iesēts, — nekad nav gana labi uzrakstīts, un prasības aug ik mirkli. Teksts viņai neliek mieru; tas dzen, urda, liek riskēt, pārbaudīt robežas, liek uzdrošināties. Pirms dažiem gadiem viņa man iedāvināja mapi ar stāstiem; tiklīdz biju paspējusi tos izlasīt un, atzinusi par gana labiem esam, ķēros pie pārlasīšanas, mape tika man atprasīta — ar paskaidrojumu, ka tas esot bulšits, kas jāsadedzina. Žēl teksta, kuram tik destruktīvs radītājs. Taču viņai tas nāk ārā itin kā pats no sevis, analīze un paškritika pamostas negaidīti, vietā un nevietā — satrakotam stirnu bukam ceļā nestāsies, mapi no rokām neizrausi, ja reiz radība lemta bojāejai kopš grēkā krišanas mirkļa.
 Starp vilcieniem stacijā burzma ir drusku mazāka, un es atbalstos pret koka sienu uzpīpēt — un atcerēties to vārdu, kas man šodien kaiš. Reizēm tā gadās, tu saproti, ka kaut kas nav īsti labi, piemēram, visu dienu ir sajūta, ka pieri žņaudz nokarsēta dzelzs stīpa, bet nav pat stieplītes, un vakarā tu atceries vārdu — migrēna. Pašžēlošanas lēkme? Nē. Uz mirkli aizvērt acis un mēģināt saprast, kas tas par vārdu, kas pazudis no krājuma. Aptvert, kas man lika pirkt rozes, šo ilūziju par prieku, kas nu svīst manā plaukstā. Dūms ir rūgtens un garšo drusku pēc celulozes, it kā filtrs būtu uzmeistarots no padomjlaika ietinamā papīra.

Līdzīgās grāmatas:
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
Arno Jundze
 
Valdis Atāls
Andris Zeibots
Osvalds Zebris
 
Gundega Repše
Leons Briedis
Inga Žolude