Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Istaba

Grāmata pievienota: 07.12.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Laima Kota
Lapaspušu skaits:
320
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.55 Eur
Izdošanas gads:
2016

Sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" iznākušais Laimas Kotas romāns “Istaba” ļauj ielūkoties Latvijas ļaužu dzīvē pirms trim gadu desmitiem, kad arvien lielākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju valsts vara pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārticīgāk un izsludināja perestroiku. Rakstniece šo laiku izvelk no cilvēku atmiņām, izmantojot visus savus iemīļotos žanrus – burlesku un absurda trilleri, farsu un sakāpinātu reālismu –, lai secinātu: pēc tā, ko esam pārdzīvojuši, izejot caur padomju stroju, gan jau izturēsim arī divdesmit pirmā gadsimta sagādātos pārbaudījumus.

Perestroikas komunālajā sadzīves kosmosā cilvēku raksturi un dzīves aizvirpuļo draiskā un tāpēc baisā eksistenciālās pieticības orģijā. Vai kādam te vispār "sava istaba" (sveiciens Virdžīnijai Vulfai, protams) piederējusi? Vai kāds to izbūvējis suverēnu vismaz sapņos? Padomju laika filmu stilistikas berze ar Laimas Kotas košo pieredzi un sulīgo personisko rokrakstu rāda to karnevālisko materiālu, no kura nācās tapināt nākamo Latvijas neatkarību. Ar varu uzspiestā tautu draudzība un kolektīvās dzīves kaleidoskopiskie mutuļi rada farsa ietvaru katra cilvēka vienīgajai dzīvei.
Gundega Repše

Vai tiešām tā, kā to apraksta romānā “Istaba” Laima Kota, mēs dzīvojām tikai pirms nieka trīsdesmit gadiem? Vai stāvējām rindā pēc sviesta un desas, un mandarīns bija visu bērnu Jaungada paciņas lielākais kārums? Vai tiešām tūrisma brauciens uz Bulgāriju bija saskaņojams ar visvisādām darbavietas komitejām? Un vai tiešām telefona ierīkošanu vajadzēja gaidīt gadiem? Un īsti džinsi bija sapnis, kuru dēļ varēja šķirties arī no vesela mēneša algas? Tas šķiet tik neticami, ka tā vien gribas iebrēkties – nē, Laima, tā nebija, tu pārspīlē, tu piepušķo, tu izdomā! Bet Laima tik smejas – tā, bija, tā es atceros. Un patiešām perestroikas gados viss aizritēja tik ātri un pārmaiņas bija tik neparedzamas, ka notikumi šķita virpināmies gluži vai vienlaikus. Varbūt tas notika viena gada laikā un vienā istabā, varbūt astoņos gados un astoņās istabās, rakstniecei par to maza bēda. “Romānā par perestroiku atļāvos laiku mērīt ziloņos un arī citos zvēros,” tā viņa saka. Man tas šķita aizraujoši.
Gundega Blumberga

Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.
Grāmatas tapšanu un izdošanu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Astoņi skaitītāji un gulta ar bumbām

Pagrozījusi Ārona iedoto atslēgu durvju slēdzenē, Margrieta atskārta, ka dzīvoklī netiks. Durvis no iekšpuses bija aizšautas ar aizbīdni. Uzmetusi plecā somu ar guļammaisu, sakārtojusi saulesbrilles, Margrieta nospieda apaļu zvana pogu. Gan jau kāds atvērs. Dzinn-dzinnn — skaņa aizdunēja tāltālu, dziļdziļi dzīvoklī. Viss noklusa. Viņa piespieda zvanu vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Klusums. Kad Margrieta vēlējās piespiest pogu jau kuro reizi, viņa satrūkās. Iekšā atskanēja bāršanās.
  “Jums zvana vienreiz, ko lienat?”

  “Bet vienreiz arī piezvanīja! Nācu vērt.”

  “Trīs zvani vispār ir Kovaļčukiem. Jūs, pilsone Roza Borisovna, 
mani izspiegojat!”
  “Sen bija jāuztaisa jauns zvanu atšifrējums un jāpielīmē pie 
durvīm, lai par velti nav jāskrien vērt durvis.”
  “Man zvans sastāv no viena gara, diviem īsiem.”

  “Par to, pilsoni Romān, šaubu nav…”

  Margrieta sadzirdēja, ka atveras vējtvera durvis. Tūlīt pat arī 
atskanēja pārmetums: “Tā! Sasodīts, kurš aizcirtis durvju aizbīdni gaišā dienas laikā?”
  “Varbūt atkal kāds zog lupatu pie durvīm? Noliku tik labu 
frotē dvieli, kur kājas slaucīt…”
  “Viktor, jūs tas esat?”
  “Nē, es…” izdvesa Margrieta. Otrpus durvīm runātāji pēkšņi 
apklusa. Kāds atšāva aizbīdni. Durvis vērās smagi un cienīgi. Margrietu vēroja četri cilvēki. Saminstinājusies viņa nezin kāpēc pakniksēja un priecīgi nobēra: “Labdien, kaimiņi! Es te dzīvošu.”
  “Dokumenti ir?”

  “Te… Lūk, man arī visi dokumenti kārtībā.” Margrieta pastiepa 
Dzīvokļu pārvaldes izsniegto apzīmogoto papīru.
  “Pati zināt, ka cilvēkam bez dokumentiem stingri aizliegts…” 
bargi ierunājās kaimiņiene ar augstu, uzkasītu copi. Viņa runāja krieviski.
  “Skolotāja? Partijniece, runātāja?” iešāvās prātā Margrietai.

  “…patvaļīgi ieņemt atbrīvojušos apdzīvojamo platību,” copainā 
skandēja piepaceltā balsī, it kā uzrunātu plašu auditoriju.
  “Kurā istabā taisāties dzīvot?”

  “Pēc plāniem — istaba, kas atrodas tuvāk virtuvei, oficiāli ir 
mana.”
  Vārds “oficiāli” iedarbojās kā pavēle, ko nav vērts apspriest. 
Klusēdami ielaida Margrietu. Priekšnama sienā bija ierīkoti astoņi elektrības skaitītāji. Pavirši uzmetuši acis apzīmogotajam dokumentam un zīmīgi saskatījušies, kaimiņi sagrupējās kā zosu gājienā, tad pulciņā-bariņā devās pa garu gaiteni. Gaismas nebija.
  “Kāpēc te tik tumšs?” iejautājās Margrieta. Viņa pacēla saulesbrilles 
un skatījās tām pāri.
  “Pilsone jauniete, kāpēc man būtu jāpieslēdz savs skaitītājs, 
kamēr arī citi pilsoņi kaimiņi iet un izmanto manu elektrību? Bet savējo, redziet, neviens neslēdz. Kaimiņi, kā saprotat, mums ir taupīgi cilvēki,” izteiksmīgi noplātījis rokas, atsaucās vīrietis. Margrietai izskatījās, ka viņš jau bija vecs, tomēr jaunāks par pārējiem kaimiņiem. Kaut rudens, vīrietis bija izmeties tikai baltā veļas kreklā un sportiskās biksēs ar izsēdētiem ceļiem. Tumsā viņš donžuāniski un valšķīgi piebilda pārbaudītu vīriešu skaitāmpantiņu: “Jūsu acis mani reibina. Romāns. Prieks iepazīties, ja kas.”
  Gaiteņa vidū Margrieta paklupa, it kā aizķērās. Aši atspiedusies 
pret sienu, viņa sarāvās — garā un tukšā gaiteņa nolupusī siena bija silta, it kā tā būtu sasilusi pēcpusdienas saulē.
  “Uzmanīgāk. Nesatraucieties, šajā vietā visi nez kāpēc krīt,” 
iesmējās Romāns. “Atļausiet sniegt atbalstu? Cik jums, meitenīt, gadu?”
  “Jau divdesmit viens.”

  “Cik liela izaugusi!”

  “Romān, nebiedējiet meiteni, neaušojieties. Pat mēs jūsu 
atbalstu aiz bikšu pogām samanām.”
  Virtuve bija liela, plaša, nokrāsota tirkīzzilā eļļas krāsā, dzeltenīgi 
notaukotiem griestiem — kā vaniļas mērce no īstiem lauku olu dzeltenumiem. Skanēja pie sienas piestiprināts reproduktors.
  “Mums skan Маяк. Piecas minūtes ziņas no Maskavas, pēc 
tam pusstundu dažāda mūzika, arī klasiskā.”
  Neliels logs uz Pētera Stučkas ielu. Virtuvē ciešcieši blakus 
cita citai bija sastumtas trīs četrriņķu gāzes plītis. Pie sienas uzkabināti skapīši. No griestiem dažādu garumu plikos vados kā pašnāvnieces šķūnī karājās mušu apkakātas spuldzītes.
  “Katram iedzīvotājam sava lampiņa. Kurš ienāk virtuvē, tas 
ieslēdz savējo. Lai godīgi. Katrs lieto savu.”
  Virtuvē bija trīs nelieli ar dažādu vaskadrānu segti galdiņi. 
Uz viena no tiem atradās burka ar tējas sēni. Trauks bija apsegts ar baltu marli. Uz otra galdiņa skumjas izdvesa otrādi apgriezts porcelāna šķīvītis. Tam uztupināta ar vasku pielipināta pusizdegusi svecīte un, otrādi apgāzta, ar melnu lentīti apsieta spicglāzīte.
  “Kaimiņu pieminējām.”

  “Lai vieglas smiltis.”
  “Četrdesmit dienas, rau, tikko kā pagājušas…”

  “Un re, valsts rūpējas, jau mums iesmērē jaunu iedzīvotāju,” 
Romānam izspruka. Margrieta pamanīja, ka sievietes viņu apšauda ar ašu skatienu bultām. Kaimiņienes uzvedās izcili nepadomiski, nebļaustījās, pat kritiskos brīžos centās ievērot labu audzināšanu un piedienības robežas.
  Virtuve bija godam piebāzta, un tajā bija vēl divas durvis.
  “Šeit ir pieliekamais. Senāk teicām ankambaris,” klusi nodudināja 
kundze, kuras sirmie mati bija sapīti peļastītēs un ar matu adatām apspraudīti visapkārt galvai, lai veidotos apjomīgāka sasuka. Kara laiku skaistumkopšanas metode. “Katram viens plaukts,” — sieviete norādīja ar roku. Visi plaukti bija piebāzti ar dažādu ogu un augļu ievārījumu burkām, vīriešzapti, dārzeņu konserviem, kādā plauktā atradās arī zaļgani iesūnojušas sarūguša piena pudeles, gozējās māla podiņi ar sālītām sēnēm. Lejāk bija nolikti skalu grozi ar kartupeļiem, burkāniem un bietēm. Ziemai, kā redzams, kaimiņi bija sagatavojušies nopietni.
  “Jums, biedri Romān, dzīvokļa iedzīvotāju vārdā lūdzu izmazgāt 
savas piena pudeles. Smird. Un atbrīvojiet patvaļīgi ieņemto plauktu.” Izmantodama izdevību, ka nav viena ar runīgo kaimiņu, aizrādīja arī copainā.
  “Pilsone Malvīne, es novākšu, bet lai Kovaļčuki aizvāc savas 
sēnes. Un jūs, pilsone TamarGrigorjevna,” viņš uzrunāja copaino, “ar tomātiem želejā arī varētu sarauties. Kur darbaļaudis liks skābētos kāpostus, ja nebūs vietas?” Kaimiņš uz mutes nebija kritis.
  Piegājuši pie nelielajām durtiņām, mājvietas ierādītāji sastomījās. 
Margrieta padžinkstināja atslēgu, kas viņai bija iedota līdz ar orderi par “piešķirto apdzīvojamo platību Rīgā, Revolūcijas ielā 13-6”, un ielika to slēdzenē. Durvis nebija slēgtas. Pavērusi tās, Margrieta ievaidējās. Viņai piešķirtā istaba bija piekrauta ar veciem krēsliem, burkām, tukšām šņabja pudelēm, daudzlietotu, apkvēpinātu, zilas emaljas klātu tējkannu, grāmatām, sarullētu vecu paklāju, slotām, spaiņiem. Atspiestas pret tālāko sienu, slējās dzelzs gultas kājas ar apsūbējušām misiņa bumbām.
  “Te nu ir arī gulta ar zelta kājām. Viss, kas kaimiņam, pilsonim 
mironim, piederējis. Nepaspējām izsviest.”
  “Biedri Romān, jūs patiešām nefiltrējat sakāmo vai apzināti nodarbojaties ar verbālo kaitniecību?” bargi izsaucās kaimiņiene, 
kura visu laiku bija klusējusi. Ebrejiete, no pirmā acu uzmetiena.
  “Laipni lūgta mājvietā,” izdvesa kaimiņiene, kuru uzrunāja 
par pilsoni Malvīni.
  Margrieta saņēmās, uzsmaidīja sirsnīgāko no smaidiem. Ko 
citu vēl atlika darīt?
  “Pilsones kaimiņienes, ierosinu šo attiecīgi nozīmīgo notikumu 
atzīmēt dižā krievu dzejnieka Puškina vārdiem: “Выпъем, добрые старушки, где же кружки Pasēdēsim, tēju padzersim, bubļikus uzēdīsim, gan jau pilsonei TamarGrigorjevnai atradīsies svaigs cepiens. Parunāsim par dzīves jēgu, un tā…”
  “Jums, puisīt, dzīves jēga, atrodas starp kājām,” rāmā balsī 
noteica klusētāja. Viņa uzrunāja Margrietu, neviļus norādot uz vīrieti: “Biedrs pilsonis Romāns mums ir sportists. Nekaitīgs, labdabīgs. Tikai jāprot īstā laikā pateikt īstos vārdus.”
  “Armijas sports, pilsone Roza Borisovna. Ievērojiet, es nedzeru 
un nesmēķēju. Darbs tāds.” Romāns izrieza krūtis, salieca roku elkonī un nodemonstrēja muskuļu tango.
  “Pilnībā kontrahējies augšdelma divgalvainais muskulis ar 
apakšdelma fleksiju un supināciju,” Margrieta konstatēja. Anatomijas skolotāja Olita Nigule būtu lepna par zināšanu lietošanu praksē.
  “Topoša ārste?” izbrīnīti iesaucās ebrejiete.

  “Māksliniece…”

  “Māksla pieder tautai!” Romāns iebrēcās, jo tomēr par visām 
varēm vēlējās palikt uzmanības centrā.
  “Biedri Romān, praksē pierādījies, ka māksla šķiras nevieno, 
bet atšķir gaismas gadu attālumos,” Margrieta cirta pretī. Kaimiņienes aplaudēja. Romāns nesaprata sacītā jēgu un turpināja muļķīgi smaidīt. Šmaugā Margrieta iespraucās veco mantu noliktavā kā odze, aizvēra aiz sevis durvis. Viņas māja. Kuram lietišķajos vēl ir tāda laime? Jauna, pelnoša, jau ar savu mēbelētu istabu Rīgas centrā. Beidzot viņa noņēma saulesbrilles.
  “Nabadzīte, viņa vēl nezina, kurš šeit ienāk, cerības uz savu 
dzīvokli atstāj tur, ārā.”
  “Ka tikai neapbērnojas. Tagad jau meitenes viltīgas.”

  “Ievērojāt, ka viņa nav skaista?”

  “Afēristēm tā ir priekšrocība.”

  “Nekas, gan iedzīvosies.”

  “Labi, ka atkal neielika dzērāju un žūpu. Mums palaimējies.”

  “Mākslinieki tak dzer!”

  “Nevis dzer, bet viņiem ir bohēma.”

  “Nezin, nezin, kā tik jauns skuķis var tikt pie savas platības, 
ja cilvēki gadiem gaida?”
  Virtuves sarunas Margrieta dzirdēja izcili labi. Viņa aši atskārta, 
ka komunālais dzīvoklis ka nekāds kūrorts, bet var izrādīties dzīves cīņu lauks. Jo ātrāk iezīmēs savu teritoriju, jo vieglāk būs pašai un citi nebāzīs degunus. Viņa nolēma uzturēt manieri uzrunāt kaimiņus par biedru vai pilsoni. Tā skanēja vēl indīgāk, attālinošāk, nedraudzīgāk un arī smieklīgāk. Padomiska izteika bez seguma, bet iedarbojās gan uz muļķiem, gan tiem, kuri saprata uzrunas ironiskumu. Pastūmusi durtiņas, noņēma saulesbrilles. Viņa nostājās virtuvē kā uz kara takas un, uzdurot ikvienu ar skatienu, lēnām teica: “Biedri kaimiņi, runāju vienreiz! Mans vīrs bija Lielā Tēvijas kara dalībnieks. Lai visiem ir skaidrs — šeit ir orderis platībai, kas piešķirta man kā veterāna atraitnei. Ja ir jautājumi, lūdzu tos iesniegt rakstiski.”
  Kaimiņi vērās viņas sejā kā lēmēti, klausījās kā sastindzināti, 
pat sadevās rokās.
  “Acis… Redzējāt? Vaimandieviņ…”

  “Nabaga meitene. Ar tādām acīm vīra nedabūs.”

  “Kā no citas planētas.”
  “Acis raibas. Ar tādām var burt.”

  “Šķiet, ka pretī skatās daudzacu kukainis.”

  “Pupula duplex, divas zīlītes vienā acī. Saņem vairāk vizuālas 
informācijas, labāk spēj projicēt attēlu un to redzēt,” kā eksāmenā noteica pārsteigtā Roza Borisovna. “Tātad tomēr tādas ir. Bet es domāju, ka izrunāts.”

Līdzīgās grāmatas:
Lilija Berzinska
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
 
Arno Jundze
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
 
Tur
Kristīne Ulberga
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties