Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kalāču ēdamistabā torīt pēc brokastīm es Mārietai nepateicu visu. Mammai šajā gadījumā tas nudien nav jāzina! Es dzīros doties ne vien uz Tērbatu, bet arī uz Rūjienu. Mans plāns ir iegriezties Riemās un, ja būs tāda iespēja, pārmīt arī kādu vārdu ar Eduarda iemīļoto Olgu. Mamma par viņas eksistenci nezina neko vai vismaz izliekas nezinām. Galu galā, Eduards savos murgos Olgas vārdu sauca ne reizi vien. Ar Riemu Eduardu esmu jau slepen sarakstījies, izmantojot Startu kroga adresi, un viņš ar savu brāli un manu vārdabrāli Kārli ir gatavs uzņemt ciemiņu — Kārli Veidenbaumu no Kalāčiem. Tad nu divi Kārļi un viens Eduards pieminēs vēl vienu Eduardu. Atvainojos par šo kalambūru, bet tā vien šķiet, ka pasaulē visriņķī griežas vieni Kārļi, Eduardi, Edvardi, Kristīnes un Jūles. It kā Dievam debesīs par maz vārdu būtu!
 Kāpēc man jāsatiek Olga, ja es taču viņu nemaz nepazīstu? Tāpēc, ka gribu atdot Olgai pēdējo Eduarda rakstīto vēstuli. Viņš nodeva to Treimanim, bet vēstule toreiz nemanīta izslīdēja viņam no kabatas un palika manā istabā uz grīdas zem krēsla. Aploksne bija slikti aizlīmēta. Piedod, Eduard, es to rūpīgi atvēru un izlasīju. Un tad no jauna aizlīmēju. Kāpēc neaizsūtīju? Es tiešām ļoti sadusmojos uz tevi. Ak Dievs, cik šobrīd man tas liekas stulbi, muļķīgi, dumji!
 Agrāk mēs, abi vecākie brāļi Veidenbaumi, bijām nešķirami. Mums nebija noslēpumu, dalījāmies visā. Bet tad, aizejot uz Tērbatu, Eduards sāka no manis slēpt vienu, otro, trešo… Arī par brāļa jūtām pirmais izstāstīja ne jau viņš pats, bet gan Treimanis. Viņš toreiz, krogā satikts, bija ne mazums pārsteigts, ka es, Eduarda brālis Kārlis, par sava brāļa mīlas lietām neko nezinu. Kā lai zinātu? Pat stūrī iespiests, Eduards par iemīļoto runāja apmēram tikpat apgaroti un aizplīvuroti kā Dante par savu Beatriči. Ja es viņu toreiz jau uz slimības gultas tā kārtīgi neiztirpinātu, droši vien nepateiktu man vispār neko — ne kā sauc, ne kur dzīvo, ne ar ko nodarbojas.
 Tagad man ir kauns par savu izrīkošanos. Nožēloju, ka ļāvos egoismam un aizvainojumam. Mums abiem raksturā ir aizsvilties un tad spītīgā tiepībā uzstāt uz savu. Muļķīgi, vai ne? Brālis tagad tikpat stūrgalvīgi guļ Liepas kapos un augšā necelsies. Es sēžu vilcienā. Nekas tur nav maināms. Esmu tāpēc apņēmies paveikt vismaz to mazumiņu, ko spēju, — personiski nodot vēstuli rokās tai, ko viņš mīlēja. Un, ko liegties, es gribu Olgu satikt.
 Eduards labi zināja, ko dara, nestāstīdams Mārietai par savām jūtām. Jau toreiz, kad māsa Kristīna precējās ar Zolmani, mēs pieredzējām visādus brīnumus, kas Veidenbaumiem godu nedara. Arī es viņai to nesaku, tāpēc mamma par Eduardu un Olgu uzzinās varbūt vien kādreiz nākotnē. Ūdeņi tad jau būs aizplūduši un nāves cirstās rētas aizdziedētas. Nu jā, pie visa šā jāpiebilst, ka reiz, vēl pirms brāļa liktenīgās slimošanas, es nenocietos un it kā nejauši, mammu ķircinot, pavaicāju, ko šī iesāks, ja Eduards atradīs kādu mazpilsētas mamzeli, privātskolotāju vai bodnieka meitu un ņems par sievu.
 Mārieta šerpi atcirta: — Ko nu mels! Mans dēls nav tāds dulburis, lai to darītu. Eduardam pēc universitātes pavērsies lielas iespējas it visur. Lai apprec kādu īsti turīgu un izglītotu jaunkundzi no labas ģimenes. Kam viņam tādas provinces privātskolotājas? Tās mantas mums ģimenē nebūs!
 Tāda nu mūsu mamma ir.
 Valkas stacijā negaidu vilcienu, kas vestu mani tālāk uz Tērbatu, bet kāpju pakaļ atsūtītā pajūgā. Pēc vilciena brauciens zirga vilktos ratos, protams, nav nekāda grezna izprieca, bet nevajag celt degunu debesīs un pierast pie ērtībām. Tā vieglāk atgriezties uz grēcīgās zemes.
 Riemas, par kurām Eduards man stāstījis teju vai kā par paradīzi zemes virsū, it kā ir laipnas. Tomēr nepamet sajūta, ka arī šais mājās virmo kaut kas, ko svešiniekam negrib atklāt. Te visu ir pārņēmis kāds atturīgs vēsums. Nolemju paturēt tādus vērojumus pie sevis. Mani sagaida vārdabrālis Kārlis. Kad taujāju pēc viņa jaunākā brāļa Eduarda, dabūju atbildi, ka šis esot apsirdzis, tāpēc devies pie dakteriem uz Tērbatu, lai izmeklētos. Braucot uz Valkas staciju, Eduards esot izmantojis to pašu pajūgu, ar kuru ieradies es. Droši vien esam izmainījušies, pa ceļam nesatiekoties. Tātad nekāda lieka zirgu dzenāšana uz staciju nav bijusi. Viss darīts ar saprātīgu saimniecisku aprēķinu, tikai nerunīgais kučieris man neko nav pastāstījis. Nododu dažus papīrus, ko Eduards rakstījis slimības laikā un lūdzis man nogādāt Miķelsoniem, ja ar viņu kas notiek. Patiesībā jau sen tos būtu varējis palaist pa pastu, bet kaut kas mani no tā atturēja. Kārlis paņem mana brāļa vēstījumus, noliek uz galda un iestājas klusums.
 — Es nevaru pierast, ka par Baumu runājam pagātnes izteiksmē. Mums Riemās Baums joprojām ir klātesošs, — viņš padzisušā balsī nosaka un uzsit pa galdu ar dūri. — Nekad nebūtu domājis, ka man pietrūks viņa smirdošās pīpes, trauksmainā rakstura un to pasakaino brīžu, kad, tavs brālis, iedzēris krietnu alus malku no pudeles, pārtrauc savu kaitinošo klusēšanu un sāk runāt tik gudri un dedzīgi, ka vienā acumirklī nonāk visu uzmanības centrā. Man pietrūkst to stipro dzejoļu, ko viņš sacerēja, vijoles čīgāšanas un dziedāšanas iesmakušā balsī, kas varbūt neskanēja smalki, tomēr bija tik īsta.
 Tad, izmantojot piemērotu mirkli, es atklāju, ka man ir arī vēstule, kas nododama Olgai Loss jaunkundzei, un brālis licis to izdarīt personiski. Vai būs tāda iespēja? Neiešu taču stāstīt banālo patiesību, ka Treimanim tā izkritusi no kabatas. Galu galā, ja nebūtu šīs nenosūtītās vēstules, es te nemūžam neatbrauktu.
 — Es domāju, ka mana māsa varētu rīt jūs pavadīt līdz Rūjienai, lai nav lieki jāmaldās. Viņai tur ir savas darīšanas, bet Olga noteikti būs mājās, — lietišķi nosaka Kārlis Mihelsons. — Tikai man pieklājas jūs brīdināt, arī Olga tagad stipri vārgst ar to nolādēto krūšu vainu.
 “Sasodīts,” es nodomāju, “arī Olga…”
 Tad mēs nesteidzīgi dodamies uz Endzeles krogu, tomēr arī tas ir patukšs. Izlaižam pa čarkai, iztukšojam pa alus pudelei, parunājam par Eduardu, par dzīvi un saimniecības lietām. Īsti kopīgu valodu atrodam, kad sākam spriest par valsti un savu attieksmi pret to. Stāstu Kārlim, kā mani slimu krievu armijā parāva, jo lozes tā sakrita, kā nonācu Varšavas hospitāli un nīku tur kā Dieva nepieņemts. Kārlis man pretim par to, cik idiotisks ir jebkurš karš savā būtībā. Mums labi saskan. Galu galā mēs nonākam līdz tam, ko Varšavas kara hospitāļa laikos esmu fiksējis savās allaž nepabeigtajās, līdz galam nenovestajās piezīmēs:
 “Kad es augu savā dzimtenē un man tur ir labi audzinātāji, labi vecāki, kad es tur baudu jaunības priekus un laimi, ja man tur daudz pazīstamu, draugu un radinieku, ja zemē laba valdīšana, izglītība, taisnība: tad ir man sava tēvija mīļa un dārga, tad es viņu aizstāvu ar saviem spēkiem, es tai upurēju pats savu dzīvību, lai viņu arvienu tādu uzturētu; tad ir man sava tēvija svēta. Bet kad man savā dzimtenē grūti iet, kad tieku mocīts un nerrots, kad mani izsmej un nievā, kad ar mani netaisni dara, kad mani verdzina un valdīšana pie tam mierīgi stāv, kad nekas netiek grozīts, ko laika gars prasa: tad man tēvija apnīk, tad tur man dzīvot garlaicīgi, tad vēlos citu valdnieku vai gluži vienkārši pēc vecas parunas — “ubi bene ibi patria” — atstāju savu tēviju un meklēju, kur cilvēki labāki, saprot biedrīgā dzīvē dzīvot un valdīt, un tur, kur labāki iet un dara, tur apstājos, tad tur ir mana tēvija un to es tad aizstāvu. Tādas ir manas domas par tēviju, un tā es domāju par tēvijas aizstāvēšanu.”