Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VAI MAMMA MĀJĀS?

Grāmata pievienota: 18.12.23
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andra Manfelde
Lapaspušu skaits:
120
Platums:
168
Augstums:
217
Cena:
8.10 Eur
Izdošanas gads:
2023

“Ja ģimene – mamma, tētis, Annī un Aurēlija – vasaras pirmajā dienā nebūtu ievākusies sarkanajā mājā, iespējams, notikumi kārtotos pavisam citādi. Taču māja ir sasodīti noslēpumaina. “Šajā mājā viss pazūd!” brēca tētis. Ne tikai zeķes, skrūves un burtnīcas... Tātad mantas un sirdsmiers pagalam, vējš un bērni joņo un, ja jūs, dārgie lasītāji, varētu aizjoņot notikumiem pa priekšu, tad paši redzētu, ka ziemās pa istabām, visbiežāk ar slotu, skraida mamma un apgalvo, ka tā viņa iznēsājot siltumu no krāsns uz krāsni, no istabas uz istabu. Taču Izmeklētājs-japānis pavēlēja visu stāstīt no paša, paša sākuma!”
Andra Manfelde

Andras Manfeldes raibās iedomas par to, kas mājās notiktu, ja viņa pazustu, vairs neizskatās pēc iedomām, bet nopietnas izmeklēšanas lietas. Būs! Būs interesanti.”
Kristīne Ulberga

Dzejniece un prozaiķe Andra Manfelde (1973) divos gadu desmitos nodevusi lasītāju – bērnu un pieaugušo – vērtējumam 16 grāmatas. Vairākas no tām ir ar pašas autores ilustrācijām. Daudzas Andras Manfeldes grāmatas ir saņēmušas dažādas balvas vai nominētas Latvijas literatūras gada balvai. To skaitā ir jaunākais darbs – 2022. gadā iznākusī POĒMA AR MAMMU. 2018. gada Literatūras gada balvu ieguva garstāsts bērniem KURŠ NO MUMS LIDOS?.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Liepājas Kultūras pārvaldes atbalstu

Mums pazudusi mamma!
 Mēs visur izmeklējāmies. Es trīs reizes skrēju uz veikalu, lielā māsa Annī līda zem gultas un skapī, tētis mēģināja mammai piezvanīt. Viņš gan sākumā dabūja izmeklēties savu telefonu. Beigās atrada mašīnā zem sēdekļa. Mammas telefons pīkstēja zem spilvena. Bet kur palikusi pati mamma? Ja nu arī mašīnā? Tētis drošības pēc pārbaudīja bagāžnieku un piezvanīja policijai.
 “Mēs pamodāmies, un viņas nekur nav... Jā, jā... Māja ir pārmeklēta, uz telefona zvaniem neatbild. Ko jūs iedomājaties?! Mamma nav nekāda klaidone!” tētis skaidrojās ar policiju. “Nē, nekādā gadījumā... Mūsu ģimene nevar gaidīt līdz vakaram. Izsludiniet meklēšanu nekavējoties!”
 “Vai policija atradīs mammu?”
 “Policija atsūtīs izmeklētāju.”
 Mēs bēdīgi sēdējām un gaidījām. Kakao bez mammas bija tik negaršīgs.
 “Man ir žagatas!” izsaucos un nožagojos. Tētis, iegrimis bēdās, pat nepaskatījās uz manu pusi.
 Vecākā māsa Annī secināja: “Tev ir sliekas!”
 “Jā, to es gribēju teikt!” pikti atbildēju un aizskrēju meklēt šņaucamās salvetes. Bez mammas dzīve izrādījās tik ērcīga! It kā man būtu uzklupušas vairākas ērces.
 “Es netaisos gaidīt visu dzīvi! Tie policijas glābēji ir čammas!” — dusmojos un sāku zīmēt fotorobotu.
 “Kas tas tāds?” vaicāja Annī.
 “Mammas meklēšanas paziņojums.”
 “Tu domā — sludinājums?” Annī noprasīja un piebilda, ka sludinājumos liekot īsto mammu bildes.
 Fotogrāfiju kastē atradu tikai melnbaltas fotogrāfijas. Bezkrāsainu mammu neviens nepazīs! Viņai taču ir sarkani mati!
 Annī palīdzēja nokopēt sludinājumu kaudzi. Tikai tētis sēdēja dīvāna stūrī un nekustējās. Lai tētis neizskatītos tik vientuļš, noliku viņam blakus lielo, zilo, netīro lāci. Lācis bija tik netīrs ne jau tāpēc, ka mēs būtu sliņķu ģimene, kas nekad nemazgā lāčus, bet tāpēc, ka, pat kārtīgi samīcīts, lielais lācis neielīda veļas mašīnā.
 Kad sludinājumi bija gatavi, atkliboja opis un, izbrīnījies, ka mammas nav, paskatījās gan kokā, gan pieliekamajā kambarī.
 “Šoreiz nekā...” nopūtās opis.
 “Mēs taču tev teicām! Mamma pazudusi pa īstam!”
 Izmeklētājs gluži kā miegs nenāca un nenāca, tāpēc mēs gājām izlīmēt sludinājumus. Mēs — tas ir, es, lielā māsa Annī, opis, Žurka un Mullis. Mullis ir melnbaltais, bet Žurka — plikais kaķis, kam spalvas aug tikai aukstos gadalaikos uz vēdera, tāpēc tētis kaķeni Ofēliju iesauca par Žurku. Mamma to nevarēja izturēt, un viņa teica: “Būtu vismaz saukuši par Šorku!” — jo tā žurkas sauca vecos laikos, mammas bērnībā. “Bet paskaties uz viņas pliko asti!” iebilda tētis. “Turklāt žurka taču ir vienīgais dzīvnieks, kas prot smieties!”
 “Ja sprogojas ūsas, tas nenozīmē, ka dzīvnieks smejas!” mamma ietiepās. (Bet tētis saskrullēja savas lielās, rudās, taisnās ūsas.) Man šķita, ka mūsu kaķis tiešām smejas, bet labāk darīšu, kā mamma grib, un vairs nesaukšu kaķi par žurku. Tad varbūt mamma uzradīsies ātrāk, vai ne, Ofēlij?
 Tātad pirmā gāju es, tad Annī. Mullis ar Ofēliju te tur, te citur, vārdu sakot, pinās mums pa kājām. Opis kliboja nopakaļ.
 “Vai tev kāja jau pārgājusi?” Annī žēlīgā balsī painteresējās.
 Tas nu gan bija brīnums! Parasti lielo māsu interesēja tikai dators, sintezators un manis kaitināšana. Bet šodien, es jau teicu, mammu nekur nevarēja atrast un visa dzīve bija apgriezusies kājām gaisā.
 Opis tikai (kā parasti) nopūtās.
 “Kāja pārgājusi? Uz kurieni tad var aiziet kāja bez opja!”
 Opis klusēja. (Arī kā parasti.) Opis ir vislēnākais atbildētājs visā zemē! Viņš vārdus meklē nevis galvā, bet vēderā. Jo vēderā, lielā kā vingrošanas bumba, var apmaldīties ne tikai rozā desa, bet arī vārdi.
 “Tos kaķus...” nošņāca opis. “Jādzen mājās! Ja pazudīs, es...” Opis apstājās atelsties. “Es otrreiz ar kaķu sludinājumiem nekrāmēšos!”
 Sludinājumus ar pazudušo mammu izlīmējām uz abām mūsu mājas durvīm. Uz kaimiņu mājas sienas un sētas. Uz elektrības kastes. Blakus pagalmā. Uz veikala durvīm. Un dažus pāri palikušos drošības pēc iemetām pastkastītēs.
 Noguruši un cerību pilni atgriezāmies mājās.
 “Vai mamma mājās?” es saucu, atverot durvis.
 Gaidīja tikai klusums. Tētis joprojām nekustīgi sēdēja dīvānā, un viņam blakus — bēdīgi nokārtu galvu — lielais lācis. Un! Iepretim tētim un lācim... taisni izslējies, stāvēja Izmeklētājs.
 Viņš bija melnā uzvalkā, melniem matiem. Tik bāls kā baltais krekls, pie kura bija piestiprināts šķībs tauriņš. Viņa melnās, nospodrinātās kurpes atgādināja slidkalniņu, jo uz tām neturējās neviens puteklītis.
 Izmeklētājs paskatījās uz mums, salika rokas kā lūgšanā, paklanījās un teica: “Koničiva!”
 Annī sajūsmināti iečukstēja man ausī: “Japānis!” Lielajai māsai ļoti patika japāņi, tāpēc viņa mācījās japāniski un uz sienas bija uzzīmējusi lielu, sarkanu punktu — tā esot saule. “Koničiva nozīmē — labdien!” Annī man iztulkoja.
 “Labdienaka, esumo izmeklētumotoro!”
 Izmeklētājs-japānis mūs laipni uzaicināja apsēsties. Opim nepietika vietas, un viņš, nosviedis lāci uz grīdas, iespraucās dīvānā.
 Pats Izmeklētājs gan palika taisns kā lineāls. Izvilcis no kabatas melnu blociņu un zelta pildspalvu, Izmeklētājs-japānis vēlīgi pamāja un paziņoja:
 “Laipini lūdzamoto, stāstiet pa kārtaki!”
 “Ja nu viņa nolaupīta!” tētis izmisīgi iesaucās.
 “Stāstumoto visu no sākumjavo!”
 “Kad es piedzimu...” iesāka opis.
 Izmeklētājs neļāva opim pabeigt: “Ne tik tālumoto. Vecie laikadzi mums neinstreso.” Un jautāja pārējiem: “Vai jūsu mammuto pazudino no šito vietuko?”
 Mēs piekrītoši pamājām. Tētis ievaicājās: “Jūs domājat dīvānu?”
 “Sākumoto! Jūsu mājo!”
 Tētis nopūtās. “Māja celta deviņpadsmitā gadsimta vidū. Tūkstoš astoņi simti sešdesmit septītajā, nē, septiņdesmit sestajā gadā... Nē...”
 “No dienamoto, kad ķ...ķ...ķ...ģimenito te dzīvojoto! Skaidramidze?!”
 Annī paglūnēja caur pieri un noprasīja:
 “Japāņu izmeklētāj, kāpēc jūs nerakstāt blociņā?”
 Izmeklētājs-japānis pasmaidīja un ar zelta pildspavu uzsita sev pa galvu.
 “Akamoto!”
 Godavārds, godavārds, es dzirdēju, kā Izmeklētāja galva nodžinkstēja!
 “Sāksimoto!”
 Un es sāku: “Pirmajā dienā es mierīgi sēdēju uz palodzes un dzēru citronmazgu...”

Līdzīgās grāmatas:
Nora Ikstena
Nora Ikstena
Lilija Berzinska
 
Kristīne Ulberga
Andra Manfelde
Kārlis Skalbe
 
Lilija Berzinska
Lilija Berzinska
Maritana Dimsone