Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Viņš visu aizmirsīs. Iespējams, būtisko pat ātrāk. Aizmirsīs savu bērnu Agneses un Dārtas vārdus. Savu adresi. Kurp un pēc kā gājis, piecēlies no dīvāna. Aizmirsīs, vai jau paēdis. Aizmirsīs, kur bijis iepriekšējā dienā. Iespējams, aizmirsīs Agnesi pilnībā. Skatīsies uz viņu kā uz svešu, uzrunās uz jūs. Tāds ir tas Alcheimers. Latviešu valodas vārdus viņš jau sācis aizmirst. Teikumi, ko viņš agrāk izteica bez aizķeršanās, tagad, mēģinot attiecīgos latviešu valodas vārdus izcelt no atmiņas kartotēkas, pārtrūkst un ieklemmējas, kā sarūsējis mehānisms.
 — Vienkārši pasaki krieviski, — Agnese līdzjūtīgi mudina.
 Agrāk viņai to nekad nav nācies teikt. Visu mūžu viņš ar Agnesi runājis latviski. Viņa tikai pielaboja galotnes vai garumzīmes, bet citādi tētis latviski runāja tekoši, šajā ziņā viņš varētu būt paraugs citiem. Līdz šim brīdim. Valodas lietošanas spēju un runas spēju deģenerēšanos sauc par afāziju. Par runu smadzenēs, acu tuvumā, atbild Broka apvidus, bet par runas izpratni Vernikes zona ausu tuvumā.
 Un viņš pasaka krieviski.
 Sveša valoda ir pirmais balasts, no kā atbrīvoties. Agnese arī tā darītu, ja būtu racionāli jāizvēlas, — atmestu visas angļu, vācu, frančvalodas, un visbeidzot atbrīvotos arī no krievu, no savas ģimenes otrās valodas. Ļautu tai nokalst, izplēstu to ar saknēm. Bet Alcheimers nav racionāls. Alcheimers sapūdē racionālo. Tas iznīcina pelēkās smadzeņu šūnas, un tas nav ārstējams. Aiziet atmiņas, aiziet spriestspēja, cilvēks kļūst bezpalīdzīgāks.
 Bezpalīdzība ir briesmīga. To Agnese pazīst, lai gan viņai nav Alcheimera. Ir bijuši brīži, kad viņa iepazinusi bezpalīdzību tuvāk, nekā gribētos. Tagad tā bezpalīdzība atkal ir ieradusies — Agnese nespēs darīt neko tēva labā, tikai noraudzīties. Bet viņa negrib to redzēt. Būt blakus — jā, bet nolūkoties — nē, to viņa negrib. Pagaidām vēl nav daudz, ko redzēt, tēvs ir tikai kļuvis mazliet lēnāks sarunās, tomēr Agnese saprot, ka jo dienas, jo tēvs pārvērtīsies. Kļūs svešāks.
 Kamēr tas vēl ir viņas tēvs, viņa zvana.
 — Kā tev iet?
 — Tā neko, labi.
 Vai viņš patiesībā zina, kā viņam iet, ja reiz visas apspriedes par viņa veselības stāvokli notiek čukstus, kamēr viņa nav telpā. Agnese to ciest nevar, viņa zina, kā tas ir, jo viņa ir augusi mediķu ģimenē, kur slimnieka veselības stāvoklis tiek apspriests ar visiem, tikai ne ar slimnieku pašu. Šī aizmuguriskā slepenība, protams, domāta, lai pasargātu sirdzēja sirdsmieru. Pasargātu no patiesības... Mūžam viņa atcerēsies tos ūdeņainos skatienus, ar kādiem viena pēc otras no Agneses pašas atnāca “atvadīties” māte un māsa, kad Agnesei nebija noteikta diagnoze, bet viņas stāvoklis bija kļuvis tik kritisks, ka slimnīca noplātīja rokas un aiztransportēja uz citu medicīnas iestādi. Pie ceļmalām bija iznākušas apsnigušās egles. Bija nāvīgi auksti — drudža dēļ vai arī tāpēc, ka ellē patiesībā valda sasalums. Uzņemšanas telpā vienaldzīgā medicīnas māsa Agnesi, neskatoties uz drudzi, izģērba gandrīz ar varu teju pilnīgi kailu, lai noteiktu svaru iestājoties, jo tāds bija ārstniecības iestādes reglaments. Tad viņu iesēdināja ratiņkrēslā un iestūma liftā, kurā sēdēja pārcēlājs un spieda lifta pogas, pārvaldot lifta kustību.
 Mamma ar māsu, protams, neteica, ka ir atnākušas atvadīties, bet tas bija ierakstīts viņu sejās, ikvienā viņu žestā un intonācijā. Agnese neatceras, ka būtu nācis tēvs. Vai kāds viņam vispār pavēstīja, ka Agnesei ir tik slikti, ka viņa, izskatās, jauno gadu nesagaidīs? Varbūt nemaz nepateica — it kā tā nebūtu viņa darīšana — viņa bērns. Un arī Agnesei neviens nepateica, ka viņa mirs, un kā gan šādā situācijā viņi ar tēvu būtu varējuši viens no otra atvadīties?!...
 Mirt bija tik grūti. Sāpes sagādāja pat elpošana. Gultā viņa spaidīja trauksmes pogu, bet neviens neatskrēja. Sakasījusi sīko spēku, aizklunkurēja līdz tualetei un, pavērusi durvis, izvēma jaungada salūtu. Kad medicīnas māsa beidzot ieradās un Agnesei konstatēja 42 grādu temperatūru, māsiņa piesauca Dievu, tomēr vairāk paļāvās uz šprici. Mirt bija grūti un bezcerīgi. Labi, ka skatu aiz loga rotāja izpušķotā Ziemsvētku egle.
 Par laimi diagnozi — tuberkuloze — šajā citā iestādē viņai noteica diezgan drīz, apsēdināja krēslā un iztecināja ar adatas un caurulītes palīdzību no plaušām pāris plastmasas maisu ar jiftīgi dzeltenām strutām un pēc dažiem mēnešiem atgrieza starp dzīvajiem. Bet viņa vienmēr atcerēsies, kā neviens viņai nepateica, ka viss liecina par to, ka viņa kuru katru brīdi jau būs nodzīvojusi viņai nomērīto strēķīti. Viņa, pieaudzis cilvēks, kuram atņem tiesības zināt savas dzīvības gaitu. Agnese izveseļojās, bet zemapziņa atceras.
 Tagad viņa dara to pašu — nesaka tēvam, ko viņi pārrunā savā starpā. Viņš tāpat līdz galam nesaprot. Visi pret viņu jau ir sākuši izturēties kā pret bērnu. Diagnozi viņš zina, bet nianses spēj aptvert arvien mazāk. Un kāda gan jēga, ja process ir neatgriezenisks.
 — Vai tu jūties labi?
 — Labi? Jā, labi.
 — Ko darījāt brīvdienās?
 — Brīvdienās?... Paga, jāatceras.
 — Ilgs klusums.
 Agnese maina tēmu: — Skaists laiks ārā, beidzot pavasaris.
 — Jā, saule spīd.
 — Tu ārā ej?
 — Kā tad, ka eju! Uz darbu un atpakaļ.
 Ludmila viņam ir uzrakstījusi uz lapiņas, cikos un kur viņam jāiet. Kādā pieturā jākāpj ārā un tā tālāk. Ludmila ir tēva otrā sieva, ar kuru viņš sagājās pēc šķiršanās no Agneses mātes, bet pa vidu bija vēl citas sievietes. Paradoksālā kārtā, Agneses tēvs ir psihiatrs. Droši vien viņa pacienti neizšķir, ar ko šis dakteris ir īpatnējs, jo viņi paši ir īpatnēji... Visas anekdotes izaug no īstenības, un, iespējams, drīzumā visa tēva dzīve pārvērtīsies par komēdiju, kad viņš sāks maukt galvā apakšbikses vai maisīt tēju ar zobu birsti.