Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Vārdiem nebija vietas

Grāmata pievienota: 23.04.15
 
Apakšvirsraksts:
Vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts" - nr. II
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Guntis Berelis
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.29 Eur
Izdošanas gads:
2015

1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?
Guntis Berelis

Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai — viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati.
Vents Zvaigzne

Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs — kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns — raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem.
Gundega Repše

Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros.

Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-grāmatas versijā

Sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts":
Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"
II Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"
III Pauls Bankovskis "18"
IV Inga Gaile "Stikli"
Gundega Repše "Bogene"
VI Māris Bērziņš "Svina garša"
VII Inga Ābele "Duna"
VIII Andris Akmentiņš "Skolotāji"
IX Nora Ikstena "Mātes piens"
X Andra Manfelde "Virsnieku sievas"
XI Kristīne Ulberga "Tur"
XII Laima Kota "Istaba"
XIII Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

  Iedomājieties, pilsēta, lielāka par visu Ventspili, nevis tāda būdele kā mums! Fāleres jaunkundz, un jaunekļi jums rakstīs mīlestības vēstules no Pēterburgas, Tveras un Tiflisas, bet sievieši, uz jums skatoties, lies asaras Astrahaņā un Orenburgā. Visā impērijā! To es jums apsolu. Par ko vēl vairāk aktrise var sapņot? Kas zina, vēl Akuraters ar Viktoru Eglīti aizgrābtībā jums veltīs debešķīgas vārsmas. Ar tavu vārdu uz lūpām, ar karstām sirdīm... Vai tad tā nav slava, ko? Kā citādi to nosaukt?
  — Tā būs, Fāleres jaunkundz, — apstiprināja knariņš, bet Barbāns klusēja, acis nepacēlis, ar pirkstu kaut ko zīmēdams uz galdauta.
  Laikam jau taisnība, prātoja Tušs, no tā teijātera tiešām nekādas jēgas nav, paskat, viņš labi ja pāris reižu teātrī pabijis, vienīgi avīzēs lāgiem palasījies lugu pārstāstus, bet kinematogrāfs — tā ir pavisam cita lieta, tur ir gan ko pasmieties, gan kādam skuķim pa asarai ko nobirdināt, gan arī kārtīgam vīram ko paskatīties. Un tik ērti, ka kinematogrāfam nav vajadzīgs dārgs ancuks. Ej kaut darba drēbēs pa taisno no fabrīķa, neviens pakaļ neskatīsies, ka bikses apvazātas vai kaklasaites nav.
  Baškīrs atnesa šķīvjus ar gabalos sašķēlētu kūpinātu šķiņķi, vēl bija jau notīrīta siļķe, sasprausta ripuļos ar kreicnagliņām, sālītas sēnes un skābi kāposti māla bļodiņā, izraibināti ar sarkanām dzērvenēm, kaut gan kāpostus neviens nebija pasūtījis.
  — Tambovas šķiņķis! — zinīgi paskaidroja Geruckis. — Slavens visā impērijā. Pat Pēterburgas delikatešu veikalos to tirgo un uz lielkņaza un ģenerāļu galdiem pasniedz. To kūpina Mokrousovs no Tambovas ar sev vien zināmiem paņēmieniem.
  Tušs intereses pēc pagaršoja slaveno šķiņķi. Šķiņķis kā šķiņķis, vienīgi neganti sapiparots, bet, ja maksā lielu naudu, tad jāēd ir, turklāt šņabim pa virsu tāds piparots tīri labi iet pie dūšas.
  — Eh, ja tik Berlina kungs kārtīgi atvēzētos, es tādas filmas viņam uzņemtu! Brauktu kaut uz Āfriku filmēt lauvu medības. Uz Borneo pie cilvēkēdājiem. Ellē ielīstu un piķa katlus safilmētu! Vai vismaz uz Dienvidpolu. — Punzius ielēja šampanieti sev un Fāleres jaunkundzei, kura tik vien kā malciņu bija nodzērusi. — Tu vispār zini, kā tas norvēģis tika līdz Dienvidpolam?
  Pagāja kāds brīdis, kamēr Tušs saprata, ka Punzius ar beidzamo teikumu nez kāpēc vēršas tieši pie viņa. Priekš kam Tušam norvēģis ar visu Dienvidpolu? Tušs paraustīja plecus, nogrozīja galvu un izmeta atlikušo šņabi. Kamēr vēl baškīrs mīņājās ap galdiņu, šķīvjus un glāzes kārtodams, piesita ar nagu pie čarkas un paslēja gaisā rādītājpirkstu. Ķelneris saprata uzreiz un nelikās izbrīnījies, ka klients nebilst ne vārda, vien paklanījās un sīkiem solīšiem aiztipināja uz bufeti. Uz mirkli Tušs sajutās kā kungs. Tas gan glaunajos traktieros labi — lai vai kāds melnais, bet pret tevi izturas kā pret kungu, palēkdamies danco apkārt. Tāpēc vien ir vērts piemaksāt un vēl dzeramnaudu atstāt.
  — Ar suņiem! Anglis nosala atpakaļceļā, bet norvēģis ar saviem suņiem aizgāja, ka sniegs vien noputēja. Tāds laiks un tādi cilvēki, visur bijuši! Un, ja citādi netiek, tad kaut ar suņiem. Ziniet, Fāleres jaunkundz, — Punzius pagriezās pret viņu, — jūs vēl jauna, jums pat prātā nevar ienākt, kāda laime mums iekritusi — dzīvot divdesmitajā gadu simtenī. Lielo pārmaiņu laikā. Bet es jau esmu drusku padzīvojis un daudz ko redzējis — man ir, ar ko salīdzināt. Kad es pirms divdesmit pieciem gadiem nopirku savu pirmo fotogrāfa aparātu — vai man prātā varēja ienākt, ka vēl pieredzēšu, kā uz ekrāna kustas bildes un dzīvo cilvēki? Ka filmējamo aparātu varēšu iznēsāt sev līdzi čemodānā? Kur nu, priecājos, kā nosēdinu smuku meiteni uz taburetes, lieku viņai nekustēties un neelpot un nobildēju viņu tādu sastingušu un ar galīgi stīvu smaidu. Likās — tas ir vislielākais izgudrojums cilvēces vēsturē. Lai visi mālderi iet dillēs, kam vajadzēs gleznas, nāc pie Punzius, un dažu minūšu laikā tev būs bilde, kas patiesāka par gleznu, lai to būtu mālējis kaut Rembrants vai Leonardo.
  Punzius atgāzās krēslā, paskatījās kaut kur virs traktiera bufetes letes, ar kabatlakatu nosusināja pieri — jā, lai arī drusku ciešamāk nekā laukā, arī te gaisa īsti nebija, — un pasmaidīja tik lepni, it kā pats būtu sagādājis šīs pārmaiņas.
  — Uz zemes vairs nav palikušas vietas, kur cilvēks nebūtu spēris savu kāju. Tagad tik jāiet dziļumā, augstumā un lielumā. Jūs zināt, ka mēs sastāvam no mazām daļiņām, ko par atomiem sauc? To viens anglis, vārdā Rezerfords, saprata.
  Geruckis, par Barbānu aizmirsis, ielēja rumu vien savā biķerī. Uz pudeles etiķetes bija uzzīmēti trīs mori ar baltiem zobiem un palma ar mērkaķi. Barbāns sēdēja, sastingušu skatienu blenzdams, šķiet, uz savu degungalu, viņa apakšlūpa bija atkārusies un mikli spīdēja.
  — Naglas sit? — Geruckis paliecās uz Tuša pusi.
  Tušs pamāja. Nez cik reižu knariņš bija redzējis viņu naglojam — ko vēl taujā? Uz galda diez pa kuru laiku bija uzradusies nākamā čarka, un Tušs nodzēra kārtīgu malku.
  — Naglas sit. Tik vien kā naglas. Es jau saprotu, ka naglām nav ne vainas, bet es tur filmu būdā skatījos un brīnījos — kalts un āmurs, meiselis un dornis... Katru dienu naglas un naglas. Pa pasauli neko neredzi, tik tās naglas un dēļi. Zin’, es tā nevarētu, naglas vien. Kaut ko citu arī gribas. Nesaprotu, kā tu dzīvo.
  Tušs nezināja, pašapzinīgi atņirgt zobus vai drūmi nopūsties, tāpēc nevērīgi atmeta ar roku un iedzēra vēl. Karsts izgāja caur kauliem, uz pieres izsprāga sviedri, galvā priecīgi nošalca, gribējās pievērt acis, atzvelties krēslā un tālu izstiept kājas. Un sajust lidojumu, it kā viņš ar visu krēslu slīdētu pāris collu virs grīdas. Tā dzīvot bija labi, tikai ģīmis laikam jau bija sameties sarkans — re, ne tikai Punzius, bet arī knariņš un Fāleres jaunkundze sasārtuši, vienīgi Barbāns bāls kā līķis, bet ap acīm arī tam sarkani loki kā brilles. Nākamreiz, piestaigājot uz traktieri, arī Tušs varēs ar nevērīgu žestu uzmest krāsainu naudaszīmi uz bufetes letes, jo būs saņēmis algu par divām nedēļām. Protams, ne jau divdesmit piecus rubļus, bet trīs vai pat piecus noteikti. Sieviešiem traki patīk, ja kārtīgam vīram makā turas nauda. Un pulksteni, pulksteni — to gan viņš nopirks visupirms.
  — Eh, ko tu vispār zini. Re, Vasiļjevs ar aeroplānu aizlaidās no Pēterburgas līdz Maskavai. Saproties, sešsimt verstu piecpadsmit stundās — viens pūtiens. Tik kādas reizes nosēdās atpūsties un pieskrūvēt stingrāk propelleri. “Blerio” aeroplāns, no Francijas. Padomā tik, vēl kādi gadi — un katram būs tāds blerio. Varēs lidot, kur sagribēsies, nebūs ne vilciens jāgaida, ne biļete jāpērk. Vakarā iekāpju aeroplānā, bet no rīta jau esmu Parīzē un eju skatīties “Zigomāru pret Niku Kārteru”. Tādi laiki, tāda dzīve. Vispār zini, kas ir Niks Kārters? Un viens francūzis, Garo vārdā, ar sešiem pasažieriem, pats būdams septītais, stundas laikā nolidojis pie simt verstīm. Bet tu te ar savām naglām un ēvelskaidām. Vismaz pie Langes kuģu būvētavā sanācis strādāt?
  Nē, Tušs vairāk pa gateriem, pa galdniecībām. Nujā, mazliet “Unionā”, tad vēl pie Kuzņecova — tur viņš ilgāku laiku nostrādāja, pirms tie lielie streiki sākās, bet pēc tam, izbaudījis brīvo dzīvi, vairs nebija ar mieru sešos no rīta cauri pus pilsētai kātot uz darbu, lai nedēļas beigās saņemtu tikai drusku vairāk nekā zāģu štelleris. Labāk, kā tagad, — pastrādā te, apnīk, brauc uz citu vietu, pastrādā tur, bet, ja zeme sāk svilt zem pēdām, meklē vēl citur.
  — Švāģeris Langes kuģubūvētavā strādā. Būvē mīnukuģus, viens kuģis maksājot divus miljonus rubļu. Vari iedomāties, tāds melnais ieskrūvē vienkāršu skrūvi kapeikas cenā, bet viss kuģis maksā divus miljonus zelta rubļu! Uzreiz jūti, ka bez tavas skrūves tas milzu kuģis kopā neturēsies, — tad ir jēga, tad var strādāt. Maksājot arī labi — lai vai prasts šloseris, tomēr jau mājiņu Ķīpsalā pamanījies uzsliet. Tikai divas istabas, bet gan jau vēl piebūvēs klāt. Vienīgi kuģa tilpnē trūkstot gaisa, briesmīgi smirdot pie krāsošanas darbiem, neesot, ko elpot, dažs pat ģībstot no smakām un gaisa trūkuma. Būtu tu dzirdējis, ko viņš par kuģiem stāsta! Visu zina — cik lielgabalu torņu un kādu kalibru lielgabali, cik liela dzenskrūve, cik matrožu apkalpē un cik tālu var nokuģot bez bunkuru uzpildīšanas. Bet Ziemeļamerikas Savienotajos Štatos uztaisīja Vulverta namu, vairāk nekā trīs simti aršīnu augsts, debesīs lien iekšā. Vēl drusku jāpagaida — un būvēs tādas mājas, kas versti vai divas augstas. Ir, ko skatīties, vai ne? Nujā, ilgi gan jākāpj, kamēr tiek līdz augšai. Bet ar aeroplānu — viens pūtiens, un esi jau uz jumta.
  Laikam Geruckim nemaz nevajadzēja, lai Tušs par atbildi mātu vai purinātu galvu, viņš tik runāja tālāk. Tušs nošvirkstināja špicku un pielaida papirosam uguni. Pabakstīja kārbiņā — vairs tikai divi vien palikuši. Nesaistīja viņu ne aeroplāni, ne kuģi, ne Vulverta māja. Labāk būtu vēl palikuši kinematogrāfa būdā un nepiedienīgās filmas paskatījušies, tak jau kāda jēga, ja pats sieviešiem klāt netiec.
  — Mūsu pašu Cīrulis, kas šepat no Ventspils Zūrām, nemaz nav sliktāks par to Vasiļjevu vai Garo, — teica Punzius. — Izskolojās Berlīnē par aviatoru un pagājušogad paša rokām uztaisīja aeroplānu. Motoru četrdesmit zirgu spēkā — to gan izrakstīja no Francijas. Rīgā Spilves pļavās izmēģināja, bet aizķērās telegrāfa drātīs un nogāzās zemē. Lidaparāts pagalam, pats arī sasities, bet būvēšot jaunu un lidošot vēl. Es tak saku — tāds laiks, tādi cilvēki. Ne to vien vēl pieredzēsim.
  — Es lasīju par “Iļju Muromecu” — tas gan ir milzenis. Spārni četrdesmit aršīnu platumā, divi motori priekšā, divi pakaļā. Ekipāžā pieci gaisa kuģotāji, bet uzņem vēl arī deviņus vai desmit pasažierus un simt verstu stundā spēj nolidot. Nē, nu, ja spēcīgs pretvējš, tad droši vien mazāk, bet, visviens, daudz. Un ziemā var lidot, apsildāms ar elektrību, un elektriskās spuldzes iekšā arī ir, lai naktī gaišs. Paceļas vairāk nekā divas verstis virs mākoņiem. Tas tik ir spēks, tu uzlido augšā un Dievam vari iedot piepīpēt! — Geruckis skaitīja ciparus kā no grāmatas. — Viens tāds atrodas šepat Aleksandra ostā Libavā. Paskat, mums nez cik ilgi būvē dzelzceļa tiltu Ventai pāri. Kam tas būs vajadzīgs? Nepaies ne desmit gadi, kad visi vizināsies tikai ar aeroplāniem. Rīgā iesēdies aeroplānā — un pēc stundas jau esi Vindavā. Sāc lasīt “Jaunākās Ziņas” un vēl neesi ticis līdz sludinājumiem, kad jākāpj laukā. Kurš tad brauks ar vilcieniem?

Līdzīgās grāmatas:
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Guna Roze
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
 
Sandra Vensko
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
 
Komentāri (2):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 10:20
Galvenā varoņa Tuša tēls liek apdomāties, kur ir robeža starp ētisko, estētisko un pieņemamu vai gluži pretēji - derdzīgo - šādā situācijas izmantošanā, mirkļa ķeršanā? Manuprāt robeža ir, bet ētika ir tāds slidens temats. Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2017/04/guntis-berelis-vardiem-nebija-vietas.html
Maija Liepa 11.11.18 plkst. 21:24
Grāmata ir interesanta, bet tik daudz negāciju, ka pārsteidz, tajā pašā laikā palīdz izvērtēt pozitīvo dzīvē.
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties