Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Virsnieku sievas

Grāmata pievienota: 13.02.17
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andra Manfelde
Lapaspušu skaits:
256
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.85 Eur
Izdošanas gads:
2016

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas", kas iznācis vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados.

"Stiprs un skaudrs darbs. Proza, kas svētīgi atgādina, cik tā ir atšķirīga matērija no vēsturisku pārstāstu treļliem. Vizualitāte, tēlu un simbolu gudrās proporcijas ļauj skatīties visdrūmākajos eksistences mārkos kā akās. Ticot autores patiesumam, iespējams nonākt pat padomju armijas virsnieku sievu dvēselēs, neiejūdzoties ideoloģiskās sakās."
Gundega Repše

"Pagājušā gadsimta 70. gadi, Liepāja, PSRS rietumu robeža. Dzīve divās pasaulēs, kuras savieno izgriežams tilts ar caurlaides posteni, pa vidu  karakuģu un zemūdeņu ceļš. Militāristi un civilisti, krievi un latvieši, savējie un svešie. Dzīve, ko mānīgi viegli pavairot ar melnbaltām plakātu klišejām, bet apaudzēt ar siltu, sajūtās un nozīmēs elpojošu cilvēcisku būtību spēj vien Dievs, māte un rakstnieka talants."
Vents Zvaigzne

"Lai vai kas šai pasaulē notiktu, man šķiet, ka Andra Manfelde to tvertu no mīlestības skatpunkta. Protams, tas iekļauj arī dzimteni un mājas, bet Andras sirds pirmkārt un galvenokārt atveras viņas svētajai trīsvienībai: sievietei, vīrietim un viņu turpinājumam  bērnam. Šī mīlestība romānā ir klātesoša ik rindā."
Gundega Blumberga


Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis


Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

“Nu tad ņemsiet vai ne?” Viņa nevar ciest. Viss viņu neciešami kaitina.
Dzīvības ceļš! Lai slavēts! Par dzīvības ceļu liepājnieki iesauca šoseju no Liepājas līdz Palangai. No leišiem veda desas, gaļu, kūpinātu un jēlu, pastētes un sierus. Nebija jau gluži tā, ka leišos paradīze un leiputrija, tāpat rindā bija jāstāv stundiņas divas, bet tas bija to vērts. Palangas rindās stāvēja gandrīz tikai latvieši. Prasīt vajadzēja latviski vai leitiski, tikai ne krieviski. Krievu mēle bija kā soda kvīts — mājupceļš ar tukšu maisu. Arī dažas Liepājas krievietes bija mēģinājušas Palangas labumus sagrābties, tomēr nekas nebija iznācis. Leitietes izlikās nedzirdējušas prasīto un kā tiesneši brēca: “Kitas!”* Latvieši atgriezās kā uzvarētāji, arī Ilga. Paldies darba biedriem par braucienu, ar autobusu dzenoties, būtu pagājusi visa diena un novakarē pat leišos produkti būtu izķerti, bet nu viņa bija tikusi pie divām pīlēm. Divām!

Viņa bija nikna, domādama, cik nedēļu būtu iznācis mieloties. No di-vām! Di-vām pīlēm! Sākumā sadalītu — muguras daļa, kakls un spārni zupas porcijām. Krūtis, kājas šmorējumam. Varbūt vienu nemaz nedalīt un uzdzīvot ar pildīto pīli duhovkā?

Viss dēļ tās utkas, Izaidočkas! Kad kolēģīši atveda mājup, mantas bija ātri jāizkrāmē, jo viņiem bija jāsteidzas, auto taču no bagātiem radiem lienēts, jo kur tad viņiem, kultūras darbiniekiem, savs auto! Aizšvīkstināja kolēģi prom. Un viņa nogurusi un gandarīta ķērās pie bagātību šķirošanas. Salikusi produktus plauktos, sviestu gādīgi ievietojusi ledusskapī, nolauzusi maizes ņuku, lai uzsūc nevēlamās ledusskapja smakas un nesasmirdina svaigos labumus, Ilga atsēdās krēslā. Pieliecās, nospieda televizora pogu. Ekrānā nozibināja baltas un pelēkas švīkas, tad izskanēja armijas orķestra spēlētās taktis un parādījās valsts galva. Brīdi sasprindzināti lūkojies priekšā noliktajās lapās, viņš dobji un cienīgi iesāka “то-ва-ри-щи”*. Biedrs Brežņevs elpojot mazliet sēca, it kā platās krūtis nospiestu zeltīto ordeņu smagums. Kolēģi mēļoja, ka ik svētkos nākot klāt pa jaunai zvaigznei. Pēkšņi Ilgai kļuva viņa tā kā žēl. Nogurumā pusaizmigušai skatoties uz pašu diženāko un svarīgāko vīru padomju tautā, viņai šķita, ka gan viņa, gan biedrs Brežņevs tūlīt nogāzīsies no krēsla. Iemidzinošā un hipnotiskā valsts vadītāja intonācija darīja savu. Viņa tik tikko valdījās, lai nekristu snaudā. Dziļā bezatmaņā, kur pazustu visas domas, nebūtu sapņu, tikai melns saldums.

Nogurums ir viņas maize. To viņa ēd pilnu muti ik dienas. Viņa pati bez dzīvības ceļa labumiem mierīgi varētu iztikt. Rīt sešos jāceļas, meita uz skolu jāpalaiž, darbā būs jāpaliek ilgāk, jāizlīdz apkopējai izmazgāt, kamēr tā slimo. Lieka kapeiciņa vienmēr noder, bet, ja tiks agrāk brīva, būs jāstāv rindā. Tās mūžīgās rindas! Ilga izstiepa kāju un pamasēja potīti. Kā viņa jaunībā nebija pamanījusi, ka kājas viņai glītas? Bija! Jā, bija. Tagad pa vakariem piepampst un smalkas laiviņas, pat ja viņa pie tādām tiktu, neaizsniedzams sapnis. Viņa ir reāliste. Nav nekāda krievuška kā kaimiņiene Izaida Fjodorovna, kas, spogulī neskatīdamās, stūķējas jaunības kleitās. Ilga gan ģērbjas atbilstoši savam vecumam. Kurpes ar zemu papēdi, jo ērtas. Var jau būt, ka viņa neizvēlētos brūnas un arī fasonu gribētu citādu, tomēr gaiņāties apģērba dēļ vai arī sagrabināt naudu kukuļdošanai nebija viņas spēkos un interesēs. Pietiek jau ar garo rindu, ko viņa nesen pie grāmatnīcas izstāvēja. Ziedoņa “Epifānijas”, lūk, nosviestas uz tumbočkas, tā arī nelasītas stāv, — jo nekad jau nav laika, atšķirt grāmatu trūkst spēka pat bibliotēkā. Viņa aizvēra acis. Ak, ja kāds pienestu tējas krūzi, pamasētu savilkto skaustu. Sēdošs darbs cilvēku saliec āķī. Pamazām ieritina zemē kā slimu gliemezi. Tik vien kā čaula — sula sen iztecējusi. Nevienam tu neesi vajadzīga. Neesmu...

Ilga tik ļoti negribēja kļūt kā mamma — darba savilktiem pirkstiem un kūkumu plecos. Saules dedzinātas sejas un raupju pirkstu viņai nav, tas tiesa. Bet nav arī mirdzuma acīs. Un virs uzacīm — pabalējuši matu sari, ne tā kā Dzidriņai — izbrīnā savilkti smalki loki. Diedziņu uzacis, bļesks! Viņa smagnēji cēlās augšā. Nevar taču ļaut, lai labums iet postā. Viņas pīles... Mamma agrāk deva lauku olas un kreimu, bet gaļu jau ne — tā tik uz svētkiem un tad arī kāva vecu vistu, ko stundām ilgi vajadzēja šmorēt. Katrai pa gabaliņam. Gribētos vienreiz saēsties kā nākas. Kaut vienu dienu aizmirst to mūžīgo taupīšanu. Ilga ņem lielo tuteni un sāk dalīt pīli. Viena nu būs gatava, jāķeras pie otras. Otras? Pavandījusies pa ledusskapi, viņa ielūkojās pieliekamajā. Izcilā savu somu, nē, te nav. Kur pīle!? Un te viņa atcerējās, ka kolēģi steidzināja un Ilga pirkumus salika turpat koridorā. Tikai uz dažām minūtēm. Pēc brīža visu ienesa istabā, bet kā tad bija… Vienu pīli paņēma vai divas? Vienu vai divas...

Ilga visu ceļ no ledusskapja laukā. Izkrāmē burciņas, saiņus, bet nav. Pieliekamā — nekā. Un tad viņa atsēžas krēslā, seju paslēpj rokās un sāk trīcēt. Gadiem ilgi viņa raud bez asarām, raustīdama plecus, plātīdama muti. Viņa raud bez skaņas, lai bērns un kaimiņiene nedzirdētu, lai nedzirdētu viņa pati. Viņa sen jau kā sēc, nevis kliedz. Viņa savelk kulakus tā, ka pirkstu vietās izspiežas balti kauli. Viņai gribētos visu pret sienu, visu! To stikla vāzi, kas atgādināja par kristālu, ko viņa šajā dzīves laikā tā arī nekad, nekad nenopirks, pat ja gribētu. Jā, atspārdīt tos stulbos čehu zābakus, pēc kuriem viņa nosēdēja veikala koridorā visu nakti un saslima tā, ka veselu nedēļu sarkanām acīm, pilošu degunu, ar kāsu kā tuberkulozes slimniecei vilkās uz darbu. Nu tie cauri un noputējuši mētājas kaktā kā nomērdēts mājdzīvnieks. To pulēto skapīti, stulbo pulēto skapi, to saspārdīt. Sekcijai nebija naudas, un nebūs viņai nekad naudas mašīnai. Viņai nebūs sava dzīvokļa nekad, nekad. Viņas mājās, viņas telpā un teritorijā mūžīgi mūžos auros fašistu uzvarētāja ar tādu krūšu bisti, kas notriec ienaidnieku, pirms vēl apjēdz — ienaidnieks vai brālis. Izaiduška kliedz un indi spļauj uz visiem Ilgas ciemiņiem, uz viņas nabaga bērnu jau gadiem. Izaida ar platīnblondo matu kodaļu pakausī, kas gadu no gada kļūst jo cietāka un spūrušāka, un viņa, Ilga, ar pelēki sirmajiem matiem, kuri atgādina vīkšķi, ar kuru santehniķis nosien trubas, viņas abas ieelpo vienu gaisu un izelpo ļaundabīgu. Arī Izaidas ledusskapis atrodas viesistabā, un viņa nevar aiziet paskatīties, kas tajā skapī salikts, bet tāpat Ilga zinās, ka tad, kad koridorā smaržos pēc svētkiem un lauru lapām, Izaida šmorēs viņas pīli. Ilgas pīli. Virtuves durvis uz koridoru būs atstātas vaļā. Smaržas vāli gramstīsies gar tapetēm un līdīs mēteļu atlokos. Vēlāk Izaida garaiņus kā ļaunos garus dzīs laukā ar hloru. Smird Ilgas mājā pēc parastas padomju ēdnīcas.

“Redz, tur gulēja pīle.”

Līdzīgās grāmatas:
Lilija Berzinska
Vilipsōns, Nora Ikstena
Inguna Ula Cepīte
 
Arno Jundze
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
 
Tur
Kristīne Ulberga
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties