Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Es nekad nerunāju muļķības

Grāmata pievienota: 16.03.18
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Guntis Berelis
Lapaspušu skaits:
160
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.91 Eur
Izdošanas gads:
2018

Krājumā lasāmi desmit stāsti, tapuši beidzamo gadu laikā. To caurviju motīvu varētu nodēvēt par “nenovēršamo esamības absurdu” – absurds literatūrā, filozofijā, mākslā un pat politikā un puslīdz aktuālās būšanās. Lasītājs tiek izvadīts cauri visiem elles lokiem komplektā ar šausmām un priekiem, ko šāda ekskursija sagādā. Grāmatas pamatdoma – mazliet iekustināt smadzenes tiem, kam vēl viņas palikušas un kas māk ar viņām apieties. Noteicošā intonācija – neganta groteska un provokācija. Autors uzskata, ka tas arī ir viens no literatūras mērķiem, vienlaikus arī metodēm – provocēt lasītāju uz līdzdomāšanu un vienlaikus viņu izklaidēt ar labiem sižetiem.

“Protams, ka Berelis mēdz runāt muļķības, ja par muļķību uzskatām brīnum labus sagudrojumus – fantasmagoriju, negantu ironiju un tomēr kaut ko daudz vairāk par tukšu šķelmību. Te vienkop savākušās labu laiku tapušas stipras stāstu injekcijas pirmajā personā, un katrs ir spēka deva, kas baro jutekļus, prātu un valodu.”
Ieva Kolmane

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Heidegera kungam patīk kaķi

— TEV JĀATNES REŅĢĪTES! Un neaizmirsti Heidegeru! — no augšas bļauj māsa; viņa ir izlīdusi no savas migas, panākusies otrā stāva kāpņu laukumiņā, pārliekusies pār margām un patlaban jūsmo par nerimstošo kaķu danci lejā, pirmā stāva priekšistabā. — Zinu jau, zinu, — klusiņām pie sevis noburkšķu; māsai mana atbilde neinteresē, viņa tāpat apzinās, ka es neatļaušos nepaklausīt. Rīts vēl knapi sācies, brokastis paliek pusratā, bet šodien ir mūsu reņģu diena. Man jāiet uz tirgu un jāatgādā lētās reņģes, vismaz desmit, bet vēl labāk — divpadsmit kilogrami — tā, lai pietiek visai nedēļai. Uzvelku mēteli un ar plaukstu pūlos noberzēt kaķu vilnu, ar ko tas viscaur nopūkojies. Neciešu kaķus, bet jo sevišķi es neciešu kaķus, ja viņi lien manā istabā. Mēģinu saglabāt savu istabu tikai sev piederošu. Tak tomēr viņi nemitīgi izmanās tikt iekšā — uzlec uz durvju roktura, ar savu svaru to nospiež uz leju un iekšā ir. Kad atnākšu no tirgus ar reņģēm, istaba noteikti atkal būs pilna ar kaķiem. Labprāt būtu aizslēdzis durvis, bet atslēga jau kur tas laiks kopš samaitājusies. Tagad, uz pavasara pusi, sasodīto kaķu spalvas okupē visu māju: sīkos kamoliņos savēlušās, tās ripinās pa grīdu no mazākās caurvēja pūsmas; tās krājas stūros, pagultēs un zem skapjiem, pieķeras katram drēbju gabalam, es viņas atrodu zupā, vārītu kartupeļu podā un pat atejā uz tualetes papīra ruļļa, ar spalvām nolipuši šķīvji un ēdamrīki, liekas, pat viss gaiss pilns ar kaķu spalvām, es elpoju kaķu spalvas, es nosmakšu, kad manas plaušas būs pieblīvējušās ar kaķu spalvām. Mētelis nekļūst neko tīrāks, toties nu arī plauksta noķepusi ar smalko kaķu vilnu; nobrauku delnu gar sienu. Paņemu aizkosto brokastu desumaizi, piesardzīgi paveru durvis un iesperu pa ribām kaķim, kas jau grasās pa šauro spraugu iešmaukt manā istabā. Kaķis, ķepas izpletis, asti izstiepis, nelabi ieņaukstēdamies, sāniski aizplanē pa gaisu un iekrīt savu ciltsbrāļu barā; metu nopakaļ desumaizi, kas noplakšķēdama atsitas pret sienu un nokrīt zemē. Kaķi — viņi nav baroti jau divas dienas, jo iepriekšējais reņģu maiss jau aprīts, — brāžas pakaļ un saceļ neiedomājamu jezgu, mēģinādami sadalīt vienīgo desumaizi. Tā arī neredzu, kuram tā tiek. Un man arī vienalga. Priekšnamā gaiss biezs no smirdoņas, jo kaķiem labierīcības turpat zem kāpnēm, kur esmu izbēris dažus grants spaiņus — un tā viņi tur ķēzās uz nebēdu, ka smiltis un sakaltušie sūdi vien lec pa gaisu. Bet es jau esmu pieradis un gandrīz vairs nejūtu kodīgo dvaku. Tagad es varu veiksmīgi izsprukt līdz ārdurvīm. Pametu skatienu augšup — tur, kāpņu augšgalā, pret margām atstutējusies, netīru halātu uzspīlējusi, stāv šis uzblīdušais radījums, mana vecākā māsa, ar abu roku nagiem iegrābusies matu paliekās. — Atnes reņģītes! Dzīvnieciņiem gribas kādu svaigumiņu! — viņa atkal iekliedzas pilnā kaklā. Māsai visviens, vai esmu nolīdis savā istabā aiz cieši aizvērtām durvīm vai atrodos viņai degungalā, — māsa tik bļauj, it kā es būtu kurls. — Heidegeru neaizmirsti! — viņa, izbāzusi galvu pa otrā stāva logu, kliedz, kad esmu jau pie vārtiem. It kā pats nezinātu, vecais Heidegers jau pagalam nolietots un vairs nav derīgs. Īstenībā gan māsa Heidegeru nemaz nesauc par Heidegeru. Viņa saka: “Heaidegers”, skaņu “eai” īpatnēji vilkdama deguna balsī. Un pilnā vārdā viņa šo kungu dēvē šādi: Mārtiņ Heaidegera kungs. To bilstot, viņa izslien zodu, treknās lūpas izšķobās lepnā smaidā, acis iegrimst aiz vaigu kunkuļiem un saraucas pavisam šauras, un māsa ar savu skatienu triumfējoši ieurbjas man sejā. Es nezinu, ko domā māsa, teikdama “Mārtiņ Heaidegera kungs”, ja viņa vispār kaut ko domā — bet kaut kas viņā šajos mirkļos atdzīvojas. Varbūt viņa ne tikai izgaršo šo vārdu līdzīgi, kā izgaršo mūžīgās ceptās reņģes (lielākā daļa tiek kaķiem, tomēr pāris kilogramu paliek arī mums pašiem), bet izgaršo arī savas atmiņas.

Labajā rokā man bija plēves maisiņš ar tirgū nopirktajām svaigajām reņģēm, veseli divpadsmit kilogrami un — tik vērienīgam pircējam — vēl pāris pamatīgas saujas pa virsu, kopā sanāks vai visi trīspadsmit kilogrami. Šoreiz gan pietiks visai nākamajai nedēļai. Uz reņģēm, ietīstītus atsevišķā maisiņā, uzliku nupat Jāņa Rozes grāmatbodē iegādātos Mārtiņ Heaidegera kunga “Malkasceļus”. Grāmata laikam gan bija pēdējais piliens, jo maisiņš plīsa, divpadsmit, nē, visi trīspadsmit reņģīšu kilogrami vienā rāvienā izšļuka laukā — un sīkās zivteles kā glumi sudrabaina straume traucās lejup pa Jāņa Rozes grāmatveikala kāpnēm, gar kāpņu malām pa šļācienam iebirdinot arī lejā, kur tirgo rakstāmlietas. Es sastingu un apstulbis noraudzījos sev pie kājām: reņģītes vijās cita gar citu un ņudzinājās man ap kurpju purngaliem kā tāds dzīvs un nemitīgi mainīgs paklājs. Grāmatveikala svilinoši mākslīgajā gaisā reņģītes ienesa dabisku vēsu svaigumu, es dziļi ieelpoju un vienu mirkli jutos apbrīnojami labi. Es biju iesakņots zivju straumē kā tāds zivju ķēniņš, kuram par godu kāpnes pārklātas ar reņģu paklāju. Reņģu paklājs, grāmatas visriņķī, bet pašā centrā es. Un es patiesi biju pašā centrā, jo ļaužu skatieni vienā mirklī bija pievērsti man: dažs palēca kādu soli nostāk, cits nez kāpēc panācās tuvāk, it kā gribētu, lai straume apskalo arī viņu kurpju purngalus, bet lielākā daļa stāvēja un vienkārši blenza galīgi tukšām acīm. Neatceros, kad es jebkad būtu nonācis tik ļoti uzstājīgas uzmanības centrā. Pa vizuļojošo straumi lejup aizslīdēja arī Heidegera “Malkasceļi”. Šepat blakus minstinājās pāris pārdevējas, nezinādamas, ko lai iesāk, bet vēl apjukušāks bija veikala drošībnieks, kurš apjauta, ka viņam kaut kas jādara, bet nesaprata, kas īsti. Viņš juta, ka vainīgs esmu es, bet nezināja, ko lai ar mani, vecu vīru, iesāk. Izskatījās, ka vislabprātāk viņš ar vienu plaukstas grābienu būtu saslaucījis reņģītes un iebāzis kabatā, bet plaukstas viņam bija pārāk šauras un arī kabatas mazietilpīgas. Nemanīja tikai vienīgo personu, kas negadījumu spētu likvidēt: paplukušu apkopēju zilā, nopleķotā halātā ar spaini un liekšķeri. — Tie draņķa radījumi tagad nosprāgs badā. Lai sprāgst, kas tad man, — es noburkšķēju, un apkārtstāvošo ļaužu acīs uzplaiksnīja dzīva ziņkāre. Viņi panācās tuvāk un pūlējās saprast, ko es pie sevis murminu, it kā manis neskaidrajā burkšķienā slēptos atšifrējums, kāpēc es te stāvu reņģu straumes augšgalā kā tāds zivju ķēniņš. Pieliecos, iemānīju reņģu sauju maisā, bet pa otru galu tās, protams, atkal izšļuka laukā; atskrēja kāda sieviete ar grīdas birsti, nesakarīgi pabakstījās man pie kājām. No viņas grūdieniem reņģu paklājs iekustējās no jauna un izplūda vēl plašāks; cilvēki atkāpās tālāk pa kaktiem. Nekad nebiju domājis, ka divpadsmit, nu labi, visi trīspadsmit kilogrami reņģu — ka tas ir tik daudz. Izzvejoju Heidegera “Malkasceļus” un, kājas augsti cilādams, svinīgi slāju uz durvju pusi, bīdamies, ka tūlīt, tūlīt drošībnieks nogrābs mani aiz elkoņa un stīvēs atpakaļ, bet viņš tikai stāvēja un, lūpas kustinādams, galvu klanīdams, pavadīja mani ar neko neizsakošu skatienu. Durvīs es apstājos, pagriezos, vainīgi noplātīju rokas un mēģināju — kā atvainodamies — pieklājīgi paklanīties, bet laikam tas vairāk izskatījās, it kā es klanītos pēc veiksmīgas izrādes, cerot uz aplausiem.

 

Līdzīgās grāmatas:
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Guna Roze
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
 
Sandra Vensko
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 10:04
It kā Bereļa varoņus varētu ienīst, neieredzēt, just riebumu pret viņiem, bet nespēju. Viņi visu dara ar tādu glanci, ka atliek vien pabrīnīties, izbaudīt un ļauties. Citādi nemaz nav vērts! Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2018/04/guntis-berelis-es-nekad-nerunaju.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties