Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ĶĪPSALAS PUTNI

Grāmata pievienota: 02.08.21
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Dace Rukšāne
Lapaspušu skaits:
176
Platums:
145
Augstums:
207
Cena:
6.52 Eur
Izdošanas gads:
2021

ATKĀRTOTI IZDOTS!

“Mēs pārāk bieži esam “viens no otra tik tālu kā Ķīpsala no Rīgas”. Par cilvēkiem, starp kuriem kaut kas ir satrūcis, ir šie stāsti. Dziļi, trāpīgi, smeldzīgi, jautri, patiesi. Dace Rukšāne, kādu jūs visdrīzāk nepazīstat. Ar Ķīpsalas dotiem spārniem.”
Inita Saulīte-Zandere

“Ikviena mūsu zemes vieta ir īpaša. Visa Latvija ir kā savērta no dažādām pērlēm — katrai sava nokarāsa, forma, katra ar savu stāstu un dzīvi. Man palaimējās veselu gadu mitināties Ķīpsalā un atklāt, cik ļoti daudzslāņaina, noslēpumaina un raiba ir šī teritorija. Es nezinu, vai tā bija sala, kas atvērās man, vai arī es atvēros salai, taču stāsti par putniem un cilvēkiem nāca pie manis cits pēc cita un negrasījās atstāties, kamēr nebiju tos pierakstījusi.”
Dace Rukšāne 

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

GAILIS

Šī divstāvu koka ēka ir ļoti sena. Arī vecišķis Jerums ir sens. Pat mazliet senāks par māju, ko, pavisam mazs būdams, redzēja uzceļam. Viņš tajā ievācās kopā ar vecākiem, kas no Ķīpsalas zvejniekiem-zemniekiem izlēma pārtapt strādniekos. Māte aizgāja uz Bēma ģipša fabriku krāsns podiņus veidot, tēvs — kuģus un laivas remontēt. Taču latvieti nav tik viegli no zemes atraut — pat dzīvoklī esot, tas pamanīsies savu zemes pleķīti apkašāt, savu lopa gabalu kādā stūrī ietūcīt. Tā nu daudzdzīvokļu mājas pagalmā jau kopš pagājušā gadsimta sākuma slienas šķūnīši, kas pārveidoti kūtiņās, tad atkal šķūnīšos vai kūtiņās — atkarībā no iedzīvotāju sastāva, vecuma un spara.
 No sešiem sētas šķūnīšiem pašreiz tikai viens — desmitiem reižu lāpīts, apkalts, naglots un savilkts — kalpo par patvērumu mājlopiem. Pareizāk jau būtu teikt — mājputniem. Tās ir Jeruma vistas. Kādas padsmit, ja neskaita cāļus, ko viņš ik vasaru ļauj pāris klukstēm izperēt. Viens no Jeruma ganāmpulka tomēr būtu pieskaitāms lopiem. Tas ir gailis. Milzīgs, spoži melns, saules gaismā aste laistās zaļgani zila. Trīskāršā sekste sametusies kroku krokās un bārda noļenkarējusies vai līdz puskrūtīm.
 Sētā nav neviena suņa, neviena kaķa, baloži tai taisās ar līkumu un pat visurgājējas vārnas nelabprāt atpūšas pagalma kļavās, par nolaišanos uz zemes nemaz nerunājot. Pastnieks sētā nenāk un pastu pa kāpņu telpas pastkastītēm neizdala. Mājas iedzīvotāji ir piestieplējuši vārtiņiem pamatīgu koka kasti, kur visas vēstules, avīzes un rēķini tiek salādēti vienā čupā, pašiem pēc tam jāšķiro. Vēl nesen te bija netīši ieklīdis dulburīgs pusauga klaidu kaķēns, kam pieredzes trūkumā nebija ne jausmas, kur purniņu bāž. Pēcāk sētas stūrī pie ceriņkrūma mētājās tikai asiņaina ādiņa.
 Visi Jerumam saka, lai kauj to gaili nost, bet viņš i dzirdēt negrib. Viņš nesaprot. Viņam šķiet, ka kaimiņi mānās un apmelo viņa gaili. Pieklājības pēc viņš pat uzslēja drāšu aploku visriņķī vistu saimei, lai nepinas pa kājām un nepiekakā visu plānu, bet kas gan gailim stiepuļu žogs, ja viņš pat kļavā līdz pusei tiek augšup un, ja nebaidītos no vanagiem, līdz pašai galotnei uzkultos.
 Kā jau katram pieklājīgam gailim arī Jeruma mīlulim ir vārds. Vašingtons. Un, kā jau katrs pieklājīgs gailis, viņš dzied. Agri un ļoti skaļi. Dzidros rītos to var dzirdēt pāri Daugavai, Andrejsalā jau nu noteikti. Piecos no rīta. Un vasarā, kad putnu saime dzīvojas pa āru, viņš mauc pilnā rīklē un tik ilgi, kamēr aizsmok. Pēc tam atlikušo dienas daļu Vašingtons turpina dziedāt čukstus.
 Taču tā ķērkšana vēl nebūtu nekas, pie kā tik nepierod. Arī Jerums teju simtu gadu nav ciet aiztaisāms — vārās vienā laidā. Pirms gadiem piecpadsmit vēl tīri sakarīgi, bet nu jau iet uz leju. Ar katru gadu arvien nesaprotamāk, arvien juceklīgāk. Bet tā kā viņš nav ne ļauns, ne pārāk drūmīgi noskaņots, ļaudīm nekas nav pretī. Viņi pat dažreiz piesēž pārmīt kādu vārdu ar Jerumu. “Kā tad nu iet?” vaicā Jerums un pats tūlīt atbild: “Nu ja, kā gan var iet.” Un ķiķina. Vai arī iet garām un nosaka: “Paskat, kas par laiciņu, vai ne?” Pamēģini tik neatbildēt kaut ko tādā pašā garā — ņems un apvainosies. Ja padosi viņam tēmu, vaļā ar pieklājību netiksi, būs jāceļas sarunas vidū un aši jātinas prom. Mājienus Jerums vairs nesaprot, un arī laiks viņam sabīdījies pa savam: visu dienu var nosēdēt, lūkojoties uz vecuma sakruņķētajām plaukstām, un tikai pret nakti atjēgties, ka ne ēdis, ne dzēris, ne putniem graudus nobēris.
 Pagalms bez Jeruma nav iedomājams. Viņš tur ir visu laiku, tikai pa nakts melnumu, negaisa lietū vai lielā salā nolien dzīvokļa vienatnē. Viņš valkājas no viena sētas stūra uz otru, kaut ko paceļ, kaut ko pielabo, kaut kur iedzen naglu, kaut kur paberž ar savu eļļā iemērkto lupatiņu. Viņš vienmēr izlauž ceriņu noziedējušos ziedus, lai nākamgad plauktu vēl kuplāki. Viņš visu laiku runā un piesienas ikvienam garāmgājējam. Viņš nekad neliedz padomu, ja kāds viņam prasa, un ir viscentīgākais padomdevējs tiem, kas no viņa neko neprasa. Ja esi pagadījies šajā sētā, no Jeruma neizspruksi, viņam garām nepaiesi.
 Tieši tāpat ir ar Vašingtonu. Svešs vai savs — viss viens. Ja gailim tajā brīdī būs uznākusi mendele, tad sargi savu ādu visās iespējamajās vietās.

Līdzīgās grāmatas:
Andris Zeibots
Ilze Jansone
Osvalds Zebris
 
Gundega Repše
Leons Briedis
Inga Žolude
 
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
Osvalds Zebris