Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

TĀS PAŠAS DZIRNAVAS

Spalgā ziemas saule spīdēja acīs un februāra sniegs gurkstēja zem zābakiem, kad sirmais, salīkušais, pāragri novecojušais dzirnavnieks, zem kuplajām ūsām pie sevis mierīgi smaidīdams, izrausās no baltā busiņa un, stīvo kāju pievilkdams, kliboja uz ceha pusi. No turienes, kā vienmēr, skanēja iekārtu vienmuļā, drošā dūkšana, pārvēršot augstākā labuma graudus dažādos dīvainos blakusproduktos, ko vecais dzirnavnieks nespēja izprast, lai gan ražoja ne pirmo gadu. Viņaprāt, miltiem bija jābūt pēc iespējas smalkākiem, tīrākiem un, protams, baltākiem. Bet šajos laikos noiets bija pusmaltiem, nesijātiem, ar pelavām un visādām nezāļsēklām atjauktiem miltu izstrādājumiem. Jo tumši brūnāki tie sanāca, jo garākā rindā stājās pircēji. Vecais meistars ilgi nepieļāva, ka vispār kāds varētu gribēt iegādāties mitrumā turētu, nelaikā izdīgušu un pēc tam ar auzu pārslu presi saplacinātu tritikāli, kas izskatījās pēc sakaltuša vēmekļa un garšoja pēc pupu mizām. Bet viņa izbraukuma tirdzniecības organizētājs Seskis apgalvoja, ka tādu — pēc meistara saprašanas, neglābjami izķēzītu — preci varot pārdot par trīsreiz augstāku cenu nekā bīdelētos kviešu miltus.
 Saimnieks neticēja līdz tam brīdim, kad Seska atvaļinājuma laikā aizbrauca uz Rīgu un kādas reizītes pats pastāvēja pie letes Āgenskalna tirgū un Kalnciema ielas tirdziņā. Rindām nāca kaulaini, neskuvušies jaunekļi, ģērbušies acīmredzami vecās, pārāk lielās vai pārāk šaurās humpalu drēbēs, stumjot sagrabējušus divriteņus un plaukstās turot plakanus, neglītus telefonus, kas viņiem acīmredzot bija tik dārgi, ka bailēs no to zaudēšanas viņi neuzdrīkstējās telefonus izlaist no rokām, lai ieliktu tos savās neizskatīgajās dermatīna plecu somās. Vienam otram padusē bija pasistas vecas skaņuplates apskretušiem vākiem.
 Meistars, redzot šos ubagiem līdzīgos dzīves pabērnus un atcerēdamies pats savus trūcīgos mācību gadus, jau gatavojās vienam otram iedāvināt kādu miltu paku par brīvu, bet drīz vien apsēdās uz beņķīša, lai būtu drošāks pamats. Šie nabadziņi izrādījās gatavi maksāt desmitnieku par nejēdzīgu, zinošam cilvēkam neēdamu rupjā maluma miltu un kaltētu seleriju kātu pulvera maisījumu divu kilogramu iepakojumā! Vecajam atlika vien grozīt galvu un jau labu brīdi pirms tirdziņa slēgšanas braukt mājās, jo viss līdzpaņemtais bija iztirgots.
 Tagad dzirnavnieks noklapēja kājas pret betona pakāpieniem, iegāja cehā, novilka zābakus un mēteli, lai uzvilktu baltās čībiņas, ar kādām visi staigāja ražošanas zonā. Jau kādu piecpadsmittūkstošo reizi viņš no āķa ierastām kustībām noņēma un lēnām uzvilka balto uzsvārci, uz kura krūšu kabatas, tāpat kā visiem citiem strādājošajiem, bija izšūts uzvārds un amats — “Kaķītis. Meldermeistars”.
 Pamājis ūsainu sveicienu dažiem balti izkrāsotajā, sterili tīrajā cehā redzamajiem darbiniekiem, kurus pats pie sevis klusībā dēvēja par saviem rūķiem, Kaķītis lēnā solī gāja garām dažādām tēraudā un sudrabkrāsā mirdzošām iekārtām, kuras, cita no citas nodalītas ar organiskā stikla starpsienām, vienmērīgi mala, sijāja, pārmala, placināja, fasēja un aizlīmēja produkciju. Meistaram aiz muguras visus šos dzirnavu procesus kopā saukāja par gremošanu, kas viņam nepatika, bet viņš neiebilda. Tikai darbinieku priekšā dažreiz atgādināja, ka pašiem pret savu darbu, iekārtām un produkciju jāizturas ar cieņu. Un tā arī notika.
 Atstājis aiz sevis paletes ar gatavajiem miltu maisiem un grēdas ar mazākiem iepakojumiem, Kaķītis iegāja vecajā dzirnavu daļā. Padomju laikā obligātajā sadalē viņš kā jaunais pārtikas tehnologs bija nosūtīts strādāt uz šejieni — atstrādāt valstij trīs gadus, ar kādiem bija jāatdara bezmaksas izglītība. Vecajās klaušu laiku ūdensdzirnavās joprojām tika pārstrādāta labība, lai arī vecie dzirnakmeņi sen bija devušies atpūtā — kopš pēckara gadiem maltuves grieza elektrība. Aprīkojums gan bija nolietots līdz pēdējam, jumts laida ūdeni, pa šķirbām nāca aukstums, un visas iekārtas bija paredzēts nākamajā gadā apturēt, ja ne Kaķītis. Uzreiz iemīlējies vecajās dzirnavās, viņš kolhoza pilnsapulcē izkaulēja atļauju tās pieremontēt un padarbināt vēl pāris gadiņus. Ieraugot jaunā speciālista neviltoto entuziasmu, kolhoza priekšsēdētājs piešķīra ne tikai atļauju, bet pat šādus tādus materiālus remontam, kas padomju laikos bija kas nedzirdēts. Tad astoņdesmito gadu deficīta periodā izrādījās, ka milti aizpilda iztrūkumu tuvējo ciemu veikalos un ceptuvē, kāda savukārt piederēja kaimiņu kolhozam, tāpēc visi slavēja Kaķīti par tālredzību, neļaujot dzirnavas likvidēt. Deviņdesmito sākumā, kad kolhozi pajuka, Kaķītis bez lielas domāšanas dzirnavas noprivatizēja, pie kam izdarīja to pavisam godīgi, nomaksādams valstij pilnu cenu skaidrā naudā, nevis shēmodams ar sertifikātiem, automātiski kļūdams par ienaida objektu pagastā un visā rajonā. Naids noplaka līdz ar pagasta nodzeršanos deviņdesmito vidū, tomēr atjaunojās pēc desmit gadiem, kad Kaķītis, ieraudzījis jaunos pārtikas rūpniecības normatīvus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, nolēma veco maltuvi atstāt par atrakciju tūristiem un skolēniem, bet mūsdienīgai ražošanai piebūvēt klāt pavisam jaunu produkcijas cehu ar modernām iekārtām. Naida pilnīgu nenorimšanu stiprināja vecā meistara vienkāršais, atturīgais dzīvesveids — viņš nekad nelamājās, nepalaida rokas un netika redzēts piedzēries, pat valsts svētkos ne. Kaķītis godāja savas mirušās sievas piemiņu un otrreiz neapprecējās, abas meitas audzināja viens, un neviena sieviete tuvējos pagastos nevarēja piedot, ka tāds cienīts melderis ignorē viņas visas reizē. Savs privātais auto Kaķītim nekad nebija piederējis, un viņš ikdienā turpināja braukt ar pavecu busu, kas reģistrēts uz firmas vārda un kuram uz baltajiem sāniem bija redzams zeltains uzraksts puslokā: SIA “Kaķīša Dzirnaviņas”.
 Klibo kāju pievilkdams, Kaķītis iegāja savā dzīvojamajā galā, par kādu bija pārvērsts vecais, ēnainais ūdensdzirnavu gals, kurš izgāja uz Dzirnavupīti un to nosprostojošo dambi. Agrāk vietā, kur no aizsprosta augšas lija caurspīdīga straume, bija mircis lielais dzirnavu rats, taču tas bija sen nopuvis, un Kaķītis nebija pārliecināts, vai ir vērts taisīt imitāciju dēļ pusotra tūristu autobusa mēnesī. Mazie, šaurie dzimtbūšanas laiku lodziņi, aizvilkušies ar apiņu stīgām, nespēja piepildīt Kaķīša mitekli ar gaismu; bet viņam jau arī nevajadzēja. Apinis tāpat grib dzīvot, meistars teica, un neļāva tos noplēst.
 Melderis lēni novilka zābakus no stīvajām kājām, kad pavērās durvis.
 — Tētiņ! Tu esi atpakaļ! Kā gāja, kādi jaunumi? — abas smuidrās meitas izspurdza no savas istabas un mirdzošām acīm metās pie tēva. Tas nosēdināja meitas katru savā pusē un apkampa ap pleciem:
 — Manas mīļās meitiņas! Jā, esmu visu izdarījis! Saskaņā ar savu solījumu, ko biju devis jums abām, kad bijāt vēl maziņas, kad iziesiet pie vīriem, pūrā katra saņemsiet dzīvokli Rīgā! Šodien pilsētā pie notāra parakstīju visus papīrus ar pārdevējiem, ar banku un citiem…
 Meitas nezināja vien, kā pateikties tēvam; viņas bučoja tēva sirmos matus, glaudīja viņam plecus un galvu, tad krampjaini spieda Kaķītim roku un visbeidzot metās ārā no istabas ar tādu sparu, ka meistars palika plati smaidam — jaunības enerģijai tumšā istabiņa bija par mazu.
 Izskrējušas pagalmā, meitas apmetās ap jaunā ceha stūri, ieskrēja pa taciņu starp ceriņkrūmiem dziļāk dārzā un apstājās vietā, kurā viņas vairs nebija redzamas ne pa dzirnavu logiem, ne caur novērošanas kamerām, kas uzmanīja autostāvvietu un produkcijas izvešanu caur rampu.
 — Āāāā, fū! Cerams, ka vecais neko nepamanīja! Kolīdz nokļuvu senča tuvumā, es sapratu, ka es pēc vakardienas tāāāā smirdu!
 — Jā, mums vakar toč nevajadzēja tā aizdzerties ar čaļiem. Šodien peregars, es pati arī jūtu. Padod cīgas.
 — Nepīpē, paraus vēl uz augšu kuņģi. Vakar jau tusā pa abām kādas četras pakas izvilkām, neaizmirsti.
 — Tak pusi no tām cīgām mums nostreļīja. Un tu dzirdēji, kā Gliemis teica: ja kārtīgi sapīpējas cīgas, tad var vairāk turēt vinčiku.
 — Viņš tā var darīt, jo viņa sencis Gliemi neuztver kā gaišumiņu un acuraugu. Zina, ka sīkais dzer un pīpē no sestās klases, un cik nav situši viņu par to… A tagad no mums nāks ne tikai peregars, bet arī dūmu smaka!
 — Pag, nestreso. Man vēl viena aizdzerta pudele ar sarkanvīnu palikusi no vakardienas. Tu jau biji izgājusi ārā, kad džeki, mums abām ejot prom, iedeva vienu, lai es paķeru līdzņemšanai. Ielīdīsim tagad istabā, aizkrampēsim durvis un teiksim sencim, ka nereāli mācāmies, rīt ieskaite. Tas vienmēr nostrādā! — Un abas sāka skaļi smieties.