Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Trakie veči

Grāmata pievienota: 31.05.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Pauls Bankovskis
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
6.77 Eur
Izdošanas gads:
2016

Vectēvs mūža nogali esot vadījis, sēdēdams mājas priekšā un savas dzīves iznākumā vainodams bezmaz vai visu pasauli. Zināms jau, ka depresija ir vienīgi tāda sieviešu kaite. Īstiem vīriem šādas smieklīgas sērgas nepielīp. Bet, ja nu tomēr grūtsirdība kādreiz sāk nomākt, zāles ir viegli atrodamas. Tad ir jāiedzer un savā galvā, savā istabā, šķūnītī, pagrabā, garāžā, darbnīcā, kaut vai gultā zem segas jārada tikai sev vienam piederoša telpa. Tajā tad nu var ieslodzīt un dzenāt visas savas iedomas par to, cik gan viss pasaulē ierīkots šķērsām un aplami un kas gan cilvēcei būtu darāms, lai nepareizības vērstu par labu. Ja nav slinkums un ir vēl spars, ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzīves posmā var sākt uzbāzties laikrakstu redakcijām, valsts vai pašvaldību iestādēm un visiem pārējiem. Iedzeršanu un šo savdabīgo jaunrades procesu var un pat vajag apvienot, jo nekādas skaidrības par to, kas ir kaut kā cēloņi un kas sekas, pasaulē nav vēl šobaltdien.
Pauls Bakovskis

Kad realitāte nogurdina, izrādās, ka blakus ir pavisam cita realitāte. Tā ir diezgan baisa un interesanta. Visi jau to zina, bet kādam vajadzēja pierakstīt.
Jānis Joņevs

Attēlā uz pirmā vāka – grāmatas autors un paša izraisīta trauma.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata pieejama arī e-versijā

Lielveikalu jaunavas

Viena meitene man bija pavisam īsu brīdi. Varētu teikt, ka viņas nemaz nebija. Nu, tādā nozīmē, ka viņa man nepiederēja. Un es nepiederēju viņai. Mums tā arī ne reizi nebija īsta seksa. Tikai mazliet. Aizgājām uz kino, noskatījāmies filmu ar Džoniju Depu, pēc tam uz kebabiem dažas reizes. Nu tā. Un pēc tam viņa pazuda. Vienkārši pazuda.
 Daiga viņu sauca, viņas vārds bija rakstīts uz zīmītes, kas piesprausta pie darba tērpa atloka. Strādāja viņa lielveikalā par kasieri. Es viņu uzreiz pamanīju. Kasieres mēdz būt dažādas — laipnas un nelaipnas, piekusušas un iesnainas, visvisādas. Daiga bija klusa un kautrīga. Pārāk izbalinātiem matiem un ar tādiem sārtiem riņķīšiem zem acīm. Riņķīšu dēļ uzreiz nodēvēju viņu par Jenotu.
 Turpmāk, braukdams uz veikalu, vienmēr domāju — būs tur mans Jenotiņš vai nebūs. Un, ja bija, uzskatīju, ka tā ir laba zīme. Piemēram, ka man izdosies kāds darbiņš vai vienkārši būs jauka diena.
 Nu, un tā mēs arī kaut kā sapazināmies. Jau nākamajās reizēs ievēroju, ka arī viņa mani iegaumējusi. Un pasmaida. Nevis vienkārši pasmaida un pasaka to savu pārdevējas “labdien” vai “labvakar”, bet pasmaida tieši man. Un sakautrējas. Pēc tam viņa man teica, ka esot iegaumējusi pat manu vārdu — izlasījusi uz bankas kartes un paturējusi prātā.
 Daiga bija no laukiem, viņas vecāki joprojām dzīvoja kaut kur pie Madonas. Atbraukusi uz Rīgu studēt. Sākusi strādāt. Jo pilsētā naudas nekad nevar būt par daudz. Nē, vecāki nemaz nezinot, ka viņa strādā. Un ka studēšanai laika tikpat kā neatliek. “Gan jau kaut kā,” viņa teica.
 Lielveikalā viņa bija pieņemta uz pārbaudes laiku. Gribējās viņu brīdināt, ka no tādiem zaķiem kā viņa lielveikali arī pārtiek. Pieņem darbā uz pārbaudes laiku, nostrādina, pēc tam neko daudz nesamaksā, vienkārši patriec un vietā ņem nākamos. Bet to es viņai neteicu. Negribējās sāpināt. Uzreiz sagraut visas cerības un ilūzijas.
 Taču ne jau par viņu es vēlējos pastāstīt, bet par nevainīgajām jaunavām. Es vēlējos pastāstīt to, ko man atklāja Daiga.
 — Vai tu esi dzirdējis par jaunavām? — viņa man vienudien vaicāja. Mēs sēdējām manā mašīnā, biju aizbraucis Daigai pretī, un šis jautājums laikam bija saistīts ar kaut ko, kas tobrīd skanēja pa radio. Es neatceros, kas tur skanēja, jo neklausījos. Es domāju par viņu. Taču Daiga laikam bija klausījusies un tāpēc tagad vaicāja.
 — Par kādām jaunavām?
 — Iemūrētajām jaunavām, — viņa teica. Un sāka stāstīt.
 — Meitenes par to runā visu laiku. — Par meitenēm viņa sauca pārējās pārdevējas, viss viens — jaunas vai vecas. — Par iemūrētajām jaunavām. Ka visu veikalu pamatos vai kaut kur sienās celtnieki iemūrējot kādu nevainīgu jaunavu.
 Baumojot jau visādi, piemēram, ka sākumā esot mēģinājuši iztikt ar maukām vai pat stacijā saķertām bomzenēm. Bet tas īsti neesot darbojies. Vairāki vietējie veikalu tīkli tāpēc drīz vien esot gājuši zudumā.
 Ja tu nemūrē — neko nevarēsi uzcelt. Tie, kas jau sākumā paziņo, ka mūrēt negrasās, netiek pat līdz būvbedres rakšanai. Nespēj ienākt tirgū. Piemēram, H&M tieši tāpēc līdz Latvijai tik ilgi neesot varējuši tikt. Vai tā pati Ikea. Tāpēc arī esot bijusi tik liela ņemšanās ar Stockmann veikala pabeigšanu. It kā tur kaut kādas ventilācijas caurules uz jumta par augstu un neatbilst sākotnējam projektam, it kā vēl kaut kas. Tās visas ir blēņas. Jaunavu vajadzējis. Kolīdz iemūrēta, tā tās lietas aizgājušas.
 Vai atkal centra universālveikals Vecrīgā. It kā viss bija labākajā kārtībā, veikals atvērts, cilvēki iepērkas. Bez jebkādām jaunavām. Bet tad uzreiz — sprādziens. It kā jau arestēja tur kaut kādu nabadziņu, turēja viņu cietumā, mēģināja pierādīt vainu. Tas viss bijusi tikai acu aizmālēšana. Pēc tam jau sapratuši — kas tur ir tiem veikaliem īpašnieki, norvēģi, vai? Tiem jau tādas lietas laikam tik viegli nepielec. Ņēmuši, iemūrējuši, un miers. Lietuvieši gan bijuši attapīgāki. Tāpēc jau ir viņu bodes ik uz stūra. Tikai ar to vienu sanāca misēklis, laikam bija kļuvuši pārāk pašpārliecināti un nolēmuši ietaupīt, pamēģināt pa lēto — bez jaunavas.
 Tagad gan vairs nevarot saprast, kas ar to centra veikalu notikšot. Sākuši blakus celt piebūvi, kas par veco ēku gandrīz divreiz lielāka. Meitenes spriežot, ka bez vēl vienas jaunavas neiztikt. Diezin, vai tā viena, jau iemūrētā, to visu spēšot pavilkt.
 Tā man Daiga stāstīja.
 Aizvedu viņu līdz mājām. Viņa pacienāja mani ar tēju, mēs drusku nolaidām. Tā pavisam neveikli. Kad mēģināju pabāzt roku zem viņas džempera, Daiga parāvās nost un teica, ka nevajag.
 — Es negribu, lai tu pārproti, — viņa sacīja. — Taču es vēlos saglabāt sevi līdz kāzām.
 — Līdz kāzām? Tu grasies precēties? Tev ir kāds cits? Ko tad tu uzreiz neteici?
 — Vēl jau ne. — Viņa raudzījās sāņus. — Kad satikšu īsto vīrieti.
 — Ak tā.
 — Varbūt tevi? — Jenotiņš pasmaidīja.
 — Varbūt, — es teicu, lai gan precēt viņu i negrasījos. Neiešu taču precēt kaut kādu dumju veikala kasieri, lai arī lādzīgu, ar jenota riņķīšiem. Ticēt tādam sviestam par iemūrētām meitenēm — tur taču jābūt ne vien naivai, bet arī drusku jocīgai, vai ne?

• • •

Kopš tā vakara Daigu vairs neesmu saticis. Sākumā cerēju viņu sastapt veikalā, taču tur viņa vairs neparādījās. Taujāju pārējām pārdevējām. Viņas teica, ka Daiga pēc pārbaudes laika beigām nolēmusi darbu vairs neturpināt.
 Veikala celtniecība Vecrīgā rit pilnā sparā. Avīzē izlasīju, ka Rīgā vēl pietiekot vietas vismaz četriem lielveikaliem. Tātad vēl vajadzēs četras jaunavas. Vismaz. Grūti jau tam noticēt. Taču Daiga pazuda. Un viņa taču bija jaunava.
 Mēģināju kaut ko uzzināt par lielveikalu sienās iemūrētām jaunavām, taču nekā — visi izlikās neko nezinām. Pat policija. Zvanīju uz tirdzniecības ķēžu pārstāvniecībām, pāris reizes iegriezos dažos birojos, taču beigu galā metu mieru — man nepatīk, ka uz mani lūkojas kā uz traku.
 Bibliotēkā sameklēju un pārlasīju teikas un leģendas. Par baznīcu un piļu sienās iemūrētām jaunavām. Mēģināju iztēloties — nez, kā viņi tās meitenes tur iemūrē? Vai vispirms nogalina? Vai varbūt dzīvas iespundē mazā kambarītī un atstāj kādu drusciņu pārtikas un ūdens? Un vispār — kā tas ir, kad tevi iemūrē? Kā tu jūties? Ko tu domā? Kāda ir tava pēdējā vēlēšanās?

• • •

Ar iepirkuma ratiņiem stumjoties pa lielveikalu plauktu labirintiem, pie griestiem esmu manījis putnus. Veikala plašumā atbalsojas Renāra Kaupera gavilēšana, bet tad es saklausu vēl kaut ko — čiepstu, ūbošanu, iesvilpšanos. Reizēm tas ir zvirbulis, citkārt balodis vai strazds. Putns pārlaižas pāri kukurūzas pārslu plauktiem un saldēto produktu vitrīnām, tad paceļas pie pašiem griestiem un nometas elektrības vadu un ventilācijas cauruļu mudžeklī.
 Vēl nekad neesmu redzējis pa veikalu durvīm ielaižamies putnus. Atvērtu logu jau arī tur nav. Un tad man ienāk prātā tāda pavisam dumja doma — bet ja nu tie nemaz nav putni?

Līdzīgās grāmatas:
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
Ērvins Velšs
 
Andris Kolbergs
Guntis Berelis
Māra Zālīte
 
Iveta Harija meita
Māra Zālīte
Lilija Berzinska
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties