Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Ulubeles pasakas

Grāmata pievienota: 14.07.14
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Nora Ikstena
Lapaspušu skaits:
104
Platums:
169
Augstums:
210
Cena:
4.20 Eur
Izdošanas gads:
2014

Dieviņš ir parūpējies, lai visi neparastie ļaudis būtu atraduši savu mājvietu Ulubelē. Te sastopams gan vecais upes vērotājs Meinards un Nāves salas Strēlnieks, gan gudrības maizes cepējs Brīnumbeķeris un Kugas mājas Artiste, gan Kaparāmura spoguļzivju kārotājs Skrīveris un Kābeļu kalna Romeo un Jūlija. Te godā tiek celts Skolmeistars un Burtlicis, atkūst Ledenes atsaldētās smadzenes, bet kaunu piedzīvo nez no kurienes ieklīdušais drāķis. Un Ulubelē aug raganbekas, kuras drīkst ēst tikai tie, kuri tic, ka tās ir ēdamas. Jo tās ir gan ēdamas, gan indīgas. Viss atkarīgs no ticības.
Ulubele ir brīnumaina vieta, kurai Nora Ikstena savās pasakās piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus, bet tikpat labi Ulubele var atrasties jebkur, kur vien cilvēks raugās uz pasauli vērīgām acīm un mīlošu sirdi un saglabājis bērnišķi ticošu dvēseli.
Gundega Blumberga

Grāmatas noformējumā izmantotas Aivara Vilipsōna ilustrācijas.
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevksa.

Grāmata tapusi izdevniecības “Dienas Grāmāta” latviešu literatūras projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros, ko atbalsta AS LATVIJAS GĀZE.

Pasaku sarakstīšanu atbalstījusi Ikšķiles pašvaldība.

Nāves salas Strēlnieks


Vēlos rudeņos, kad Ulubeles vecos kapus apņēma miglas strēle, bija klāt veļu laiks. Viņi sanāca nemanāmi, klusi pulcējās māju pagalmos, pie upes, kalnā iepretī upei un pie kapsētas vārtiem. Neredzami viņi bija, tomēr palaikam migla ieņēma kāda mīļa ļauža stāvu vai seju, kas tūlīt pat atkal izzuda un mainījās dzīvajo acu priekšā.
  Apkārt viss bija pieklusis un rāms. Gaisā cēlās mārtiņpuķu un dūmu smaržas. Dzīvie pārvietojās lēnīgi un bijīgi, lai neiztraucētu veļus. Agrajos rītos un vēlajos vakaros tikai kapsētas zvana dobjā balss atgādināja par dienu ritējumu. Ka dzīve Ulubelē turpinās, lai arī pienācis veļu laiks.
  Tumsa, kā jau rudenī, uznāca ātri. Bet ik nakti vecajos kapos dega simtiem gaismiņu, lai veļiem dotu norādi, kur kopā sanākt. Miglas kamzoļos viņi sildījās savu tuvajo atstātās gunīs.
  Ulubeles veļi bija lādzīgi, viņi negribēja savus dzīvajos ne pārmācīt, ne māžot. Ja nu vienīgi kāds ciema žūpa, plītnieks, sviķotājs vai alusvāts bija kapsētā, līdz mājai neticis, piemidzies, veļi šo modinājuši ar dziesmiņu:
   
    Ko tu guli, nediženis,
    Pie dižajiem ļautiņiem?
    Ne tev acis pārgrozītas,
    Ne dzīsliņas izstaipītas.

 
  Tomēr ik gadus reizē ar miglas vāliem pāri upei Ulubelē atnāca velis, kuru bijāja ne vien dzīvie, bet arī viņa mirušie savieši. Tas bija Nāves salas Strēlnieks.
  Kur tagad skalojās upes dziļie atvari, kādreiz bijis akmeņains ceļš, kurš aizvedis līdz koka tiltam, kas krastu savienojis ar pussalu. Un tieši šai zemes strēlē reiz izcīnīta sīvākā no kaujām par Ulubeles brīvību. Šoļaužu vīri un puiši pametuši pusnovāktos ražas laukus, sievas, mātes un bērnus, tinuši kājautus, ņēmuši bises un cēlušies pāri uz pussalu, lai nosargātu savu Ulubeli, kuru laiku laikiem ne viens vien svešinieks iegribējis. Taču šo reizi naidnieks bijis viltīgs kā Vāczemes lapsa un dzelžos iekalts līdz zobiem. Bet Ulubeles zoniņi, trūcīgi bruņoti, bijuši gatavi nolikt galvu par savu dzimto vietu. Gājuši pār koka tiltu uz pussalu, sasaukušies un dziedājuši:
   
    Šie kauli, šī miesa,
    Šis gars un šī sirds
    Ir Ulubeles tiesa,
    Kamēr man saule mirdz.


    Kur solīti iemu,
    Tur Ulubeles krūts,
    Un pāri mūsu ciemu
    Vēl vecais pērkons rūc.


    Bet brīdī, kad kari
    Pār Ulubeli iet,
    Lai tēvu tēvu gari
    Man kara dziesmu dzied.


    Tad asinis liešu
    Par Ulubeli es
    Un droši nāvē iešu
    Dēļ savas dzimtenes.


  Tā bijusi kauja uz dzīvību un nāvi. Un strēlnieki Ulubeli nosargājuši. Taču, pirms viltīgais naidnieks atkāpies, tas neaizsargātiem aizstāvjiem uzlaidis indīgas gāzes. I ne līdz tiltam netikuši, tie visi mokās miruši. Vēl tagad sirds pušu plīst un asaru kamols kāpj kaklā, vien iedomājot to pagājības ainu.
  Pa ceļu, kur zoniņi dziedādami gāja kaujā, sievu, māšu un meitu plūktām puķēm pie naģenes, tagad zirgi ratos veda savus saimniekus, lai nosargātajā Ulubelē glabātu uz mūža dusu. Bēdu un sirdssāpju, sēru un skumju tumšais plīvurs klājās pār zemi. Veļu migla sabiezēja pāri Ulubelei. Upe aizskaloja tiltu, un kaujas vietu ļaudis nosauca par Nāves salu.
  Kopš tās sērīgās dienas veļu laikā no Nāves salas ar miglas vālu Ulubelē allažiņ atnāca Strēlnieks. Kas gan nelika mieru viņa sensenis aizgājušajai dvēselei? Viņš klīda viens pats, netuvodamies kapsētas uguntiņām. Te viņa dūmakainais stāvs bija manīts klusi sēžam upes krastā, te viņa mēteļa gals bija noplandījis gar baznīcas mūri, te viņa zābaka pēdas bija saskatāmas kalna ēnainās taciņās, te viņš kā viegla vakara pūsma bija ieskatījies māju logos, te šķērsojis kādu rudenīgu dārzu vai novāktu lauku, te gulējis ozola zeltainajās lapās.
  Sen Strēlnieka kritušie draugi, otrenieki, vairs nenāca veļos. Dusēja mierīgas viņu dvēseles debesu dārzos, kas pletās pār mīļo Ulubeli. Sen dzīvajie vairs neatminējās, kādu ļaužu Strēlnieks bijis.
  Kad veļi nozuda, Strēlnieks tika manīts sēžam pie divām kapu dobēm. Tās bija dīvainas kopiņas, kas atradās kopīgā, krūmiņu iežogotā zemes placītī, bet nogrābta bija tikai puse laukumiņa. Kā ar smalku mērauklu bija nomērīta robeža. Kaut gan bija skaidrs, ka kapenēs dus dzīves laika tuvinieki. Itin kā neizdzēšams naids un nesaskaņas no dzīves būtu pārcēlušies nāvītē un mūžīgi mūžos, āmen. Nebija Strēlnieka veļa spēkos robežu nīcināt, nespēja viņa veļa rokas ņemt grābeklīti un mirušos samierināt. Kamēr dzīvie bija dzīvi, tie uzturēja šo naidu.
  Ulubele jau nebūtu Ulubele, ja tajā nenotiktu lietas, par ko pārējā pasaulē varēja tikai sapņot. Te viss bija citādi — pavisam parastu dzīvi pēkšņi pārtrauca brīnumainas pārvērtības, zvēri sāka runāt cilvēku balsī, bet cilvēki iemācījās zvēru valodu, piepildījās trīs vēlēšanās, labais uzvarēja ļauno, varēja palikt neredzams un varēja arī ar veļiem aprunāties. Tā arī gadījās ar vīru, kurš nenobijās no Strēlnieka, mīļotās sievas kapiņu uzkopdams. Redzēdams bēdu sagrauzto veli pie divām kopiņām sagumušu, vīrs Strēlniekam droši uzsaucis:
  — Ja esi labs gars, tad nāc šurp un runā; ja esi ļauns, tad ej pie deviņiem!
  Un ticat vai ne, Strēlnieks vīram atbildējis:
  — Neesmu ļauns gars! Man tik kapā nav miera, jāmaldās tik ilgi, kamēr māte būs piedevusi. Esi, drošais vīrs, tik labs un izgādā, ka man māte piedotu.
  — Kā tad lai to izdaru? — vaicājis drošais vīrs. — Tava māte tak sen jau taisaulē!
  Bet Strēlnieks teicis:
  — Eji pie savas mātes un saki — piedod!
  Vīrs gājis no kapiem taisnā ceļā pie savas vecās mātes un sacījis:
  — Piedod! Piedod!
  — Kam tad lai piedodu? — māte prasījusi.
  — Piedod visiem! — vīrs atbildējis.
  — Labi, piedodu visiem! — māte teikusi.
  No tā brīža Strēlnieka dvēsele tikusi pie otreniekiem debesu dārzos, kas pletās pār viņa mīļo Ulubeli. Bet te, uz zemes, pazudusi nogrābtā robeža starp divām kapu kopiņām.

Līdzīgās grāmatas:
Sergejs Loiko
Māris Bērziņš
Tur
Kristīne Ulberga
 
Nora Ikstena
Māris Bērziņš
Jānis Einfelds
 
Andris Kolbergs
Andra Manfelde
Inga Ābele
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties