Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SMAGAIS METĀLS

Grāmata pievienota: 14.12.12
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
472
Platums:
135
Augstums:
228
Cena:
8.96 Eur
Izdošanas gads:
2012

Gundegas Repšes romānu cikla SMAGAIS METĀLS apvienotais sējums, kurā ietilpst: ALVAS KLIEDZIENS, VARA RATI un DZELZS APVĀRDOŠANA.

Lasot šos trīs darbus vienkop, lasītājam beidzot atklājas arī daudzi šajā ciklā iekodēti noslēpumi. Piemēram — kāpēc personas no romāna romānā maina vārdu, nodarbošanos, sapņus, idejas, pārliecību, kas īsti ir “es”, vai pastāv “dzīve” un — vai “ir” kaut ko nozīmē?
SMAGAIS METĀLS sevī pulcina jo bagātīgu kultūras un dzīvju pieredzi, taču – vēl svarīgāk – pats nostājas šai pieredzei līdzās kā svaigs un unikāls ceļš literatūrā – parādība, kas kļūst arvien retāk sastopama.
Izdevuma pēcvārdā Ilva Skulte raksta: “Starp atklāto un slēpto, aizsargāto un neaizsargāto, patiesību un meliem, mani un citiem, Repšes pasaule ir būvēta no pretnostatu, pretrunu un pretišķību virknēm. Viņa ir radikāla. Rakstīt nozīmē atšķirties, papildināt, pielikt. Teksts notiek pamazām, pārvarot vienu pretnostatījumu un nonākot pie nākamā. Lai to realizētu, viņa spiesta nepārtraukti ieviest jaunus pretējos elementus. Tieši tā viņa rīkojas ar galvenās varones identitāti. Tieši tā – arī ar metālu metaforām. [..] Ja Gundegas Repšes romāniem atņemtu to māksliniecisko vērtību, tas, kas paliktu kā ieguvums literatūras vēsturei, ir rūpīgais, nesamākslotais zudušā laika atveidojums. Varoņi darbojas nevis kādā abstraktā, bet konkrētā laikā un telpā – divdesmitā gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu Rīgā, kā arī jaunajā gadu tūkstotī Latvijā un Francijā. Dokumentalitāte šeit ir tikai daļa no realitātes. Pat no visprecīzākajām detaļām bez rakstnieces pašas angažētības un tiešuma nebūtu konstruēts tas panorāmiskais skats, kas ir šo darbu poētiskā veseluma neatņemamais pamats.”

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Ir 1971. gada rudens, un man ir iedāvināta šī noslēpumaini senlaicīgā, nepierakstītā grāmata. Līdz šim neesmu rakstījusi dienasgrāmatas, nezinu, kā to dara. Bet mamma domā, ka vajadzētu. Lai es ar sevi labāk tiktu galā.
 Ko lai stāstu tev, kas esi nekas? Nav jēgas ne uzticēties, ne mānīties. Tukšais papīrs ir bez acīm, nav pat rūtiņu pērlīšu miljona vai līniju apvāršņu.
 Labi, sāksim nevis no Pasaules sākuma, par ko es ne nieka nezinu, bet ar tagadni. Nē, smiekls, es taču nezinu, kas arī tā ir. Labāk rakstīšu piezīmes. Līdzīgi skolotājām.
 Esmu ieslēgta sevī. Pū, tas skan pārāk svinīgi. Tomēr savs šņūciens taisnības tur ir. Dalos jūtās tikai ar savu labāko draugu — Almu. Viņa ir tumša, atturīga un ļoti ātri apvainojas.
 Bet kā es neciešu zēnus! Šķiet, ka es esmu radīta, lai viņus ienīstu. Vismaz šogad. Zēni ir tik naivi! Var jau būt, ka es viņus nesaprotu. Izturas riebīgi. Bet staigā mums pakaļ kā tādi suņi. Ko tas viņiem dod?
 Ar mums, meitenēm, ir traki. Puikas lien klāt, mēģina iztapt, bet mēs viņus neieredzam. Kad viņi mums pagriež muguru, sākam mīlēt. Jā, ir gan grūta tā pasaule. Un tas ir jāiztur. Kad nevienu nemīl, ir tik viegli, labi. Man ir smagi. Vai zēni arī raksta dienasgrāmatas un lej asaras klusā naktī?
 Nē, es nemūžam neiemācīšos rakstīt dienasgrāmatu! Bet izdzēst nevar, mamma lika skrāpēt ar tinti.
 Tik dusmīga un naida pilna kā šodien es vēl neesmu bijusi. Protams, ka otrdiena. Visnīstākā diena. Pat Diāna, Kongo bende, ir iecirtīga, dīvaina, un viņas skatiens ir badīgs. Alma drūma kā sabrista rudens lapa. Ko viņa domā?
 Ja man prasītu, par ko es šai brīdī gribētu būt, es teiktu — puķe. Tas ir vislabāk — augt, ziedēt, dot prieku citiem, smaržot un nomirt zaļā pļavā. Bet es būtu melna puķe.

*

Mani spēj ievainot tikai viens vārds “briļļainā kobra”. Bet, vienalga, mans gaišais dzīves lukturis tumsā visam mūžam būs skola. Lielie logi, gaišās klases, siltie gaiteņi un kastaņu aleja pagalmā.
 Klases audzinātāja Krūzīte pret mani izturas ārkārtīgi mīļi. Man viņa patīk pat tad, kad lamājas. Viņa ir ļoti liela, rāma un rūcena, un vecāko klašu skolnieki viņu sauc par Kannu.
 Puikas uzvedas pārdroši, lien klāt, un tas neskaitās labi. Man ar to jātiek galā. Briesmīgi uztraucos. Es nezinu, kā izvairīties no starpgadījumiem. Pagājšgad mūsu kompānija bija “indiāņi”. Ja puikas mani sauks arī šogad, Asā Bulta neies. Kaut bija interesanti. Jaunceltnēs mums bija sava “Zelta zāle”, atklātība un draudzība līdz nāvei. Tur naida nebija. Mēs bijām banda pret netaisnībām, pret cūcībām.
 Esmu tomēr vēl diezgan maza. Vienpadsmit gadi laikam nav nekāda īpaša varonība. To, kāda būšu nākotnē, nezināmā vara man nav atklājusi. Bet es gribētu būt ļoti lepna.

*

Šodien zēni ielauzās meiteņu fizkultūras ģērbtuvē un zviegdami trakoja. Man nozaga dziesmu kladi.
 Toties mani sūtīs uz pilsētas sacensībām augstlēkšanā. Jāizdīc, lai mammucis nopērk naglenes, tad es lidošu, ne tikai lēkšu.
 Mācību daļas vadītāja Kutūzova (viņa māca arī vēsturi) šodien runāja par kolektīvu. Ka tas ir jāsaliedē, ka jākrīt vienam par otru, jācīnās vienam par otru. Kā Tēvijas karā. Neviens to nezina, bet es, piemēram, čaļiem jūtu līdzi visos kautiņos. Arī vingrošanas sacensībās es viņus vēroju un turu īkšķi, piemēram, par mazo Mario. Vai tad tā nav cīņa?
 Ir jau klasē bijuši arī draudzības brīži, bet tas idiots Viktors visu jauc. Ceturtās klases beigās un vēl trīs dienas piektajā klasē man viņš patika, bet tagad es viņu nīstu. Pat resnais Ansis nespēj izjaukt draudzīgumu tā kā Viktors. Viktors gan ir krievs. Opričņikovs.

*

Satraukta diena. Sanāksme. Par Sprīdīti tika ielikts Mario. Man tik ļoti nepatīk uz viņu brēkt. Es, protams, esmu pamāte. Bet kas es īstenībā esmu?
 Alma ir rudens. Kā smaržīga, rīta miglas savilgusi krāsainu lapu kaudze (stulbs salīdzinājums, bet ko lai daru, ka nemāku rakstīt?!). Nē, Alma ir kā silta, dzeltena kļavas lapa. Cerams, ka tāda, kas nevienam neko neizpauž. Tikai zaļo un nodzeltē. Es arī tagad zaļoju, bet uz mūža beigām nodzeltēšu. Ārpus skolas Alma ir pavisam citāda. Brīva, droša, netēlo apzinīgo. Kad paliek pie manis pa nakti, mēs stāstām viena otrai savus dzīves sapņus. Alma grib būt slavena, lai varētu tikt uz ārzemēm un redzēt pasauli. Un iemīlēties estrādes zvaigznē. Man nav tik skaidru plānu, es vēl neesmu izdibinājusi, kas esmu.
 Kongo bende ir profesore. Drausmīgi gudra. Tas, drošvien, pateicoties pierei, kas viņai gadījusies augsta un atliekta apaļa kā mizots kālis. Viņas māte ir sieviešu ārste. Taču pati Kongo bende nezina, kā dabūjami bērni. Viņa kaitinoši smaida un iedur tik savu viszinīgo pieri burtnīcā, kad uzdodu jautājumus. Tu pati vēl esi galīgs bērns, Diāna saka. Es mīlu viņas imperatorpingvīna cienīgumu, jo manī no tā nav ne spalviņas.
 Visjaukākais smaids klasē ir garajai Ogitai. Viņa ir līdzīga tikko dzimušai žirafei un dzīvi ņem apskaužami vienkārši. Tāpat kā matemātiku, ko — viens divi — izcep priekš pārējiem durakiem. Viņas tēvs ir basketbola treneris.
 Eva ir kā balts, mīksts mākonītis. Un kaut kas no aitas. Viņas smiekli ir līdzīgi kanārijputniņu spalgajai tarkšķināšanai. Un tos viņa dāļā bagātīgi, jokaini klīrīgi mutei aizliekot priekšā plaukstu un atliecot mazo pirkstiņu. Tā kā Sīpolnieks, no viņu ģimenes aizgājušais papucis, ir dakteris, sporta dakteris, Eva allaž ir nosauļojusies. Sīpolnieks ziemās viņu izņem no skolas un ved uz Kaukāzu slēpot. Dienās viņa noteikti izaugs kā ēdelveiss. Un par viņu dziedās.
 Kura būs mana draudzene uz visu mūžu?

Līdzīgās grāmatas:
Valts Kalniņš
Zintis Sils
Gundega Repše
 
Aldis Bukšs
15 balsis
Arnolds Auziņš
 
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
Andris Zeibots