Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ANCILUS EZERS

Grāmata pievienota: 14.12.10
 
Apakšvirsraksts:
Baltijas triloģija
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Petrs Dirģēla
Lapaspušu skaits:
472
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
4.01 Eur
Izdošanas gads:
2010

Šī ir lietuviešu rakstnieka Petra Dirģēlas (1947-2015) Baltijas triloģijas trešā, triloģiju noslēdzošā grāmata.

Šeit beidzas SLĒPTAJĀ BRASLĀ un abās JOLDIJAS JŪRĀS vadītais ceļojums Baltijas 15.—17. gadsimta vēsturē. Kiprijona Tvirbuta jaunākie dēli Jons un Petrs iet katrs savu ceļu pie patiesības, — vai vienas saknes, viena zeme, arī lielzemju karaļu un karalīšu samīdīta, viņus novedīs vienuviet?

Petrs Dirģēla Baltijas triloģijā ir aicinājis starp senatnes apdvašotiem vārdiem un notikumiem sameklēt un sadzirdēt katram savu paša dvēseli, un interesanta ir Dirģēlas attieksme pret cilvēka dabu: vājo un stipro, lokano un šaudīgo, lūstošo un nelokāmo.
Triloģija par cilvēka ceļu pie sevis, sevis atklāšanu, sevis izzināšanu, izdibināšanu: tā ir greznība, kas nevienā cilvēces vēstures posmā pilnībā nav piederējusi nevienam cilvēkam, tā ir greznība, ko nākas izcīnīt, atsakoties no daudz kā. Dirģēla ar pirkstu acī nevienam nebaksta, vien atgādina: cilvēks ir būtne ar brīvo gribu un griba ir salaužama, jā, bet vienīgi tad, ja cilvēks pats to pieļauj, ja ļaujas. Tāpēc brīvo gribu izvēlas nedaudzi, bet pārējie... Pārējie stāv malā. Golgātā. Rātslaukumā. Dzīvē.
Bet par tiem, kas nerimstas, sacer varoņteiksmas, evaņģēlijus, vienkārši stāstus. Par viņiem runā pie nometņu ugunskuriem. Par īstiem vīriešiem un stiprām sievietēm. Par tiem, kas mēs neesam, bet vēlētos būt. Varbūt rīt. Pagaidām lai mūsu vietā sevi plosa kāds cits. Viņš kaut kur cīnās ar kaut ko. Ar sliktajiem sevī un mūsos. Ar vienaldzību un tieksmi garāmiet.
Toties Dirģēla raksta. Joprojām. Un piebilst vienīgi: “Kamēr cilvēkam būs ienaidnieki, Dievs Tēvs nespēs būt kopā ar visiem.””
Kristīne Sadovska

No lietuvju valodas tulkojis Talrids Rullis

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

KAD BIJA SĀKUSI AUST GAISMA, kad pa aitu kūts mazajiem lodziņiem jau plūda iekšā rītausmas blāva, Jons Tvirbuts paslēja galvu no salmiem, brīdi nolūkojās uz lielo, nodriskāto kažoku un, nodomājis, ka Auka aizmigusi, uzmanīgi pacēla sprogaino apkakli. Auka nebija aizmigusi. Savām lielajām, ausmas vēl neapmirdzētajām acīm viņa raudzījās taisni uz priekšu. Vai vismaz uz brītiņu viņa naktī bija aizmigusi? Sajutušas kūtī cilvēkus, aitas cauru nakti bijušas tramīgas un nemierīgas. Jons nevarēja atcerēties, vai arī pats bija aizsnaudies. Sirdi žņaudzīja žēlums, un vienlaikus Jons bija izbrīnas pārpilns, cik dzīve tomēr taisnīga — tā sašķetina kopā cilvēku takas un aizvien iznāk tā, lai par labu varētu atlīdzināt ar labu un uz ļaunu atbildēt ar taisnīgumu.
 Reiz bērnībā Jons bija redzējis sapņos savu tēvu. Bet tolaik viņš tēvu nebūtu varējis atcerēties. Pacēlies viņš bija izstāstījis sapni vecākajam brālim Petram — dod, Dievs, viņam saldu atdusu! — un baidījies, ka brālis pakratīs galvu — nē, tāds mūsu tēvs nav, man nav ne jausmas, ko tu esi nosapņojis, tikai tēvs gan tas nav! Taču Petrs nebija kratījis galvu. Viņš bija sameklējis tēva vecos zābakus, izvedis Jonu klajumā aiz dārza, kur līdzens sniegs, un parādījis, kādas pēdas atstājis tēvs.
 Arī Auka savu tēvu neatceras. Kad Palonu muižā viņa piedzima, tēvs Petrs Tvirbuts jau bija kritis — Kursā pie Ventspils. Pēc dažām nedēļām mirusi arī māmiņa Paulīna. Nelaiķes māsa Marcebela, Povila sieva — brāļi Petrs un Povils Tvirbuti bija apprecējuši māsas Paulīnu un Marcebelu —, zīdainīti bija atnesusi pie zārka. Jau toreiz Marcebela zināja, ka māsa, Auku pasaulē laizdama, gan puteņu aurus, gan dzeguzes kūkošanu dzirdējusi, tikai tas viņai vēl nebija izraisījis bailes, baisie tēli atmiņā nebija mudžinājušies un jaukuši prātu. Sātaniskās domas Marcebelai galvā sākušas līst vēlāk — daudz vēlāk. Bet toreiz viņa zīdainīti turēja uz rokām un raudāja. Viņai bija žēl māsas, žēl māsasmeitas — apaļās bārenītes. Pēc bērēm Marcebela bija devusies mājās uz Viļņu un arī bārenīti aizvedusi līdzi. No spriguļu apakšas izskrābājusi, viņa meitenīti audzināja...
 Vakar pārvedusi atpakaļ. Četrpadsmit gadu vecu, gandrīz jau pieaugušu, taču tādu, ka likās — vēl nevienu mīļu dieniņu šajā pasaulē viņa nav dzīvojusi, tik briesmīgas viņā bailes no cilvēkiem. Marcebela raudāja, koda pirkstos un vienā laidā atkārtoja, ka Aukai vajadzīga mīlestība un tik briesmīgi viņa jūtoties, ka pati māsas meitēnu neesot spējusi iemīlēt.
 Ciemiņi ne istabā nebija nākuši iekšā. Povils, pārlaidis skatienu kleķa būdelei, koka klētiņai un aitu kūtij, noprasīja, vai šeit tad nu esot tā priekšteču senatne, kuru Jons tik dedzīgi iekārojis atjaunot. Senatni atjaunot nav iespējams, senču zaudētajā dzimtenē var iedzīvoties tikai no jauna. Tā Jons bija atbildējis. Un piemetinājis: sākšu iedzīvot es, Auka beigs, bet viņas bērni patiesi pabeigs, Auku tu man esi atvedis, tad nu tā arī iznāk, ka tieši tā tas būs — paldies tev, brāl! Bet Povils nodomāja, ka Jons ar šiem vārdiem viņu izzobojis. Pie kapdārza vārtiem viņš apstājās, nopētīja brāļa prastās drānas, zemnieka tūbas zābakus un noņirdzās: Palonos muiža, Birželēs saimniecība, bet pats kā mežakuilis lien iekšā bērzu audzē, tā jau tas esot — kad valstī taisnīgums tiek sabradāts zem kājām, kauns būt turīgam!
 “Vai tev nav kauna tā runāt, brāl!” Jons bija atbildējis. “Dzīve Lietavā pašlaik tik mierīga un taisnīga kā vēl nekad! Ar krieviem miers. No poļiem pasargā Kodekss. Senās dzimtas atgūst zaudēto tēvzemi. Lai godāti tūkstošiem kritušo, lai godāts arī mūsu varonis brālis — iesim pie kapa, nolieksim galvu!”
 Ziemā neviens uz kapdārzu neiet — tas ieputināts sniegā. Povils pārlaida skatienu apsnigušajiem krustiem, kokiem ar lielajām ligzdām galotnē, Ķiršinas aizputinātajai ielejai, debesīm, kurās lidinājās un ķērca kraukļi, un nopūties teica:
 “Kas nu Petrs, tas mūsu Petrs — kā šunelis aizskrēja Batorijam pa priekšu uz Krievzemi, aiz sajūsmas aizlēkšoja līdz Tverai, līdz Zubcovai, līdz pašai Volgai, briesmīgi nobiedēja pašu cara ģimeni Staricā, bet — kas no tā visa? Trīsdesmit divos gados jau nolicis galvu, meita bārenīte arī gluži īstā prātā neaug,— še tev nu bija varoņa laime! Tu saki — pašlaik dzīve Lietavā mierīga un taisnīga, no tava aizgalda tā varbūt arī šķietas, bet, ja tikai paveras no Varšavas, no jaunās galvaspilsētas, nomale ir visa Lietava un provinciāļi — visi lietavieši, kuri to vien tikai pieprot, ka zvaigāt: Indriķi neesam vēlējuši! Stefanu neesam vēlējuši! Sigismundu neesam vēlējuši! O! Visos laikos poļi gribējuši vienu valdnieku, leiši — citu, tiesa kas tiesa. Bet Stefans Batorijs pret Lietavu bijis labs. Par lietaviešu dzīvi rūpējies vairāk nekā par poļiem. Ja nebūtu Batorija, vai gan tagad Maskava būtu tik mīksta kā vilna?”
 Īgnuma pilns Povils nosmējās, ar nožēlu paskatījās uz Jonu un domās uz šo jautājumu arī atbildēja, kamēr balsī pauda tikai izbrīnīšanos:
 “Cik gudrs mūsu Jons! Kancītis maizes, kaukšķentiņš ūdens... Guļa kleķa būdelē... Cits bajārs aiz kauna būtu nomiris. Bet Jons stāv rāms un lepns! Cik gudrs Jons!”
 Šos vārdus viņš itin kā bija sacījis sievai, jo, tos runādams, skatījies uz viņu.
 Laikam taču nobijusies, ka Jons varētu apvainoties, Marcebela steidzīgi sāka runāt:
 “Mīļais svaini, no Viļņas uz Sidabravu — ragavās pa janvāra saliem... Kurš aiz laba prāta laidīsies tādā tālā ceļā? Tas ir Povils, kurš pavada kancleru Leonu Sapiegu uz Varšavu — uz seimu. Kunigs Masaļskis apgalvo, ka ar labu seims jau nebeigšoties. Valdnieks apņēmies doties uz Zviedriju ieviest kārtību, un, kurš var zināt, cik un kādi pavadoņi viņam būs vajadzīgi. Ja būs vajadzīgs gaišība Sapiega, arī Povils var nonākt Zviedrijā. Vai dieniņ, kā es baidos par Povilu! Zviedri cietsirdīgi, bet mūsu dēliņam Andrum Jurģim ne triju gadiņu vēl nav... Mīļais svaini, jums jāsaprot, ka dēliņš jāaudzina man, ak, no jums es neiešu slēpt! Andrus Jurģis un Auka — viņi nevar augt zem viena jumta, tas jums jāsaprot, jūs esat neprecējies, tāpēc jums jāsaprot, vēl jo labāk — Andrus Jurģis taču vienīgais vīriešu kārtas Tvirbutu pēctecis, viņam dots gan vecvectēva Jurģa, gan senča Andrus vārds, un, ja Auka viņu aplaiž ar šo baigo pārmantoto garu, ja viņa Andrum Jurģim izposta dzīvi — padomājiet jel, kas vairs tad paliks no jūsu — Tvirbutu — dzimtas? Kam tad vairs vajadzīga šī jūsu Rietava, šī jūsu Sidabrava, šī jūsu senatne?”
 Žēlabaini vaikstīdamies, Povils sievu pārtrauca:
 “Kam tad vairs šī Lietava, šis tavs nostūris, brāl?”
 Povils ņirdza ne tikai par Jonu, bet arī par nelaiķa brāli, par bāreni brāļameitu, arī par savu Marcebelu un par visiem lietaviešiem, varbūt pat par visiem cilvēkiem, no kuriem nošķīris vienīgi sevi. Kālab nošķīris? Vai lai par visiem varētu ņirgāties un par visu smieties? Dzīvo taču arī visi citi, tie, kuriem klājas grūti, kuri par kaut ko cieš un cīnās, pret kaut ko stājas nevienlīdzīgā kautiņā un krīt, tāpat kā dzīvo viņš, Povils Tvirbuts, kurš ar gudru ziņu no šo citu dzīves un nāves sev gūst jaukumus...
 Vēlāk Jonam bija prieks, ka spējis savaldīties un nebija izteicis brālim visu, ko par viņu domā, vienīgi rāmā balsī atbildējis:
 “Tu visu laiku atkārto — nomale, nostūris... Brāl, ja šeit dzīvoju es, kāds tad te var būt nostūris?”
 Marcebelai, liekas, Jona vārdi iedūrušies sirdī dziļāk. Viņa atkal izplūda asarās un aizsteidzās pie kuražas, kurā atstāta Auka. Bet Auku viņa kamanās vairs neatrada. Marcebela — slaida, glīta noraudājusies sieviete, ieskaties vien ciešāk — īstā Marija Madaļa, tikai kažokos ietīstījusies, proti, nav vis kaut kādu tuksnešu svētā, jo ir piesnigušo lauku svētā! — paskrējās uz būdas pusi, paskrējās uz klēts pusi un spēji apstājās kā iemieta — laikam taču sev iepretim ieraudzījusi balto, nosalušo bērzu birztalu, kurā vietu vietumis iemelnojas vecās egles — gluži kā mātes, gluži kā vecmāmuļas pa vidu starp baltajiem bērniem un mazbērniem.
 Marcebelai apreibusi galva, vismaz Jons tā bija sapratis, jo Povils dabūja vest sievu pie kamanām, sēdināt tajās, pret sēdekļa atzveltni atgāzt atpakaļ galvu un pogāt vaļā gan kažoku, gan garmēteli, gan ņieburu. Ar plaukstām rīvēdams sievai deniņus, Povils teica:
 “Mūsbrāļa Auka aplam jūtīga, viņa tāda kautrīga un bailīga meitene, īsta lietaviete, citiem vārdiem sakot, meita, kura savas tautas vērta. Ja vēlēsies Auku izprast un viņai kaut ko iemācīt, paturi prātā, ko nupat tev teicu!”

Līdzīgās grāmatas:
Valts Kalniņš
Zintis Sils
Gundega Repše
 
Aldis Bukšs
15 balsis
Arnolds Auziņš
 
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
Andris Zeibots