Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

IZSTĀSTI MAN NOSLĒPUMU

Grāmata pievienota: 03.10.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Džeina Fellona
Lapaspušu skaits:
328
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.74 Eur
Izdošanas gads:
2022

“Džeina Fellona visu mūžu producējusi filmas un seriālus, taču tad kādā dienā nolēma kļūt par pilna laika rakstnieci. Tātad tā nav sakritība, ka arī romāns “Izstāsti man noslēpumu” vēsta par kādu Holiju Kūperi, kas atbild par scenārija izstrādi seriālam, ko savos ekrānos ar dzelžainu regularitāti sagaida tūkstošiem skatītāju. Holija nav karjeriste, darbs viņai ir pati dzīve. Bet ko darīt, kad šķietami sakārtotajā ikdienā notiek negaidīts sižeta pavērsiens un dzīve mazpamazām pārvēršas seriālā, kura ik nākamā epizode var būt nepatīkams pārsteigums? Un arī darbā groži izslīdējuši no rokām — tu vairs nespēj vadīt ne savus padotos, ne notikumu gaitu. Džeina Fellona atklāj gan cilvēku savstarpējo attiecību psiholoģiju, gan seriālu industrijas aizkulises. Iespējams, šī grāmata liks skatīties nākamo sēriju — gan ekrānā, gan dzīvē — citām acīm.”
Inga Žolude, rakstniece

Angļu chick-lit žanra rakstnieces Džeinas Fellonas (1960) asprātīgie feministiskās ievirzes prozas darbi varētu būt zināmi arī latviešu lasītājiem — vismaz kopš romāna KĀ TIKT VAĻĀ NO METJŪ (Dienas Grāmata, 2014). Autore bijusi arī vairāku populāru britu TV seriālu (Teachers, 20 Things To Do Before You’re 30, EastEnders, This Life) producente.

No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Ļaujiet man paskaidrot, kāpēc mums tā nepatīk Džuljeta.
 Es pat nevaru atcerēties, kad tas sākās. Atnākot strādāt šai kompānijā, es viņas ar Rozu, iestājušās darbā vienā dienā, jau atradu priekšā un jau tobrīd uz nažiem. Sākumā Džuljeta bija gluži jauka, bet viņa pārāk necentās mani iepazīt. Savukārt Roza mani jau pirmajā dienā uzaicināja pusdienās, un mēs uzreiz sadziedājāmies. Vienāda humora izjūta, radniecīgas patikas un nepatikas. Kādā iepazīšanās vietnē mūs sapārotu kā saderīgas. Roza jau no pirmā brīža nebūt necentās slēpt, ka viņas ar Džuljetu nesaprotas. Vienmēr man stāstīja visādus biroja stāstus par to, cik viņa mūžīgi uzvilkta un neomā. Es pie viņiem biju ienākusi, grasīdamās spriest par visiem pēc sava prāta, kā vienmēr to cenšos darīt, bet laikam jau tas man lika viņā skatīties mazliet citādi. Tā sacīt, ar zināmu neuzticēšanos.

 Varbūt Džuljeta mani norakstīja, tikko bija ieraudzījusi, ka mums ar Rozu labi saskan, un man no laika gala šķita, ka Džuljeta neuzskata, ka vispār ir vērts dot man jelkādu iespēju. Man pietika tikai ierunāties sanāksmē, lai viņa momentā mestos izķidāt manu viedokli. Viņai ir dabas dots skeptiķes tonis, ko vēl pastiprina akcents, kas izsaka pārākumu un privileģētību un dveš pēc sāncensības sporta pēc. Viņa ir mācījusies privātskolā un pēc tam izstudējusi Kembridžā, iegūstot pirmās pakāpes diplomu anglistikā. Manā izpratnē tas viss viņu nekādi nav apbruņojis veikt mūsu darbu labāk par mani vai Rozu, — īstenībā pat otrādi, jo kā lai viņa saprastu šī seriāla pasauli, ja tā ir tik sveša jebkam, kas viņai dzīvē bijis pazīstams? Tomēr tas viņu padara līdz ellei biedējošu, ja nākas strīdēties. Vienmēr esmu jutusi kaut kādu aizvēsturisku goddevību pašpārliecinātu, labi audzinātu un izglītotu ļaužu priekšā (par dakteriem šoreiz nerunāsim), kas visumā daudz vairāk pasaka par maniem kompleksiem nekā par viņu iztēloto pārākumu. Es par to sevi neciešu, bet, kā izskatās, arī nespēju tikt ar to galā. Viņi liek man justies nepilnvērtīgai.
 Kas attiecas uz Rozu, kura uzaugusi pašvaldības būvētā blokmājā, kā šķiet, vienā no skarbākajiem Braitonas rajoniem (kad to reiz nosaucu, runādama ar Dī, kura ir tepat no Bērdžishilas, viņa nodrebinājās), tad, īsāk sakot, “bezkaunīgi biezais” ir atrodams viņas personiskās Šausmu bodītes skatloga pašā priekšplānā.
 Tāda izšķiroša brīža, kad es būtu nolēmusi, ka man viņa nepatīk, nav bijis. Nekādas grandiozas saķeršanās. Tas vienkārši bija dzīves fakts. Viņa visu uztver tik nopietni, viņā vispār nav prieka. Nepatika no viņas ceļas kā sviedru smaka. Mums ar viņu nav gluži nekā kopīga.
 Džuljetai ir tā blondīnes āriene, kāda neizskatītos nevietā, ieģērbta Burberry virsjakā, ar jātnieku zābakiem kājās un pielādētu ieroci plecā. Roza mēdza man nočukstēt: “Pretinieks pie horizonta!” katru reizi, kad viņa pagāja mums garām… Kas bija bērnišķīgi un mazliet nešpetni, bet arī mūždien mani sasmīdināja. Un tā mūsu dažādo ierakumu līnijas tika iezīmētas jau visai ātri. Nē, nepārprotiet, mēs viena otru pieciešam. Viņa prot savu darbu, un līdz šim mūsu ceļi nekur pārāk nav krustojušies. Taču tagad esmu viņas priekšniece, un no manis tiek gaidīts personīgs viedoklis par visu viņas darīto.
 Nākamajā rītā man uz galda ir manuskriptu kaudze. Džuljetas. Es pavadu pie tiem dienas prāvāko daļu, acu nepaceldama. Tie ir labā kvalitātē, un es jūtos atvieglota, ka man nekas tajos ar viņu nebūs jāiztirzā. Jācer, ka viņa jūtas savu man pateikusi. Sīks riebšanas mēģinājums, kas bija apmēram tikpat efektīvs kā niķīga bērna dusmās piecirsta kāja. Sliktākais, kas varēja notikt, ir noticis. Proti, man bija jāpazaudē viena stunda no savas dzīves. Nu, liela muiža. Nožēlojami. Ja man būs paveicies, ar to viņa varbūt būs izārstējusies.
 Birojā valda miers. Džo ir studijā, seko līdzi jauna sēriju laidiena filmēšanai un darīs to visu šo nedēļu. Karos pret aktieru centieniem mainīt savu varoņu tekstu tā, lai tie izklausītos, viņuprāt, labāk, taču tādējādi pazaudētu jēgu vai nonāktu pretrunā ar kaut ko no agrāk sacītā. Roza, Džuljeta, Lorēna un Emma ir iegrimušas darbā. Tas ir viens no tiem brīžiem mūsu darbā, kad bezmaz var šķist, ka visi ir vienojušies par vajadzību pēc klusuma.
 Iezvanās lielais kabineta telefons.
 Paņemu klausuli. Aparāta displejs rāda iekšējo līniju, bet ne kādu, ko es pazītu.
 — Sveika! — Tā izklausās pēc sievietes balss, ko es pazīstu. Viņa turpina, pirms paspēju atbildēt. — Holij? Te Amanda. Es tikai gribēju pateikt paldies… Mans dievs, cik mīļi no tevis atsūtīt man tos burvīgos ziedus. Un tik milzīgu klēpi! Man tagad būs jāiet pa visiem gaņģiem aizņemties vāzes…
 Man nav ne jausmas, par ko viņa runā. Amanda ir viena no mūsu seriāla zvaigznēm. Viņa ar savu ekrāna māsu Kezu, abas saistītas sāncensībā gan kadrā, gan ārpus tā. Viņas abas kopā ar vecākiem un viņu abu pusaudžu vecuma bērniem ir mūsu sižeta mugurkauls. Vakar rādītā sērija bija duets, kurā viņas centās izbrist savu attiecību brikšņus. Nav noslēpums, ka, to plānojot, mums prātā bija BAFTA balvas. Nekādus ziedus Amandai neesmu sūtījusi. Neesmu tādus sūtījusi nevienam aktierim. Tas būtu jocīgi.
 — Ak vai… — saku, kad viņa pieklususi pietiekami garā pauzē, lai es varētu iespraukties. — Amanda, es tik tiešām būtu priecīga jums pateikt, ka esmu tos sūtījusi… — Sīks, mazliet neveikls smiekliņš. — Tomēr domāju, ka tas būs bijis kāds cits...
 — Nē. — Es dzirdu rosīšanās troksni. — Te uz kartītes ir rakstīts: “Bravo! Cik tas bija jaudīgi! Apsveicu, Tu mums liec lepoties! Holija.” Un iekavās “scenāriju daļa”. Tā taču esi tu, vai ne?
 Es ņemos skaidrot, ka nekad neesmu lietojusi tādus vārdus kā “bravo” vai “jaudīgi”. Kāds ir nosūtījis ziedus un parakstījis kartīti ar manu vārdu. Man ir mazu brīdi jāpadomā, vai tas varētu būt mēģinājums mani iegāzt, un tad man pielec. Vakardienas sērija bija duelis. Divas aktrises, kuras spēlē uz pilnu klapi, sevi izliek līdz galam. Es, jaunā nodaļas vadītāja, it kā vienai no viņām nosūtu ziedus. Ja vien Keza šai pašā brīdī, kad mēs runājam, mani necenšas sazvanīt, lai pateiktos par savējiem, es pieņemu, ka viņa tos nav saņēmusi. Bet viņa drīz dabūs dzirdēt par Amandas puķēm, un tad ies vaļā elle.
 — Pie kāda florista tie ir pasūtīti? — es saku, cenzdamās izklausīties nepiespiesti. Viņa man to nosauc, un es pierakstu. — Es domāju, Emma tos būs nosūtījusi manā vārdā, jo es viņai šorīt teicu, cik jūs abas esat spožas un mums kaut kas tam par godu būtu jādara…
 — Jā, nu vienalga tas ir ļoti mīļi, lai kā arī būtu iznācis.
 — Vienmēr laipni, — atsaku. Tagad es tikai gribu pabeigt šo sarunu. — Un vēlreiz apsveicu, jūs abas esat unikālas.
 Viņa laimīga atvadās, un es uzreiz atkal ķeru klausuli un, iepriekš iegūglējusi numuru, zvanu floristam. Gandrīz iestiegu purvā, cenšoties noskaidrot, kas ir sūtījis pirmās puķes, bet sieviete līnijas otrā galā apgalvo, ka pie viņiem tas netiek reģistrēts — par to būs maksājuši skaidrā naudā. Pasūtu, lai tāds pats puķu pušķis tiktu nogādāts Kezai, bet viņai nav palicis prātā, kāds tas izskatījies. Tad es palūdzu kaut ko par apmēram līdzīgu cenu, noelšos, to izdzirdot, un tad samaksāju papildus vēl piecas mārciņas par ārkārtas piegādi. Jācer, ka man ir izdevies novērst starpgadījumu, bet es jūtos šausmīgi nikna. Un nav runa tikai par naudu, ar ko nevaru atļauties svaidīties, — uz brīdi apsveru, vai to nevarētu atgūt kā ražošanas izdevumus, bet mēs neesam tāda veida seriāls. Vēl man jāprāto arī par to, ka pie mums kāds — Džuljeta? — šādi saprot jokus. Nē, tas ir jāatmet. Džuljeta ar jokiem nenodarbojas. Šaubos, vai kaut reizi būtu redzējusi viņu smejamies. Viņa nepazīst prieku. Ja viņa to ir izdarījusi, tad tāpēc, lai parādītu mani muļķīgā gaismā, skaidri un vienkārši.
 Es no kabineta paraugos birojā. Džuljetas tur vairs nav. Paķeru mēteli un traucos pie Rozas galda. — Izejam drusku pastaigāties.
 Roza tikai reizi uz mani paskatās un, es pieņemu, apjēdz, ka šis būs aplams brīdis, kad sacīties būt aizņemtai. Es jau dodos ārā gaitenī. Lorēna ar Emmu paceļ galvu, lai paskatītos uz mani, kad eju garām, bet es viņas ignorēju.
 — Tā sasodītā kuce, — es saku, kad Roza mani panāk.
 — Cik saprotu, tad runa ir par Kamillu Pārkeri Boulzu? — Viņa klupšus diebj uz saviem augstajiem papēžiem, cenzdamās turēties līdzi. Es piebremzēju tempu.
 Izstāstu Rozai, kas nupat noticis, un viņa klausās pavērtu muti, daudz naskāk par mani pamanīdamās izsecināt, ka tas viss ir darīts, lai salaistu mani ragos ar Kezu.
 — Bet par vienu viņu var uzslavēt, tas gājiens ir oriģināls, — viņa piezīmē.
 — Un, ja Amanda man nebūtu piezvanījusi, lai pateiktos? Velns lai parauj! Keza pret mani droši vien būtu sākusi naida kampaņu. Fakts ir tāds, ka man bija jāšķiras no piecdesmit piecām mārciņām, un nu es izskatos pēc nelaimīgas idiotes, kura pielien aktieriem, sūtīdama viņiem puķu pušķus.
 Es izšaujos pa durvīm ārā uz auto stāvvietu. Ledainais gaiss man iecērtas sejā kā pliķis, un es satīstu mēteli ciešāk ap kaklu.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
Nora Ikstena
 
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
Arno Jundze
 
Valdis Atāls
Andris Zeibots
Ilze Jansone