Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KĀ TIKT VAĻĀ NO METJŪ?

Grāmata pievienota: 09.05.14
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Džeina Fellona
Lapaspušu skaits:
320
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
5.22 Eur
Izdošanas gads:
2014

Romāna šarms un intriga slēpjas asprātīgajā un dzēlīga humora piesātinātajā veidā, kā autore romantisko romānu piespiež iekosties pašam astē. It kā viss ir pēc ierastiem romantiskā žanra noteikumiem: galvenās varones sapņu princis (viņas priekšnieks un precējies mīļākais vienā personā) pēc daudzu gadu gaidīšanas beidzot neticamā kārtā tomēr stāv ar koferiem viņas dzīvokļa durvīs… taču šeit pasaka beidzas. Helēna nu ierauga sevi reālajā pasaulē, kur, izniekodama vairākus gadus šīm attiecībām, ir zaudējusi ne tikai draugus, bet arī pēdējās karjeras iespējas, pasaulē, kurā šarmantais mīļākais pārvērties par kaitinošu un visai parastu pirmspensijas vecuma vīrieti filca čībās, pasaulē, kurā nu jau biedējoši reāli mīt arī Metjū pamestā sieva un meitas, un Helēnai nav citas iespējas glābt savu atlikušo dzīvi, kā vien tiekot vaļā no Metjū. Bet kā?

No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

8

Helēna ik dienu atklāja Metjū ko jaunu, ko nebija zinājusi, un pārsvarā — tikai slikto. Viņš krāsoja matus. Patiesību sakot, viņa jau to bija atšifrējusi, bet ieraudzīt savā vannas istabā pudeli Just For Men nozīmēja, ka viņš ir atteicies no jebkuras izlikšanās — nu, vismaz viņas priekšā.
 Viņš valkāja mājas čības. Ne iešļūcenes, ne vecus mokasīnus. Čības. Ar vilnas apmali.
 Viņš izdvesa rēcošu skaņu, kad žāvājās. Kā viņa to nebija pamanījusi iepriekš? Vai vairāk nekā četru gadu laikā viņš Helēnas klātbūtnē nekad nebija žāvājies vai bija tikai pieslāpējis šo skaņu, zinot, cik apstulbinoši tā var kaitināt?
 Pirms gulētiešanas viņš sagatavoja drēbes nākamajai darbdienai. Helēna nespēja pateikt, kāpēc tas viņai tā krīt uz nerviem. Patiesībā tas varbūt bija akurāti, tikai šķita kaut kā tik... komfortabli... kā lieta, ko viņam par prieku darīja viņa sieva vai kas kādreiz bija iemācīts privātskolā. Helēnai nācās apvaldīt vēlmi tās saņurcīt vai apmainīt pret ko citu, lai tā viņu apmulsinātu. Izvēlējies apģērbu, viņš to vilka mugurā, lai tur vai kas, tāpēc, aizgājis gulēt ziemotā naktī, bet pamodies — saulē, viņš tik un tā vilka to svīteri, kurš gaidīja uz pakaramā.
 Viņa mašīnai bija vārds. Vārds. Viņa. Mašīnai. Bija. Vārds. Helēna zināja, ka tas varbūt bija izskaidrojams ar bērniem, tas bija kāds no tiem mīļajiem niekiem, ko ģimenēs mēdz ieviest, bet, kad reiz viņam bija aizmirsies, kur viņš atrodas, un viņš bija tai pateicis: “Brauksim ar Dīliju,” — Helēna viņā skatījās vaļēju muti tik ilgi, ka Metjū uz brīdi jau sāka šķist, ka viņu būs ķērusi trieka. Beidzot viņa bija saņēmusi drosmi tiktāl, lai palūgtu viņam nekad vairs, viņai dzirdot, nevienu priekšmetu necilvēciskot. Nekad vairs.
 — Piedod, Helij, — viņš nedaudz vainīgi teica.
 — Un nesauc mani par Heliju. Man nepatīk, ka tu mani tā sauc.
 — Es tevi vienmēr tā saucu, — viņš bija īdzīgi atteicis.
 — Tieši tā.
 Birojā nebija palicis nemanīts, ka Metjū ir nedaudz izklaidīgs. Sākot jau ar negludinātajiem krekliem. Un pārskata sapulcē trešdien no rīta viņš bija šķitis esam tuvu panikai brīdī, kad saprata, ka Ziemassvētku laikā uz papīra uzmesto klienta stratēģiju atstājis mājās uz datora.
 — Es varu piezvanīt Sofijai un palūgt, lai atsūta to uz e-pastu! — izpalīdzīgi pieteicās Dženija.
 — NĒ! Nē... viņas tur nav. Šobrīd neviena tur nav. Es pamatlīnijas atceros.
 Ilgie pieredzes gadi nozīmēja to, ka viņš bija izzēģelējis caur tikšanos ar klientu, neļaudams nojaust, ka plānu sacer uz vietas, bet viņš zināja, Dženija ir pamanījusi, ka gaisā pēc kaut kā ož, un centieni visu dienu to aizmālēt ar pārmērīgu laipnību sekretāri tikai pārliecināja, ka viņai ir taisnība.

Tovakar Helēna pārlaida acis tam haosam, kas kaut kad bija viņas dzīvojamā istaba.
 — Tu aizmirsi paņemt datoru?
 Viņa parakņājās kādā no tuvākajām kastēm. — Tu esi paņēmis līdzi... savus auto modelīšus... bet aizmirsi planšetdatoru?
 — Tie ir antīki. Ar kolekciju vērtību. 
 Viņa pacilāja vēl kaut ko. — Te tādu ir simtiem. Kas — tev ir astoņi gadi?
 — Tu nemaz nezini, cik tie maksā!
 — Un ko tu darīsi? Atvērsi veikalu? Jēzus, Metjū!
 Viņš izskatījās sāpināts, un viņa jutās nelāgi, bet aizkaitinājums bija stiprāks, un viņa apgriezās uz papēžiem un atstāja istabu. Viņa ilgi palika vannā, un, kad atgriezās istabā, Metjū mantība bija glīti novākta stūrī, un viņš pats virtuvē būra vokpannā kaut ko normāliem vārdiem neaprakstāmu. Redzēdams, ka viņa ienāk, viņš lepni pamāja ar cepamo lāpstiņu rokā, it kā gribētu pateikt: “Nu, redzi, cik es esmu prātīgs!”
 — Man jau te gandrīz ir gatavs. Kā tev izklausās ķīnieši?
 — Fantastiski.
 Viņš bija nodzīvojis Helēnas mājā tikai dažas dienas, bet viņa jau ilgojās atkal būt viena un ēst savu mikrovilnī sildīto kariju. Viņa gribēja klīst pa dzīvokli pidžamā, nekrāsojusies, ēst un skatīties televizoru. Viņa gribēja strēbt vīnu savā dabiskajā tempā, bez samocītajām laipnībām no sērijas “Vai tev vēl ieliet?”, “Nezinu, un tu pats?” un “Nu, kopā ar tevi es iedzeršu”. Viņas vecāki tā bija iztērējuši daudzus vakarus. O, pieklājība — šis milzīgais kaislības aizstājējs!
 Viņa apsēdās pie galda. Saruna veidojās samocīti. Par ko viņi vispār agrāk, velns lai parauj, bija runājuši? Helēna bija spiesta izdvest ko atzinīgu par (riebīgo) ēdienu, kamēr Metjū bruņnieciski centās aizpildīt klusumu tieši ar tām runām par darbu, no kurām viņiem vienmēr bija laimīgi izdevies izvairīties.
 Helēnas mērs bija pilns.
 — Varbūt es ieslēgšu televizoru?
 — Kamēr mēs ēdam? — viņš pajautāja tā, it kā viņa būtu piedāvājusi izmantot galdu par tualeti.
 — Tas tikai tam, lai mēs varam nedaudz atslābināties. Kaut ko tādu, kas neprasa domāšanu, lai var aizmirst par darbu. Bet tas jau, protams, nav obligāti.
 — Nē, ja tu gribi, tad ieslēdz.
 — Nē, nē, ir jau labi. Ja tu negribi, lai to slēdz... — O, nolādēts, viņa nodomāja, tagad vēl sāksies visi tie “Vispirms tu” — “Nē, pēc tevis” — “Nē, es pēc tevis” — “Nē, tomēr es pēc tevis” — un tā vēl četrdesmit gadu.
 — Nē, tev taisnība, — viņš teica. — Kas slikts, ja paskatās televizoru? Vienkārši mums ar Sofiju nekad nav paticis, ka bērni to skatās... — Viņš aprāvās, it kā būtu pateicis ko par daudz, tad piecēlās un ieslēdza istabas kaktā gaidošo televizoru. Viņi pabeidza ēst, skatīdamies kaut kādu “Emerdeilas”* sēriju un — klusēdami. Helēnai nebija drosmes pateikt: “Pagriez ko citu, citur varētu būt kaut kas labāks.”
 Nākamajās dienās Helēna sāka saprast, ka, lai cik nelāgi viņa justos, Metjū vienkārši atteiksies atzīt, ka ir izlēmis nepareizi. Viņa vienīgā iespēja pārdzīvot izdarītā nopietnību, par vainas sajūtu nemaz nerunājot, bija pašam bezgalīgi ticēt, ka viss ir ticis nosviests pie kājām lielajai mīlai, kuru viņam nav bijis spēka ignorēt.
 Tālab, kad viņa vakariņās pasniedza neizceptu, vēl iesārtu vistu ar pannā sadedzinātiem kartupeļu salmiņiem, viņš smaidīdams teica: — Man būs jāiemāca tev gatavot. — Tā, it kā viņai būtu kādi astoņi gadi.
 Kad viņa paziņoja, ka viņai diezgan labi patīk astoņpadsmitgadīgais puika no delikatešu veikala turpat viņu ielā, viņš smējās tā, ka viņai kļuva bail, vai nenāksies viņu elpināt.
 Kad viņa vannā noskuva kājas un atstāja ap malām aplipušās spalvas, viņa pieķēra Metjū svilpojam un tās notīrām.
 Un jo vairāk viņš strādāja pie tā, lai demonstrētu, cik šausmīgi viņu mīl, jo vairāk viņa atklāja, ka gandrīz perversi pūlas viņu aizbiedēt. Var jau būt, tā bija pārbaude — kā pusaudžiem, kad tie cenšas aizsniegt līdz kritiskai robežai, gaidot, kad beidzot tiks atgrūsti, gaidot pierādījumus tam, par ko sen jau bijušas aizdomas, ka vecāki vienmēr tos ienīduši; varbūt viņa neapzināti centās sevi parādīt, cik vien nepievilcīgu iespējams, lai saprastu viņa iemīlēšanās robežas. Vai varbūt, viņa sev jautāja, tas ir tikai mēģinājums šo vīrieti aizdzīt, jo viņa to vairs negrib? Šī doma bija pārāk nežēlīga, lai to varētu pieļaut, viņa jau tā sevi uzskatīja par pietiekami lielu maitu — ar to viņa kļūtu nepanesama pat pašas acīs: aizvilināt vīrieti no mīlošās ģimenes un tad izsviest pa durvīm, it kā pati sacensība jau būtu viss un tās balvai nebūtu nozīmes. Labi, tu mani mīli vairāk, es esmu uzvarējusi, un nu, lūdzu, tinies!
 Tā nu viņa centās izlikties jauka, bet spītīgais bērns viņā atteicās šai izrādē piedalīties.
 Viņa pilnībā pārstāja izskūt paduses. Un bikini zonu.
 Pateica, ka reiz saķērusi hlamīdijas no kaut kāda tipa, kuram tā arī nebija pajautājusi vārdu.
 Pateica, ka viņai ir ūsas, ko ik pēc sešām nedēļām nākoties epilēt.
 Pateica, ka viņai nav vēlmes pēc seksa, uz ko viņš bija atteicis: “Nekas.”
 Piekasījās tam, kā viņš ģērbās.
 Un pārstāja tīrīt zobus.
 Un ķemmēties.
 Un ravēt vientuļo vecenes spalvu, kas spraucās viņai no zoda.
 Viņa nopirka sieviešu paketes Tena urīna noplūdēm un nometa tās vannas istabā, lai krīt acīs.
 Un Metjū tikai nepārtraukti atkārtoja, ka viņu mīl un “Vai nav vienreizēji, ka beidzot mēs esam kopā?”, un “Tagad — viss, mēs esam kopā uz mūžu”, un citas līdzīgas romantisko romānu frāzes.

* Zilā ekrāna ilgdzīvotāja — Jorkšīras televīzijas ziepju opera, kas tiek demonstrēta kopš 1972. gada.

 

Līdzīgās grāmatas:
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
Nora Ikstena
 
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
 
Arno Jundze
Valdis Atāls
Andris Zeibots