Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Atradums

Veselas piecas dienas nemitīgi bija pūtis stiprs vējš. Satrakoti viļņi trokšņodami plīsa pret salas akmeņiem, draudēdami aprīt tos un piedevām visu salu ar bāku, tomēr Boiks zināja, ka tā ir tikai tukša ārdīšanās. Drošs paliek drošs, viņš ik pa laikam uzvilka gumijas zābakus un apstaigāja salu, lai pārliecinātos, ka tā stāv kā stāvējusi un stiprais vējš un lietavas nav izpostījuši viņa viršus un lavandas.
 Pabeidzis kārtējo apgaitu, Boiks atgriezās bākā un uzkāpa gaismas telpā. No turienes pavērās iespaidīgs skats. Krastu tikpat kā neredzēja, jo to bija paslēpusi mākoņaina dūmaka. Arī apvārsnis bija nozudis. Bija tikai mākoņi, mikla un sāļa migla un baltas viļņu galvas.
 Boiks kurināja krāsni un domāja. Parasti viņam netrūka prātojamā un arī darbu bija gana, kaut arī viņa sala nebija liela un bākai nevajadzēja milzu rūpes. Šoreiz viņš prātoja par to, vai tikai Sipriki nesadomās kāpt laivā un braukt uz bāku, tomēr viņš cerēja, ka lielie viļņi viņu atturēs. Vēl viņš iztēlojās Vāvuli uz viņa vientuļās salas. Interesanti, kā viņam klājas šajā vētrā. Vai nekā netrūkst? Vai sala vēl turas, vai viņš jūtas labi? Boikam ienāca prātā ar vēstuļkaiju aizsūtīt Vāvulim zīmīti, taču vētra joprojām bija pārāk stipra, lai tajā laistu putnu.
 Vēja brāzmas lāgiem pamatīgi nodrebināja bāku, un tās logi ietrīcējās. Kaut kas iebrīkšķējās un ievaidējās. Boikam nekas cits neatlika kā vārīt tēju, piemest krāsnī pa pagalei un vērot jūras plašumu, kas mutuļoja, cilājās un trokšņoja visapkārt.
 Kad vakarpusē laukā satumsa, Boiks vēl krietnu laiku nosēdēja pie loga, klausīdamies vēja brāzmās, viļņu triecienos pret akmeņiem un malkas sprakšķos, taču visas šīs skaņas galu galā uzdzina snaudu. Boiks ietrausās gultā un aizmiga.
 No rīta bija iestājies ilgi gaidītais klusums. Vētra bija sevi izsmēlusi un zaudējusi visu varenību. Pelēkā migla joprojām biezēja, taču to vairs neplandīja vējš, un viļņi bija kļuvuši pavisam rātni.
 Boiks paņēma tējas krūzi un iznāca no bākas.
 Viss bija savildzis; šķita, ka mitrums lielām lāsēm pil ne tikai no lavandām un viršiem, bet arī no gaisa.
 Viņš lēnām gāja apkārt salai, vērodams pelēkās debesis, mēģinādams tālumā sazīmēt krastu un ieklausīdamies apkārtējās skaņās.
 Pēc vētras sauszemē bieži vien kaut kas bija izskalots. Jūra mēdza izcelt no dzīlēm un izmest krastā vecas kastes, pudeles, zvejas tīklus, dzintarus un pat atmiņu kasti, kā tas pavisam nesen bija gadījies. Šoreiz salas mazajā izvirzījumā gulēja koka klucis — vismaz pa gabalu tā šķita.
 Kad Boiks nokļuva līdz izskalotajam priekšmetam, izrādījās, ka tas ir radioaparāts. Koka korpuss bija izmircis, taču visādi citādi radio šķita vesels.
 Boiks, pasitis atradumu padusē, pabeidza apstaigu un devās uz bāku.
 No jauna iekūris krāsni, viņš sameklēja instrumentu kasti un ķērās klāt radio. Vispirms viņš to rūpīgi noslaucīja sausā drānā. Tad atskrūvēja, izjauca pa detaļām un uzmanīgi salika uz vecām avīzēm žāvēties krāsns priekšā.
 Protams, viņš nebija tāds meistars kā Acainis, taču šo to saprata no mehānismiem un sadzīves priekšmetiem, tāpēc nolēma radio kārtīgi izžāvēt, sakopt detaļas, salikt atkal kopā un lūkot, vai aparāts vēl darbojas.
 Nevarētu gan teikt, ka Boikam radio bija vajadzīgs. Viņam patika klusums un vienatne, un pēc sabiedrības trokšņa viņš galīgi neilgojās. Viņu allaž pavadīja īpaša iekšēja melodija, kas viņā klusi skanēja, bija neatņemama dzīves sastāvdaļa un līdzinājās tam, ko dzird, pieliekot ausi lielam gliemežvākam ar sārtu iekšpusi. Tomēr atradums Boikā bija atmodinājis ziņkāri, un viņš nolēma joka pēc ar to pakrāmēties.
 Kad radio bija izžāvēts un atkal salikts, Boiks to ieslēdza un mēģināja noregulēt. Pēc dažiem skaļiem sprakšķiem un niknas šņākšanas Boikam beidzot izdevās kaut ko uztvert. Vispirms tā bija slāpēta un neskaidra balss, kam sekoja mūzika.
 Boiks turpināja grozīt pogas, regulējot skaļumu un meklējot tīru skaņu, un beidzot bākā atskanēja kaut kas, kas nebija vējš, viļņi vai paša Boika iekšējais meldiņš. Bākā skanēja radio.
 Sākumā Boiks bija pārsteigts, tad izbrīnīts, tomēr drīz vien kļuva aizkaitināts. Viņu ērcināja un traucēja skaņas, kas plūda no radio, jo tās jūras eža bākā un uz nošķirtās salas šķita traucējošas un durstīgas kā dadzis. Mūzika mijās ar garām runām par ražas vākšanu, piekrastes avīzes jauno izdevumu un laika ziņām.
 Boiks nīgri vāca kopā instrumentus un prātoja, kur nolikt radio, taču tad viņa uzmanību piesaistīja kāda dziesma, kas nez kāpēc lika iedomāties par Krakānu. Boiks iesmējās un nolēma ļaut dziesmai izskanēt. Kad tā bija galā, sākās pārraide par to, kā vislabāk ieziemot lavandas. Boiks negribot saspicēja ausis. Lavandas pēc ziemas ne vienmēr atauga tik veselīgas un kuplas kā gribētos.
 Noklausījies raidījumu par lavandām, Boiks jau sniedzās pēc slēdža, kad tika pieteikta saruna ar Tūļu, kurš savu dzīvi vada starp divām mājvietām. Boikaprāt, divas mājvietas bija kas nedzirdēts, tāpēc viņš ieklausījās arī nepazīstamā Tūļas stāstā par to, ka viņš nekādi nespēj izlemt, kur viņam labāk patīk dzīvot — pilsētā vai laukos, tālab nemitīgi ceļo. Te viņš brauc uz laukiem, te atgriežas pilsētā un tā bez jēgas un apstājas.
 Dzirdētais Boiku nepatīkami satrauca. Viņš iztēlojās, kā tas ir, — nezināt, kur tev patīk būt, ko tu pa īstam gribi, un visu laiku svaidīties pa pasauli. Viņš gan tā nevarētu. Būtu interesanti uzzināt Vadātāja domas par radījumu, kas tā mētājas apkārt un skraidelē te uz vienu, te otru pusi.
 Pašam nemanot, Boiks visu dienu bija aizvadījis, spicējot ausis radio virzienā. Viņš uzzināja, ka ciematā dzīvo divi vāvuļi, kas ņēmušies iekopt dārzu, taču pamanījušies viens otru pazaudēt. Raidījumā viņi tika intervēti atsevišķi, un abi žēlojās, ka nez kā ir apmaldījušies starp ābelēm, garo zāli un malkas šķūnīti un tagad pat nespēj viens otru sasaukt. Tad Boiks noklausījās laika prognozi rudenim, kurā solīja īpaši agras salnas un brīdināja, ka uz kuģiem un ledus zivīm veidošoties atkala. Visbeidzot vakara raidījuma viesis bija kāds Ulfs, kas dalījās aizvainojumu krāšanas pieredzē un ieteikumos, kā vislabāk klasificēt aizvainojumus, lai neviens no tiem nepazustu un netiktu aizmirsts.
 Kad Boiks beidzot nolēma likties gulēt, viņš izslēdza radio, nobrīnījās par klusumu, kas pēkšņi iestājies bākā, un palīda zem segas. Tomēr miegs, kaut arī laidelējās viņam apkārt kā mīksts un sārts mākonis, nekādi nedevās rokā. Boiks visu laiku domāja. Te viņš atcerējās īpaši kaitinošu dziesmu, kas jau no rīta bija viņu saērcinājusi, te prātā skanēja radio viesa Tūļas stāsts par nemitīgu atrašanos ceļā. Tad viņa domas pievērsās jocīgajam radījumam, kurš bija stāstījis par savu sakrāto un rūpīgi sakārtoto aizvainojumu kolekciju.
 Boiks grozījās gultā un nesaprata, kas viņam uznācis. Domas bez mitas griezās kā ūdensdzirnavu rats, un viņš nespēja to apturēt. Viņam nelika mieru nez kādi iespaidi par pilnīgu svešinieku stāstiem un pamācībām, un katra pa dienu dzirdētā ziņa par varītēm centās piesaistīt Boika uzmanību. Kad viņš beidzot aizmiga, domu un iespaidu karuselis turpinājās arī sapņos, un no rīta jūras ezis pamodās noguris, it kā būtu pārracis visas lavandu dobes.
 Malkojot brokastu tēju, Boiks ieslēdza aparātu, lai izdibinātu, vai arī šodien pa radio vienā gabalā kaut kas skanēs. Boikam radās aizdomas, ka pēc iepriekšējās dienas nemitīgajām ziņām, sarunām un dziesmām aparāts klusēs, jo tas pavisam noteikti būs izsmēlis visu runājamo, skandējamo un klāstāmo, tomēr, ezim par pārsteigumu, radiostacijā viss turpinājās tikpat ņipri un enerģiski kā iepriekšējā dienā. Dažādi viesi nomainīja cits citu, skanēja muļķīgas un vēl muļķīgākas dziesmas, savukārt ziņu uzmanības centrā bija jautājums, kā Rakstnieces pārcelšanās uz dzīvi piekrastes ciematā ietekmēs vietējo radījumu dzīves kvalitāti. Tad gan uz studiju zvanīja satraukti vāvuļi un stāstīja, ka paši savām acīm esot redzējuši, kā Rakstniece vairākus vietējos iedzīvotājus ieraksta grāmatas sējumā. Kopš tā laika ierakstītie radījumi vairs nekur neesot manīti.
 Boiks klausījās un nekādi nesaprata, ko īsti jūt, jo parasti jutās pilnīgi citādi. Viņš ne tikai nespēja izsekot savām domām, bet pat nejaudāja tās sadzirdēt, jo radio uzburtie tēli joņoja viņa acu priekšā, pārpildot bāku un salu ar nepazīstamiem un iztēlotiem radījumiem, viņu ieteikumiem, bažām un viedokļiem.
 Pavisam apjucis Boiks izstreipuļoja no bākas, lai apraudzīt lavandu dobes un apdomātu, kā varētu likt lietā vakar pārraidē dzirdētos ziedu audzēšanas ieteikumus. Iznācis svaigā gaisā, viņš attapās klusumā.
 Bez mitas murkšķošais aparāts bija palicis virtuvē, bet te, uz trepītēm ārpus bākas, bija klusums.
 Pūta vējš, rāmi šļakstījās viļņi, salas dienvidu galā klaigāja ķīri, un zem Boika kurpēm čirkstēja akmentiņi. Tomēr šajā ierastajā un tik pazīstamajā vidē kaut kā trūka.
 Tad Boiks atskārta, kā tieši viņam trūkst.
 Melodija. Viņa melodija, kas bija neatkārtojama, allaž klātesoša un rāma, tik pazīstama kā vietējie akmeņi, bākas aprises vai tālais apvārsnis, bija pazudusi.
 Aizturējis elpu, Boiks ieklausījās.
 Nekā.
 Klusums.
 Melodijas nebija.
 Tikai viļņi, kam piebalsoja ķīri, un viņa dunošās sirds atbalss ausīs. No melodijas nebija ne vēsts.
 Boikam ļima ceļi. Viņš kā apmaldījies aizklumburēja līdz pašai jūrai un noslīga uz akmens. No prāta pagaisa lavandas, Rakstnieces ierakstītie un bezvēsts pazudušie radījumi, prognoze rudenim un viss pārējais, ko Boiks bija dzirdējis pēdējo dienu laikā. Palika tikai tukšums, kurā vajadzēja būt viņa melodijai.
 Boiks nopūtās. Atmiņā atausa Krakāna stāstītais par vecmāmuļu, kas jaunībā reiz pamanījusies apmaldīties trijās priedēs. Boiks jutās uz mata tāpat: viņš bija apmaldījies starp bāku, krastu, jūru un...
 Viņš izslējās taisnāk. Dziļi ieelpoja un aizvēra acis. Ļāva ausīs pūst mitrajam vējam, kas līdzi nesa dažādas skaņas, kuras allaž bijušas daļa no Boika mājām: akmentiņu skrapstoņu, viļņiem veļoties tuvāk un atkāpjoties; šķūnīša vēdlodziņa klusos būkšķus ziemeļvējā; sudrabkaijas spalgo balsi; no liela attāluma tikko dzirdamu kuģa motora dobjo rūkoņu.
 Viņš dzirdēja savu salu un bāku, viņš dzirdēja gaisu un jūru. Viņš dzirdēja arī sevi — kā viņš elpo, sēž, vieglītēm sakustas.
 Tad tikko jaušami un sākumā pat piesardzīgi kā neskaidra nojauta uzradās vēl kaut kas.
 Boiks turpināja rāmi elpot un lūkoties tālumā, ļaujot acīm slīdēt pār viļņu izciļņiem un akmeņiem, pāri krastā izskalotām jūraszālēm, savām kurpēm un sažņaugtajām plaukstām. Te viņš bija — uz savas salas, zem pelēkajām debesīm, jūras un plašuma ieskauts. Viņš bija tieši tur, kur viņam vajadzēja būt. Viņš bija Boiks, kas dzīvo uz salas un pieskata bāku. Katru dienu viņš dzīvo tieši tā, kā būtu jādzīvo jūras ezim, kurš ir mierā ar to, kas viņš ir un ko dara. Viņam pietiek ar sevi, bāku un šo salu. Viņam pietiek ar draugiem, kas viņu apciemo, ar lavandām, kas dažreiz izaug kuplas un leknas, bet citreiz nīkuļo. Viņš ir mierā ar klusumu, kas nekad neapnīk.
 Tikko sazīmējamā nojausma sabiezēja, sablīvējās un kļuva skaidra. Boiks laimīgi pasmaidīja un aizvēra acis. Ausīs atkal ieskanējās viņa melodija. Tā bija atgriezusies, un Boiks no saviļņojuma pat baidījās pakustēties.
 “Cik labi tā sēdēt,” viņš domāja. “Nāk rudens, būs vētras, gar manu salu peldēs kuģi un laivas, es degšu bākā gaismu, gaidīšu ciemos Sipriki, cepšu pankūkas un vedīšu tās Vāvulim uz viņa vientuļo salu, vilkšu kājās zvejnieku zābakus un mēteli, lai stiprā lietusgāzē apstaigātu salu. Tad sildīšos pie krāsns un klausīšos klusumā un uguns sprakstos. Es pazīšu katru skaņu, kas šeit atdzīvojas. Es pazīšu savus soļus un domas. Dzirdēšu savu melodiju.”
 Boiks apņēmīgi piecēlās kājās. Priecīgi lēkšodams, viņš aizsteidzās uz bāku, paķēra radioaparātu, izslēdza to un, sameklējis skrūvgriezi, sparīgi rosījās.
 Pēc dažām minūtēm Boiks turēja tukšu kasti, bet pie viņa kājām bija detaļu kaudze. Boiks pārkāpa tai pāri, iznesa kasti laukā, iebēra tajā kompostu un iestādīja tur dažus lavandas stādus.
 — Nu re, — viņš apmierināti noteica. — Tā būs labāk.
 No radioaparāta detaļām viņš atbrīvojās pēc dažām dienām, kad pie salas piestāja kāda aizkrācieša laiva. Aizkrācietis apbraukāja piekrasti un salas, vākdams metāllūžņus, un labprāt savāca arī nevajadzīgās radiodetaļas.
 Vecajā radiokastē iestādītā lavanda lieliski pārcieta ziemu un nākamajā vasarā uzziedēja tik smaržīgiem ziediem, ka arī Vāvulis, kas dzīvoja uz vientuļas salas, īstajā vējā spēja to saost.