PUŠKINA IELAS BURU SKOLA

uz sākumu

PUŠKINA IELAS BURU SKOLA

Grāmata pievienota: 08.09.25

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Ģirts Koknēvičs

Lapaspušu skaits:

176

Platums:

145

Augstums:

205

Cena:

8.37 Eur

Izdošanas gads:

2025

“Ģirta Koknēviča prozas debija ir ļoti savdabīga — autobiogrāfiskos notikumos balstītais, pasauli pazemīgi pētošais dzīves vērojums mijas gan ar viediem, gan šķietami naiviem secinājumiem par cilvēka lomu lielajā dzīvē. Šeit baisais organiski sadzīvo ar smieklīgo, nežēlība — ar vieglprātību, sāpīgais — ar alkām pēc laimes, vienkāršais, pat primitīvais — ar pašas dzīvošanas absurdu. PUŠKINA IELAS BURU SKOLA ir arī neparasti spilgts laikmeta tēlojums, kas vērties stipri plašāk tveramā vēstījumā par Latvijas sabiedrības pārejas posmu no PSRS uz neatkarīgu valsti. Šo laiku nepieredzējušajiem Ģirta Koknēviča stāsts varētu kļūt par drošu ceļvedi patiesajā Latvijas vēsturē.”
Lauris Gundars

“Visi alkst glābējeņģeļa, arī Ģirta Koknēviča varonis Atvars, taču: “Viņa sāka glābt Gavrošu, nepabeigusi glābt mani.” Jāpiekrīt — “debesu līmeņa haltūra”. Iznākums ir skaudrs: “Paliku viens, bez pēdējā drauga, un man beidzās mīlestības narkotika. Atpakaļceļu es nocirtu, sakapāju, kā kuģa koks ar nazi glīti sakapā sarkanus tomātus. Zaķīšu pirtiņas asiņainās pēdiņas aizlēkāja pa papīru prom.””
Gundega Blumberga

Dzejnieks un dziesminieks Ģirts Koknēvičs (1975) dzimis Kuldīgā, dzīvojis Rīgā, tagad Carnikavā. Pabeidzis Rīgas Mūzikas internātvidusskolu, studējis dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Iznācis dzejas krājums JAPĀŅU MODINĀTĀJA ŠONAKTS (Neputns, 2005). Ingus Baušķenieka studijā kopā ar grupu DODO ierakstīti albumi PASAULE VAR NOMIRT un TUR TEK TU, kuros ir gan mūzikas, gan tekstu autors.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas fragments »

Ķengaraga bērnudārzs

Mamma strādāja Ķengaraga poliklīnikā. Kad Beatrisei bija nakts dežūras, mūs ielika diennakts bērnudārzā. Pēdējā bērnudārza gadā audzinātāji mani draudēja atstāt uz otru gadu.
Ābeci iekalu no galvas, kad citi bērni vēl skaitīja burtus. Citādi bija ar Ziedoņa Lāču pasaku. Nevarēju iekalt un atstāstīt. Par daudz teksta. Zināju to tikai pēc bildēm. Izfantazēju par grāmatā zīmētiem lāčiem, un, kad audzinātāja saprata, ka leju muļķības, vajadzēja atkal stāvēt kaktā.
Bet man bija svarīgākas lietas darāmas! Es gatavojos kāzām ar Kristu. Kāzas notika zem lielā virtuves galda. Tonakt mamma dežurēja poliklīnikā. Nakts auklīte, kā vienmēr, ieslēdza radiotranslāciju, izslēdza savu dzirdes aparātu un laimīgi aizmiga. Tad naktī bērnudārzā varēja norisināties kāzu ballīte. Aktu zālē sastājāmies aplī un skrējām. Es novilku apakšbikses un ar vienu roku tās vicināju. Pārējie no manis noskatījās, un tad viss bērnudārzs ar plikiem dibeniem skrēja aplī. Pa brīžam mēs metām augšā trusikus. Tas bija kāzu salūts. Pēkšņi radio sāka skaļi šņākt. Mūsu aplis sašķīda, un lēcām gultiņās, izlikāmies, ka guļam. Auklīte pamodās, ieslēdza savu dzirdes aparātu, izslēdza radio pogu. Zigis bija augstu uzmetis apakšbikses, un tās uzkārās uz reproduktora. No rīta audzinātājas tēloja Šerlokus Holmsus un mēģināja noskaidrot, kam pieder tās apakšbikses, kuras karājas uz radioaparāta.
Citu nakti sapņoju, ka esmu zvirbulis, kurš neprot lidot. Kāds cilvēks sapnī pamācīja, kā var iemācīties lidot, un sapnī lidoju pa īstam. Informāciju fragmentāri atcerējos un no rīta paziņoju, ka protu lidot un varu bērnudārza grupiņas biedriem to iemācīt.
Vajadzēs nostāties uz gultas margām. Lai būtu stabilāk, kāds pieturēs lēcēju aiz kājām. Otrais un galvenais, vajadzēs vicināt rokas kā spārnus, turēt acis ciet un lēkt ar nostieptiem kāju pirkstiem, kā to dara balerīnas. Parādīju, kā lidot, un visi sastājās rindā uz lidošanu. Neviens bērns, izņemot manu brāli, negribēja klausīt manai instrukcijai. Visi lēca ar vaļā acīm, bez nostieptiem kāju pirkstiem, bet cilvēks sapnī brīdināja, ka pirkstiem vajag būt nostieptiem, citādi nesanāks īsts lidojums. Armands bija pēdējais rindā uz lidošanu. Viņš aizvēra acis, nostiepa pirkstus un lidoja! Brālis izmežģīja labās kājas īkšķi.
Bērnudārza brokastīs mums bieži deva mannas putru. Ilžukam tobrīd bija raganu periods. Baidīja mūs, sakot, ka esot ragana. Visiem tas apnika, un Ilzi vairs neņēma vērā. Tad Ilžuks pateica: “Es esmu ragana!” un iegrābās ar abām plaukstām kūpošā putrā. Bērnudārzā bija piedzimusi vilkate, kas no sāpēm kauca uz pilnmēnesi. Nobijāmies ne pa jokam.
Tad stāvēju un dzirdēju, kā citi bērni stāsta Ziedoņa pasaku, un iekalu to galvā, šo stāstu ar jocīgiem zīmējumiem, kuri man īpaši nepatika. Man labāk patiktu zīmējumi, kurus atradu Olivera istabā, kad viņš nebija mājās.
Atvilktnē kaut kas reibinoši, stipri smaržoja. Tur atradās atvērts bloks ar, kā Olivers stāstīja, amerikāņu košļenēm Donald. Vecākais brālis nelegāli tās pārdeva citiem košļātgribētājiem. Atplēsu vienu paciņu. Tur, ievīstītas košā papīrā, atradās košļenes. Ieliku debešķīgo gardumu mutē un pētīju zīmējumus uz iesaiņojuma. Tie bija koši komiksi! Smarža, garša un košs, īss stāsts par Donalda piedzīvojumiem. Tādu es gribētu Ziedoņa krāsaino pasaku. Mīnuss, ka tie komiksi ir īsi. Vajadzēja atvērt jaunu košļeni, lai dabūtu citu stāstu, bet tā nebija problēma. Četras košļenes kārtīgi izkošļāju, pārējās iekošļāju un pametu. Sāpēja žoklis. Puse bloka vairs nebija derīga pārdošanai. Olis pārnāca mājās un sajuta Donald smaržu. Viņš redzēja mani uz grīdas ar pilnu muti košļenēm. Es dabūju pa koko.
Bērnudārza izlaidumā tomēr saņēmu apliecību, ka esmu pabeidzis šo iestādi.