IEVĒROJAMU CILVĒKU DZĪVE
“Mātes ķermenis, sievietes ievainojamība, ticība un ziņu virsraksti veido blīvu, slāņainu tekstu, kur ikdienišķais netiek nošķirts no lielā. Bērns piedzimst pasaulē, kurā izdzīvošana ir svarīgāka par patiesību. Ar to šajā grāmatā ir jāsadzīvo. Ingas Gailes valoda lasītāju netin pūkainā sedziņā. Tautasdziesmas “pati māte dubļus brida, mani nesa rociņās” ideāls te maksā dārgi. Gaile ar rakstītā vārda smilšpapīru citu pēc cita noskrāpē saldos melus un paštaisītās ilūzijas, kurās dzīvojam. Teksts ievaino, tas sāpina, un lasot tev ir kauns, ka smejies nepareizajās vietās. Bet tu tomēr smejies.” Lolita Tomsone, rakstniece un muzejniece
“Ingas Gailes iedzīvinātā “Ievērojamu cilvēku dzīves” stāstījumu un sapņu virkne, kurā dekonstruēti satiekas dažādās laiktelpās dzīvojošie upuri un varmākas, ved pie redzējuma, kas atstāj ilgu un mokošu pēcgaršu. Sapņi un stāsti paver smagu priekškaru, uzjundī, šķetina, ārda, bet tad pagaist. Reiz maldināta tēva izstrēbts zupas šķīvis mainīja dēla Jēkaba dzīves gājumu. Tekulis un bēgulis melu ēnā un kaunā dzīvoja ilgus gadus, līdz naktij, kad sapnī cīkstējās ar Dievu un pamodās vesels, salāpīts, tomēr joprojām smeldza viņa sarautās cīpslas.” Arta Skuja, mācītāja un māksliniece
Dzejniece, prozaiķe un dramaturģe Inga Gaile (1976) trīsdesmit rakstniecības gados ir laidusi klajā deviņus dzejas krājumus (no tiem divus bērniem), sešas lugas, piecus romānus un nu jau arī otro stāstu krājumu. Viņas darbi tulkoti angļu, bengāļu, igauņu, itāļu, lietuviešu, poļu, spāņu, vācu, zviedru u. c. valodās. Lasītāji un žūrijas viņas veikumu ir novērtējuši ar vairāk nekā desmit dažādām balvām un prēmijām. Inga Gaile ir trīskārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte: par dzejoļu krājumu bērniem “Vai otrā grupa mani dzird?” (2015), romānu “Skaistās” (Dienas Grāmata, 2020) un par dramaturģijas darbu, lugu “Sliktā māte” (Dienas Grāmata, 2025).
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska Grāmatas noformējumā izmantots Helēnas Heinrihsones gleznas “Es mīlu tevi” fragments Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Cieto vāku sējums, 160 lpp., izdota 2026. gada 5. maijā
Pārcēlājam, kurš sēž cietumā, ir pasliktinājusies veselība. Cietuma ārsts, redzot sievas izmisumu, ir ieteicis viņai mēģināt pierunāt jaunāko dēlu pastāstīt par to gadījumu, kuru viņas vīrs pieredzējis un kurš licis tam neprātā izskriet laukā no mācītājmājas uz ratiem, kurus bija atstājis aiz mājas, un, kā par nelaimi, mācītāja kalps bija aizgājis uz ķemertiņu, atstādams cirvi, iecirstu ozolā, nē, malkas skaldāmajā bluķī. Ja zēns, kurš vairs nav nekāds zēns, bet ir šķietami mēms jauns vīrietis, pastāstītu, ko tēvs bija redzējis, tas varētu likt tiesai pārskatīt spriedumu un viņas vīrs varētu ātrāk tikt brīvībā. “Brīvībā?” Sieva bija jautājoši pacēlusi uzacis kā divus tiltiņus pār izžuvušām upes gultnēm. Tomēr kādā brīdī viņa bija mēģinājusi runāt ar jaunāko dēlu. Sapratis, ko māte no viņa prasa, viņš bija sācis histēriski kustināt pirkstus tā, it kā spēlētu klavieres tukšumā. To viņš darījis arvien ātrāk un ātrāk, un tas izskatījies tik šausminoši, ka licis mātei izdarīt ko neticamu. Viņa bija apskāvusi dēlu un turējusi savās skavās tik ilgi, līdz viņš nomierinājies un sācis raudāt. Un šeit tad vēl bija iespēja nogriezties uz tā celiņa, kur sēd mana līgaviņa. Iespējams, ka tas būtu palīdzējis sievietēm un bērniem. Tas bija sapnis, saka Freids, briesmīgs, nejauks sapnis. Tas nebija sapnis, saka mazais pianists. Kāda būtu nozīme, ja mēs pieņemtu, ka tā bija realitāte, un sodītu vainīgo? Tas nedziedinātu cietušo, tas salauztu viņa ģimeni. Māte, apskaujot zēnu, teiks: “Tas bija tikai nejauks sapnis,” un ļaus viņam raudāt, cik nepieciešams, lai aizskalotu pretīgās substances jūrā, kur tās sastings ledus kalnos, kas apgaismos nākotnes paaudžu iespējas dzīvot labāk. “Ilūzija un sapnis Vilhelma Jensena “Gradivā””. Sieviete, kas ir īstajā vietā, īstajā laikā un izved tevi no drupām. Jo tā viņām jā-dara. Sieviete to var. Sieviete var visu. Medūzas smiekli. Freidam nepatika mūzika. Tevi sastindzina mani vārdi, jo tie tev traucē iet tālāk, bet, lai tu varētu iet tālāk, man jāmirst. Es nemiršu. Es vairs nemiršu. Es runāšu. Mans ķermenis ir radījis šo pasauli. Tu nesaproti, ko es saku, negribi dzirdēt, ka mans ķermenis nav domāts tev, ka es varu iztikt bez tevis. Tas tevi sastindzina, kaut tā ir brīvība. Tu negribi to dzirdēt, jo esi iztērējis tik daudz gadu, tik daudz gadu un tev šķiet, ka tev nav vairs nekā atlicis.
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
