Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Zvejas kuģis bija izlaidis trali jau otro reizi un tagad, lēni un smagi šūpodamies, atkal to vilka, šoreiz nordosta virzienā. Eholota rādījumi nepārtraukti mainījās, pa laikam uzrādīdami te lielākus, te mazākus zivju barus, bet dažkārt tie pievīla, kā tas bija pirmajā traļa pacēlumā. Pēc četru stundu ilgas tralēšanas loms bija pieticīgs, un zvejnieki ātri atšķiroja vērtīgās zivis, reņģes sabēra koka kastēs, virspusi sabārstīja ar sasmalcinātu ledu, nostiprināja un pārklāja ar brezentu. Divus zandartus, sīgu un astoņas butes ielika atsevišķā kastē, tās tad sadalīs pašiem, kad kuģis dosies mājupceļā.
 Raimonds vēl apspriedās ar kapteini, brīdi pavēroja eholotu, nostieptos veijerus, kuri saturēja un vilka dzelmē esošo trali, vienojās par tralēšanas ilgumu un virzienu un tad, pieturēdamies brīžam pie borta, brīžam pie masta, devās uz kuģa priekšgala kubriku. Šis rīts nebija no mierīgākajiem, un vējš pamazām sāka pieņemties spēkā. Laiku pa laikam kāda pretim skrejoša viļņa virsotne pārvēlās pāri bortam un apšļakstīja, bet pie tā jau ar gadiem bija pierasts. Atvēris aprūsējušās durvis, kuras pasargāja telpu no jūras ūdens, Raimonds pa stāvajām dzelzs trepītēm bez steigas nokāpa kubrikā.
 Jaunais vīrietis, kuram ritēja divdesmit sestais dzīves gads, izmācījies par traļmeistaru, jau trešo gadu strādāja zvejnieku kolhozā uz viena un tā paša kuģa. Ūdens pilēja no dzeltenajām eļļas drēbēm uz grīdas, uz kuras mētājās pa kādam papirosa nodegulim, sakaltušas žāvētas butes ādas driskas, kaprona diegu gali un citi nezināmas izcelsmes gruži, kas te bija krājušies jau labu laiku. Šūpoja, un Raimonds, pieturēdamies pie trepju malas, novilka slapjo jaku un bikses ar lencēm un pakāra uz vienīgā drēbju āķa, uz kura jau atradās mehāniķa Žaņa jaka. Bikses Žanis nebija novilcis, jo nevarēja zināt, kurā brīdi atkal būs jāsteidzas uz mašīnrūmi. Patlaban motors strādāja smagi, bet vienmērīgi un darīja savu darbu: dzina kuģi ar trali pa jūras plašumiem. Žanis jau bija nolicies slīpi uz vienīgās koikas, kura iebūvēta starp kubrika metāla balstiem un nebija nekas vairāk kā koka kaste cilvēka garumā ar strīpainu, iemelnējušu matraci, kuram pāri pārmesta sega un netīrs spilvens. Vienīgā elektriskā spuldze, kas atradās apputējušā bieza stikla plafonā ar restotu stiepļu ietvaru, meta nespodru gaismu. Cik varēja saskatīt, likās, ka mehāniķis cieši gulēja.
 Šāda agra celšanās naktī, lai dotos zvejā, darīja vīrus īgnus. Nospeķotajai, rūtainajai flaneļa segai viens stūris bija noplēsts, un stērbeles šūpojās līdzi kuģim. Mazais koka galdiņš ar metāla apmali kubrika vidū, kas bija vislabāk izgaismotā vieta šajā telpā, nedaudz traucēja Raimondam apsēsties uz sola, kuru arī nepieciešamības gadījumā varēja izmantot gulēšanai. Pa gludo virsmu, viegli vibrēdama līdzi viļņu lokanajām mugurām, braukāja tukša emaljēta bļodiņa. Ārējā metāla stīpa neļāva tai noslīdēt uz grīdas, bet radīja spalgus tinkšķus, kad trauks ik pa laikam pret to atsitās. Raimonds paspraucās garām galdam, apsēdās uz sola un tad ielika nerātnajā bļodiņā pusēstu žāvēta speķa gabalu, ko Žanis pēc iestiprināšanās bija atstājis uz avīzes. Otra emaljētā bļodiņa lepni gozējās galdiņa vidū, pa brīžam tikai nedaudz paslīdēdama te uz vienu, te otru pusi. Tā bija piepildīta ar tikko iesālītām brētliņām, kuras Žanis bija rūpīgi izlasījis no pirmā loma. Varēja sajust garšvielu maisījumu, ko parasti izmantoja vietējā zivju cehā. Katrs ciema iedzīvotājs zināja šo smaržu. Pēc vajadzības ceha darbinieki garšvielas iebēra avīzes turziņā, noslēpa kabatā un nesa mājās. Nez kāpēc neviens to neuzskatīja par zagšanu, bet par visiem saprotamu lietu. Zivis bija šī līča piekrastes ciema galvenais iztikas avots. Garšvielu sajaukumu, ko sauca vienkārši par specsāli, vienmēr turēja goda vietā slēgtā traukā un lietoja ikdienā, tiklīdz patrāpījās svaigas brētliņas vai reņģes.
 Raimondam radās milzu apetīte, raugoties uz svaigi sālītajām brētliņām. Tās bija glīti sakārtotas cieši blakus cita citai ar sudrabaini skabargainajiem vēderiņiem uz augšu. Gaisā virmoja zivju, specsāls un motoreļļas smārds. Pataustījis bikšu kreiso kabatu, Raimonds saprata, ka salokāmo nazi ir atstājis stūresmājā, kad, ar kapteini pļāpādams, bija gatavojis striķu galus špleisēšanai. No sola apakšas izvilcis melno, nedaudz zvīņaino zvejas somu, Raimonds no avīzes izritināja rupjmaizes šķēles. Paņēmis pašu biezāko, nolika to blakus zivju bļodai, norija mutē sakrājušās siekalas, paņēma brētliņu, ar īkšķa nagu noknieba tai galvu un iemeta atkritumu spainī zem galda. Ātri sakošļājis un sajutis nedaudz iesāļo garšu, notīksminājās, un tūlīt mutē atradās nākamā zivtele. Kad kāre daļēji mazinājās, nolauza rupjmaizes gabaliņu un tāpat pamīšus turpināja ēst: te maizi, te brētliņas.
 “Vai ta i jau ievilkušies?” sadzirdējis Raimonda rosīšanos pie galda, iztraucēts jautāja Žanis, sliedamies no koikas sēdus.
 “Nav ne vain, sen jau var ēst,” košļājot maizes kumosu, noteica Raimonds, un kārtējā brētliņa pazuda viņa mutē.
 “Ta es a kād uzkodīs, tāpat bez maiz,” Žanis prātoja. “Bus akal jaaiziet līdz mašinrūm, japaskatās, vai tas gultns nesāk kārst, vakar gan kārtig sasmērej.”
 Bez kavēšanās Žanis paķēra uzreiz trīs brētliņas. Viņš negribēja krāmēties ar galvām, garša jau no tā nemainījās, vienīgi zobiem bija vairāk darba. Apāvis kājās un noāķējis no karināmā eļļeni, viņš lēni kāpa uz klāja. Te nāca lielāks vilnis un stiprāk sašūpoja nelielo, bet diezgan stabilo zvejas kuģi embiķi, tā vismaz tautā to bija iesaukuši, jo tā numurs vienmēr sākās ar diviem lielajiem burtiem MB. Tie, kuri nedaudz zināja krievu valodu, varēja atšifrēt, ka tas ir malij bot jeb mazais traleris.
 Viļņa sašūpota, nez kur uzradusies, pa netīro grīdu aizripoja tukša puslitrīga šņabja pudele. Raimonds to apstādināja ar kāju. Paņēmis rokā, sāka pētīt etiķeti. Tā nebija no to pudeļu sērijas, kas kubrikā tika iztukšotas pagājušajā nedēļā. Nevarēdams atcerēties, kad šī tikusi izdzerta, viņš izmeta to atkritumu spainī pie brētliņu galvām, bet tad attapa, ka par to taču varēja kādas kapeikas dabūt pieņemšanas punktā, vilka laukā, apslaucīja ar avīzi un pabāza zem Žaņa koikas matrača, kur jau atradās citas līdzīgas ar garākiem un īsākiem kakliem. Žanim bija ieradums visu tukšo taru krāt un, kad savācās krietnāks daudzums, nest uz pudeļu pieņemšanu. Tādā veidā uzradās neliela naudiņa vai nu kārtējam šņabītim, vai kādam aliņam, cik nu bija tās pacietības krāt.
 Raimonds pēc ēšanas nobraucīja gar biksēm plaukstas, izvilka matraci, kas sarullēts stāvēja kaktā aiz Žaņa koikas, paklāja uz sola un atgūlās. Tas ne ar ko neatšķīrās no Žaņa matrača, jo bija tikpat netīrs un piesūcies ar zivju, eļļas, alus un sviedru smaku, bet zvejnieki paši sen to vairs nesajuta, tik bieži viņi šeit uzturējās gan kuģa pārbraucienos un zvejas starplaikos, gan atpūzdamies un iedzeršanas reizēs. Neviena zvejnieka sieva nenāca uz šejieni ieviest kaut nedaudz kārtības, izņemot gadījumus, kad vīrs bija aizdzēries un aizmidzis kubrikā. Tad mēģināja viņu modināt un vilkt mājās. Tās tad bija arī vienīgās reizes, kad ostā uz pietauvota kuģa uzrausās viena vai otra zvejnieka sieva. Tas bija gaužām nepateicīgs pienākums — atrast vietu, kur vīrs dzer, un palīdzēt viņam nokļūt mājās, un ne katrai tas rūpēja. Reizēm zvejnieki kuģi pietauvoja tā, ka nemaz nevarēja uz tā nokļūt, neriskējot iekrist ostas ūdeņos.
 Raimonds labsajūtā izstaipījās. Vēlams bija pasnaust, jo pēc agrā rīta, drīzāk jau nakts, celšanās nogurums pamazām pārņēma jauno, vingro ķermeni. Tīkamais sātnums pēc gardajām brētliņām arī veicināja domas par miegu un atpūtu. Vēl tikai vajadzēja kaut ko palikt pagalvī ērtākai gulēšanai. Paraudzījies apkārt, Raimonds saprata, ka vislabākā izvēle būs spilvens no Žaņa guļasvietas, jo to izmantoja abi. Gadījumos, kad atpūsties sanāca vienlaikus, vienmēr izraisījās diskusija.
 “To mans Zelmiš iedēv, lai es ņem līdz uz jūr,” — kuģa mehāniķis Žanis vienmēr centās aizstāvēt savu īpašumu.
 “Nekas nebij, ko tu man te stāst! Tā spilvenkūl toč i manejais, jo man vel viens tāds pat a puķiņām i mājā,” gribēdams draugu nedaudz pakaitināt, atrunājās Raimonds.
 “Gul pats uz to spilvendrān, bet spilven es ņems sev!” Žanis nelikās mierā. “Priekš gulešan man to lupatdrān nemaz nevajg.”
 “Ja tu grib zinat, tas ķisens te jau i simt gād,” otrs arī neatlaidās, “un tas nemaz nav no mūs kūģ. Man liekās, ka Jūrs to atnes no sāv kūģ, kad viš brauc uz šito kūģ. Tad tu vel jūra nemaz negāj!”
 Žanis parasti ātrāk aizmiga, tāpēc vienmēr centās pabeigt sarunu: “Lāb, lāb! Tikai nekreņķejies, liecies uz pak! Es paliks to kamzol zem galv, tam a nav nekād vain.”