Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Mortekajs. Galanti ar revolveri

Grāmata pievienota: 27.08.15
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kirils Bonfiljoli
Lapaspušu skaits:
232
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
6.51 Eur
Izdošanas gads:
2015

Triloģijas "Mortekajs" otrā grāmata "Galanti ar revolveri"

Dievišķi ekscentriskais kriminālromānu rakstnieks Kirils Bonfiljoli (1928—1985) — un šķiet, šos ditirambus ir vērts spītīgi atkārtot uz it visiem viņa romāniem — jau nedaudz iepazīts Mortekaja triloģijas pirmajā romānā “Netēmē uz mani” (2006. un 2015.), tomēr atkārtošana ir zināšanu māte, tātad — Bonfiljoli alter ego Čārlijs Mortekajs:
                                                                    deģenerāts aristokrāts,
                                                                    mākslas priekšmetu tirgotājs bez cieņas pret morāli,
                                                                    rūdīts epikūrietis,
                                                                    slepkava pret paša gribu,
                                                                    Londonas centra pārzinātājs visās jomās.

Kašķīgi ļautiņi ar šaujamajiem joprojām tur lāga Mortekaju uz grauda, taču nu viņš tiek ierauts vēl pamatīgākā ķezā — uzrodas dievīgā skaistule Johanna, kas nabaga čali apprec, un arī Džoks nelietīgi atsakās palīdzēt Čārlijam Johannas kaprīžu uztieptajā misijā…

 “Kā viens rakstnieks spēj katru rindu padarīt par baudu lasīšanai, man ir neatminams noslēpums, taču nelaiķa Bonfiljoli to pavisam noteikti ir pratis izdarīt.”
Powell's Books
 
“Rets asprātības un atjautīgas nejaucības maisījums.”
Džulians Bārnss

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

3
Mortekajs atkal ir pie pilnas apziņas, ja to tik tiešām var tā nosaukt

Viss mums atņemts un bez mūsu ziņas
Starp baigās Pagājības šķieznām ieaudināts.
The Lotus-Eaters

Līdz šai baltai dienai nezinu, kas tā bija par vietu, kurā es atžirbu, un cik ilgi vispār biju šķirts no savām domāšanas spējām, lai tām laba veselība. Tomēr man šķiet, ka tas bija kāds baigs kakts Anglijas ziemeļrietumos, piemēram, Prestona vai Vīgana, vai pat Čorlija, lai Dievs žēlīgs. Zudušais laiks acīmredzot bija veselas trīs vai četras nedēļas; es to varēju noteikt pēc saviem kāju nagiem, kurus nevienam nebija ienācis prātā apgriezt. Tie bija drausmīgi. Es biju dusmīgs.
 — Esmu pārcietis Nervu Sabrukumu, — dusmīgi sev norādīju, — tā ir tāda nejaucība, ko cilvēka krustmāmiņas pārcieš uz Ziemsvētkiem. — Gulēju un, kā man pašam likās, ilgu laiku nekustējos. Tā es darīju, lai maldinātu viņus, man jums jāteic, lai kas arī viņi bija, un lai iegūtu laiku padomāšanai par to visu. Drīz nācu pie noskārtas, ka nekādu viņu manā apkārtnē nav un ka domāšanas veicināšanai man ir vajadzīga liela glāze ar dūšīgu dzērienu. Vēl es nolēmu, ka, ja reiz viņi ir atstājuši mani dzīvu, tātad kaut ko no manis grib, un ka viena glāze par šo sazin ko nebūtu nesaprātīgs quid pro quo, ja jūs spējat izsekot manai domu gaitai. (Jūs novērosit, ka ar gremdēšanos atmiņās par tiem laikiem vien jau pietiek, lai mana plaši pazīstamā prāta skaidrība būtu apgrūtināta.)
 Vēl viens domāšanas uzplūds mani pārliecināja, ka pareizais paņēmiens, kā iemantot šādu glāzi, ir izsaukt diezin kādu līķa bālu, melnā uniformā iespīlētu, kafkiānisku policisti, kas ir nolikta mani sargāt. Nekur nespēju atrast zvanu, ko pašķindināt, tādēļ rausos laukā no gultas un, nejēdzīgi nosēdies uz grīdas, apraudājos aiz nevarīga niknuma.
 Acīmredzot mana izraušanās no gultas bija iedarbinājusi kaut kādu trauksmes signālu, jo salokāmās durvis salocījās jeb atlocījās, un parādījās kāda parādība. Es to sīki un smalki nopētīju. Tā nepārprotami bija līķa bālās, melnā uniformā iespīlētās policistes fotogrāfisks negatīvs.
 — Tu nepārprotami esi negatīvs, — es apsūdzoši kliedzu. — Lasies prom! — Jūs saprotiet, viņas seja bija melnāka par melnu, bet viņas uniforma — baltāka par baltu; viss ačgārni. Viņa ieķiķinājās, paradoksāli parādot aptuveni četrdesmit astoņus prāvus, baltus zobus.
 —Nekā, čāl, — viņa atspēkoja, — tev pašam negatīvs. Ar attīstību man viss kārtībā, vide gan bij trūcīga. — Paskatījos vēlreiz: viņa runāja taisnību. Kad viņa mani paņēma ciet un iecēla gultā (ak, kāds negods), es par to pārliecinājos vēl stiprāk, jo mans deguns bija pieplacināts pie viena no viņas krāšņajiem 100 vatu lukturiem. Lai cik novārdzināts bija mans miesas stāvs (ak, paklau, es zinu, ka tas nav pareizais vārds, bet jūs lieliski saprotat, ko es gribu teikt), jutu, kā vecais Ādams uzkāpj kā straume manos gurnos, un ne jau par to dārznieku es tagad runāju. Vairāk par visu uz pasaules alku doties laukā un noslaktēt pārīti pūķu viņai par godu; šī doma bija tik skaista, ka atkal apraudājos.
 Viņa aizgāja un atgriezās ar glāzi; dzēriens tajā bija paplāns, taču nenoliedzami alkoholisks. Īnoks Pauels manu balsi bija zaudējis uz  neatgūšanu. Vēl mazliet paraudāju, jo man tas tīri labi patika. Proti, paraudāt patika, ne jau šķebīgais dzireklis, kurš garšoja pēc beigtas sivēnmātes piena. Droši vien burbons vai kas tamlīdzīgs.
 Daudz vēlāk viņa atkal ienāca, milzīgi smaidīdama, un apstājās ar muguru pret atvērtajām durvīm.
 — Reku — pie tevis atnācis doktors Farbsteins, — viņa sulīgi spurdza, it kā tas viss būtu viens varens joks. Garām viņas greznajai krūtežai (tās notrinkšķēja, es zvēru) pa durvīm iešmauca prāvs, jautrs bārdainis, kurš pienāca klāt un apsēdās uz manas gultas malas. Viņš bija tik spridzīgs, ka vai plīsa.
 — Ejiet prom, — es vārgi nobimboju, — es esmu antisemīts.
 — Par to vajadzēja domāt, kamēr vēl nebijāt apgraizīts, — viņš jestri aurēja pretī. Noklīdis saules stars (varbūt mēs tomēr nebijām Anglijas ziemeļrietumos) izšķīla no viņa brašās asīriešu bārdas zelta skaidas; Kingslijs Eimiss tajās uzreiz būtu sazīmējis brokastu olu krelles, turpretī es esmu romantiķis, kā jūs jau noteikti būsit sapratis, arī tad, ja vēl arvien neesat lasījis par manām agrākajām dēkām.
 — Vai zināt, jūs te bijāt pagalam savārdzis, — viņš sacīja, pūlēdamies nešķobīt ģīmi un runāt nopietnā un raizīgā balsī.
 — Es joprojām esmu pagalam savārdzis, — ar pašcieņu atcirtu, — un manu kāju nagi ir apkaunojums Nācijas Veselības dienestam. Cik ilgi esmu turēts šajā lizola nezinošajā guet-apens, šajā kvazimedicīniskajā lubjankā?
 — Ak, gluži vai veselu mūžību, — viņš mundri atbildēja. — Laiku pa laikam man ziņo, ka jūs esat sakustējies, tad es atjožu un piešpricēju jūs pilnu ar paraldehīdu, lai jūs neskraidītu pakaļ māsiņām, un uz vairākām dienām varu par jums aizmirst. “Lai laipnās Dabas norises rit savu gaitu,” kā mēs šeit mēdzam teikt.
 — Un ko, sakiet lūdzams, es šajā laikā ēdu?
 — Nujā, laikam jau neko daudz. Māsa Ašija man stāsta, ka jūsu naktspodā putekļi guļ biezā kārtā.
 — Fuij! — es paziņoju. Tai brīdī nopratu, ka nudien esmu sācis atspirgt, jo pienācīgi pateikt “fuij”, pienācīgā veidā saraucot augšlūpu, spēj tikai spēka zars.
 Tomēr vēl es nopratu, ka manā priekšā ir cilvēks, kurš spēj turēt man līdzi, ja tikai man labi drīz neizdosies viņu padarīt rāmu. Saucu palīgos savu visaristokrātiskāko iznīcinošo skatienu.
 — Ja jūs patiesi esat ārsts, kā apgalvo jūsu, ah, iedegusī līdzzinātāja, — žņerkstošā balsī paziņoju, — tad varbūt jums pietiks godaprāta pateikt, kas ir jūsu darba devēji.
 Viņš pieliecās zemu virs manas gultas un eņģeliski pasmaidīja, bārdai pašķeļoties un atklājot manam skatienam rindu zobu, kuri izskatījās kā uz ātru roku pagrābti no Baseta slavenā “Lakricas asorti”.
 — SMERŠ! — viņš čukstēja. Ķiploki viņa elpā iedarbojās kā acetilēns.
 — Kur jūs ēdāt pusdienas? — pēdējiem spēkiem izķērcu.
 — Mančestrā, — viņš priecīgi bubināja. — Vienā no diviem vienīgajiem smalkajiem armēņu restorāniem visā Rietumeiropā. Ar prieku varu pavēstīt, ka arī otrs atrodas Mančestrā.
 — Es pieprasu, lai man piegādā armēņu ēdienus, — es pasludināju, — un bez kaut mazākās vilcināšanās un kniezerēšanās. Pieskatiet, lai tur būtu daudz hummus. Un kas jūs īstenībā dīda un izrīko?
 — Jums būs briesmīgi nelaba dūša. Un mans priekšnieks ir Psihiatrijas Profesors no Ziemeļaustrumu Mančestras Universitātes slimnīcas, ja jums tā gribas zināt.
 — Mani neinteresē, kāda dūša man varētu būt, toties beidzot uzradīsies būs nodarbošanās šīm māsām, kuras izskatās apkaunojoši nenostrādinātas. Un es neticu nevienam vārdam no šīm muļķībām par Ziemeļaustrumu Mančestru: kuram katram zināms, ka debespuses ir atļautas tikai Londonai. Jūs nepārprotami esat viltvārdis, visticamāk, izslēgts no ārstu reģistra par rīkošanos ar nesterilizētu pogāšanas āķīti.
 Viņš atkal pieliecās man tuvu klāt.
 — Dirsas, — viņš murmināja.
 — Gan jau arī par to, — es attraucu.
Šajā stadijā mēs jau bijām tīri vai draugos — vai viņš piekopa kaut ko tādu, ko pats sauktu par vemdināšanas metodi? — un viņš piekrita, ka padomās, vai nevarētu man piegādāt nedaudz hummus ar karstu armēņu maizi un varbūt kādu kripatu to jauko skābo pupiņu salātu, kuros varētu ripināties viens otrs aunzirnis. Un vēl viņš teica, ka man varbūt tiks atļauts apmeklētājs.
 — Kurš tad vēlētos mani apmeklēt? — es vaicāju, nobirdinādams kārtējo nasko asaru.
 — Tādu ir bariem, — viņš caur pieri lūrēja uz mani, — sulīgas šiksiņas rindām vien stāv uzgaidāmajā telpā ar rokām biksiņās; tas jau kļūst itin bīstami veselībai.
 — Ak, glupestības, — es norūcu.
 — Pajāt, — viņš atsaucās. Zemes sāls, ne dakteris; arī tādi mēdz gadīties.
 Tā nu jaukumi bija norunāti, un viņš kļuva mazāk cilvēcīgs un ķērās pie lietas.
 — Nemaz nepūlēšos pateikt, kas jums lēcies, — viņš stīvi sacīja, — jo jūs uzreiz gribēsit, lai es to uzrakstu uz papīra, bet es nemāku. Varat to saukt par traumatisku masīvu neirastēniju — ja jūs būtu lauku dakteris, kas par trīsdesmit gadiem atpalicis no dzīves. Jūsu vecuma cilvēks to varētu uzskatīt par nervu sabrukumu, jo šādu nosaukumu garīgi nepilnvērtīgas personas piešķir sindromam, kas sastāv no garlaicīgām pazīmēm un simptomiem, kuri parādās cilvēkiem, kad tie atklāj, ka ir nokampuši vairāk, nekā emocionāli spēj sagremot.
 Es to apsvēru.
 — Atbilde uz sacīto, — pēdīgi norādīju, — atkal būs daudzskaitlī.
 Viņš to apsvēra.
 — Hm, ja tā padomā, — viņš kritiski pavēstīja, — varbūt jums tiešām ir taisnība. Tomēr fakts ir tāds, ka es jūs esmu labi ilgi turējis pamatīgi sazāļotu, un pēc manām domām jūs tagad esat tīri normālā stāvoklī — lai vai kā, tikpat normālā kā iepriekš, ha-ha. Laiku pa laikam jūs mazliet paraudāsit, bet tas pāries. Es jums iedošu stimulējošu preparātu — no metedrīnu grupas —, un tas jūs drīz savedīs kārtībā. Pagaidām tāpat vien turiet pa rokai papīra salvetītes, ha-ha, un raudiet pēc sirds patikas.
 Man iedrebējās apakšlūpa.
 — Nē, nē! — viņš ieaurojās, — ne jau tagad! Jo tagad... — un ar šiem vārdiem viņš kā ekshibicionists lietusmēteli atrāva vaļā durvis, — ...tagad pie jums ir apmeklētājs!
 Tas bija Džoks. Viņš stāvēja durvīs.
 Es jutu, kā asinis aizplūst prom no manām smadzenēm; man liekas, es laikam iebrēcos. Zinu, ka paģību. Kad apziņa atgriezās, durvīs joprojām bija Džoks, kaut arī es skaidri — daudz par skaidru — atcerējos, kā pirms vairākām nedēļām, kad viņš gulēja tā purva žņaudzekļos, ieminu viņa galvu slīkšņā.
 Viņš neizlēmīgi smaidīja, it kā nejustos pārliecināts, vai tiek gaidīts; viņa galva bija apsaitēta, pāri vienai no acīm bija melns pārsējs, un starp nedaudzajiem, stiprajiem un dzeltenajiem zobiem bija jauni tukšumi.
 — Jūs turās, mister Čārlij? — viņš jautāja.
 — Jā, Džok, paldies. — Tad es pievērsos dr. Farbsteinam.
 — Jūs, derdzīgais suņabērns, — es rūcu, atņirdzis zobus, — jūs sevi uzskatāt par ārstu, bet ņemat un tā gāžat visu cilvēkam virsū? Ko jūs ar to gribat panākt — lai es nomirstu?
 Viņš līksmi ķiķināja, izdvesdams tādas skaņas kā govs, kas izkārnās.
 — Psihoterapija, — viņš paziņoja. — Šoks, šausmas, niknums. Droši vien nāca jums par labu tā, ka nodžinkstēja vien.
 — Iesit viņam, Džok! — es lūdzos. — Stipri! — Džoks saduga.
 — Viņam nav ne vainas, mister Čārlij. Godvārds. Es ar viņu katru dienu spēlēju džinramiju. Vinnēju mārciņas.
 Farbsteins izšļūca ārā pa durvīm, bez šaubām, steigdamies izplatīt vēl mazliet saulainības kaut kur citur. Viņš droši vien bija ļoti labs ārsts, ja jums uz tādiem ārstiem ir patikšana. Kad biju mazliet atžirdzis, ierunājos: — Paklau, Džok...
 — Liekas mierā, mister Čārlij. Jūs tik tāpēc to izdarījāt, ka es paprasīju. Ja tur būtu bijusi mana mamma, viņa darītu to pašu. Labi, ka jums kājā nebij zābaki, no tiesas.
 Es nedaudz satrūkos; klausieties, skaidrs, ka Džokam kaut kādā dzīves posmā būs bijusi mamma, taču man lāgā neizdevās viņu iztēloties, jo vairāk zābakos. Pēkšņi biju neizturami noguris un aizmigu.

Kad pamodos, Džoks bija piedienīgi piemeties manas gultas kājgalī un badīgi skatījās ārā pa logu uz ķiķināšanu, kas varēja nākt tikai no garāmejošām māsiņām.
 — Džok, — es ierunājos, — Dieva dēļ, kā tevi...
 — Reindžrovers. Viņam tur uz ass bija tāda kā vinča; ar to mani izzvejoja laukā. Nemaz nebij sāpīgi. Izmežģīts plecs, pāris plīsumi ribās un vēl kājstarpī divas trūces. Viss jau sadzijis.
 — Vai acs tev, ē, ir ļoti savainota?
 — Tutū, — viņš moži atsaucās. — Jūs pa to ielikāt ar tupeli, un man bij tās kontaktlēcas. Māsām mans apsējs dikti patīk, saka — esot tāds romantisks. Stikla aci es netaisās likt, kas vēl nebūs, man tēvocim tāda bija, un viņš norij, vairs nekad nedabū atpakaļ.
 — Dieviņ augstais, — es vārgi noteicu, — kā tad tā?
 — Viņš, redz, ielika to mutē uzsildīt un tā, lai labi ieslīd dobumā, bet tad viņam uznāca žagas, pirms tam vakarā bij dzēris. Nogāja lejā vienā stiepienā. Žagas bij cauri, bet to aci viņš vairs nekad nedabū redzēt.
 — Skaidrs. — Smalki dzīvojam, nav vārdam vietas. Iestājās ilgs un mundrs klusums.
 — Nekad nedabūja atpakaļ? — es skaļi gudroju.
 — Ne-ē. Tas mans tēvocis pat lika vienam slakterim, lai paskatās viņam pakaļā, bet tas teic, ka neko tur neredz. “Vai tu re, ku savādi,” mans tēvocs saka, “es gan jūs, dakter, redz pavisam labi.”
 — Džok, tu esi viens sasodīts melis, — es sacīju.

— Mister Čārlij?
 — Klausos.
 — Jūs man ir parādā čupām algas.
 — Piedod, Džok. Kolīdz būšu tik stiprs, lai spētu pacelt čeku grāmatiņu, tu visu saņemsi. Un, kad es tagad tā sāku domāt, man tev ir pamatīga Darba Devēja Atbildības apdrošināšanas polise; man liekas, par aci dod divus tūkstošus mārciņu. Es tev no savas kabatas nopirkšu smalkāko stikla aci, kāda pasaulē ir dabūjama, pat tad, ja man būs jāmaksā skaidrā naudā. Lūdzu, pa mājām staigā ar to; romantisko melno apsēju vari pataupīt gājieniem meitās.
 Džoks dziļā godbijībā apklusa: viņa pasaulē divus tūkstošus mārciņu var dabūt, tikai izdarot kaut ko ārkārtīgi nelikumīgu un nopelnot piecus gadus tuptūzī. Es atkal aizmigu.

— Mister Čārlij? — Es pavēru piktu plakstu.
 — Jā, — es sacīju, — tas joprojām esmu es.
 — Jūs atcerās, kā jūs gājāt uz Amerikas vēstniecību pie tā pulkveža Blučera?
 — Atceros dzīvāk par dzīvu.
 — Nujā, viņš ir šite. Nu, tas ira, viņš gandrīz katru dienu atbraukā. Visi no viņa briesmīgi raustās, tik dakters Farbsteins ne; man liekās, dakters Farbsteins domā, ka viņš ir fricis.
 — Tā varētu būt.
 — Zin, kas ir jancīgi, — viņš turpināja, — tas, ka man viņš nekad neko neprasa — tas ira, Blučers —, tikai prasa, vai mani labi aprūpē un vai es gribu “Monopolu”, ko uzspēlēt ar māsiņām.
 Es gaidīju, jo viņš bija sabrucis bezpalīdzīgu smieklu lēkmē.
 — Džok, — mīļi bildu, kad viņš bija pasmējies. — Es zinu, ka pulkvedis Blučers atrodas šeit. Īstenībā viņš atrodas tev tieši aiz muguras, stāv durvīs.
 Viņš atradās. Atradās arī liela, melna automātiskā pistole, kas nekļūdīgi tēmēja Džoka iegurnī. (Ļoti glīti, ļoti profesionāli: iegurņa apvidus kustas un pārvietojas daudz mazāk nekā galva un krūškurvis. Lode, kas iztriecas cauri pūslim, dzimumorgāniem un visām citām ķeskām, ko mēs glabājam savās iegurņa somās, nāk ar tādu pašu garantiju kā lode pierē, un, kā man ir stāstīts, nāk daudz, daudz sāpīgāk.)
 Blučers ārišķīgi noklikšķināja drošinātāja slēdzi un aizbūra pistoli prom uz paslēptuvi aiz vidusjostas. Tā ir ļoti laba vieta pistoles nēsāšanai, kamēr jums vēl ir jostasvieta; pēc tam šis izblīdums kļūst nedaudz divdomīgs.
 — Atvainojiet par šo izrādi, džentlmeņi, — viņš ierunājās, — bet man šķita, ka varētu būt īstais brīdis atgādināt, ka jūs abi šajā brīdī esat dzīvi tāpēc, ka es iesniedzu šādu lūgumu. Varu pārdomāt jebkurā brīdī, kad man liksies, ka tā vajag.
 Nu, paklau! Es, protams, ierāvu galvu plecos, taču tikai daļēji aiz bailēm; lielākoties tāpēc, ka man bija neērti par to, cik viņam ir nožēlojami slikta gaume.
 — Vai jūs apzināties, — drošsirdīgi noprasīju, — ka aizņemat platību, kuru es varētu izmantot citādi? Jeb, pareizāk sakot, manu varbūtēji citādi izmantojamo platību?
 — Man arī patīk P. G. Vudhauzs, ser, — viņš atsacīja, — tomēr es nesteigtos paust aušīgumu apstākļos, kuros jūs atrodaties. Jeb, pareizāk sakot, jums patlaban pieejamos apstākļos.
 Man palika mute vaļā. Varbūt viņš tomēr bija cilvēks.
 — Kas īsti jums no manis vajadzīgs? — es noprasīju.
 — Nujā, varbūt drīzāk kurš, tā sakot. Centieties iedomāties kādu jaunu un daiļu, un pasakaini bagātu personu.
 Es iedomājos. Iedomājos ātri, jo neesmu pavisam dumjš.
 — Misis Krampfa, — es paziņoju.
 — Pareizi, — viņš atsaucās. — Appreciet viņu. Tas arī viss.
 — Viss?
 — Nujā, faktiski viss.
 — Man jāliekas vēl pagulēt, — es sacīju. Tad nu turpu es likos.

Līdzīgās grāmatas:
Gundega Repše
Nora Ikstena
Sandra Vensko
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties