Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Porno

Grāmata pievienota: 27.04.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki ar atlokiem
Autors:
Ērvins Velšs
Lapaspušu skaits:
432
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
11.17 Eur
Izdošanas gads:
2016

Ērvins Velšs (1957) ir skotu rakstnieks un dramaturgs, pasaulē pazīstams ar romānu “Vilcienvakte”(Trainspotting) pēc kura motīviem uzņemta arī filma ar tādu pašu nosaukumu. Romānā “Porno” aprakstīti notikumi desmit gadus vēlāk – pēc ne pārāk veiksmīgas dzīves Londonā Sirdzējs atgriežas Edinburgā. Pilnībā izgāzies kā suteners, tēvs, vīrs un biznesmenis viņš ķeras pie pēdējās iespējas izsisties un nolemj veidot pornofilmu. Lai to izdarītu, viņam ir vajadzīgi palīgi, kā piemēram, vecais čoms Rentons un citi. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā gribētos, – psihais Begbijs ir ārā no cietuma un plāno atriebību, un, protams, arī Sirdzējam un Rentonam ir savi nenokārtoti pagātnes rēķini.
Šobrīd pēc romāna "Porno" motīviem top arī filma.

"Porno" atgriežas pie "Vilcienvaktes" stāsta 10 gadus pēc grāmatas un, kas būtiski, sešus gadus pēc filmas iznākšanas, un, ja pēc šī romāna uzņemtā filma iedzīvināja grāmatas varoņus kā komiksā, tad "Porno" līnija, kas aizsākas noplukušā, nolaistā Londonas rajonā, turpinās prestižajā Lītā un beidzas ekskluzīvajā Kannu (porno)kinofestivālā, seko tam, kā ir novērot pašam sevi – kā tu par naudu kļūsti divdimensionāls. [..] "Porno" galvenā vēsts nav par seksu un pat ne par pornogrāfiju, bet gan par Velša jauno definīciju tam, kas ir patiesi pornogrāfisks. [..] Izcili graciozi skarot tēmu, Velšs rāda, kā zīmols priekšmetisko cilvēku; kā cilvēks ir kļuvis, tā teikt, mazāks par tableti, ko viņš apēd.
Ali Smita

Pēc "Porno" tulkošanas prasījās ņemt lupu un lūkot, vai dvēselē maz atlicis kāds patērēšanas diktāta nesaķēzīts gabaliņš. Velšs rotaļādamies izgaismo tās dzīves puses, no kurām pieklājīgi ļaudis — un rakstnieki — mēdz novērsties. Šīs rotaļas laikā lasītājs var pamanīt, kā spicē ausis paša iekšējie dinozauri: alkatība, neiecietība, atkarība, tieksme manipulēt. Kā saka angļi, it takes one to know one, un Frenka Begbija koncentrētais dzīvesspēks un šķīsti viengabalainais ego piešķir viņam harizmu tikai tādā mērā, kādā barojas, Junga terminos runājot, no mūsu ēnas. Domāju, vērtīga lasāmviela ikvienam pašizziņas cienītājam.
Tulkotājs Zigurds Skābardis

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Uzmetiens nr. 18 735

Es (beidzot) esmu atpakaļ dzimtajā pilsētā. Brauciens vilcienā, kurš savulaik aizņēma četras ar pusi stundas, tagad aizņem septiņas. Progress, joptvai. Modernizācija, bļad. Un biļešu cenas aug tieši proporcionāli brauciena grjobanajam ilgumam. Begbijam adresēto paku es iestumju stacijas pastkastē. Pasūkā, direktor! Tad paņemu taksi un aizbraucu līdz Vokai — diženajai senajai maģistrālei, kura izskatās tāpat kā allaž. Voka līdzinās gauži dārgam, senam Eksminsteras paklājam. Kaut nomelnējusi un sadilusi, taču joprojām pietiekami kvalitatīva sabiedrības neizbēgamo pabiru uzsūkšanai. Izkāpis pie Polas ūķa, es atdodu ākstam taksistam viņa izkrāpto tiesu un garām sadauzītajam namrunim aizlīkumoju augšup pa kāpnēm, kur ož pēc mīzaliem.
 Pola apkampj mani un ielaiž dzīvoklī. Es tieku nosēdināts omulīgajā priekšistabā un uzcienāts ar tēju un didžestīviem. Viņa ir labā formā, to var droši teikt, lai gan joprojām izskatās pēc ceļu satiksmes negadījuma uz flīģeļa kājām. Taču mēs šeit ilgi nepaliekam un neejam arī uz Polas bāru, slaveno Port Sunshine Tavern. Viņai nav nekāda prieka brīvdienās iet uz darbu. Nē: mēs dodamies uz Spey Lounge iedzert pa glāzītei, un es reizē jūtos atvieglots un vīlies, neredzot pazīstamas sejas.
 Pola rotaļājas ar savu dzērienu, un mana klātbūtne viņas platajai, apvītušajai sejai liek savilkties pašapmierinātā smaidā. — Jā gan, es šeitan esmu pavadījusi pārāk daudz laika. Man tagad ir pašai sava dzīve, dēls, viņa man saka. — Redzi, es satiku to vīrieti.
 Es skatos Polai acīs un zinu, ka manas uzacis neviļus paceļas augšup, pa Leslija Filipsa modei, bet nespēju to aizkavēt. Taču diez vai man vajadzētu dot viņai kaut niecīgāko mājienu turēties pie lietas. Pola vienmēr bijusi kritusi uz vīriešiem.Vienas no manām traumējošākām padsmitnieka atmiņām ir lēnā deja ar viņu manas māsas kāzās, viņas plauksta sagrābusi manu pakaļu, un Braiens Ferijs dzied Slave to Love.
 — Viņš ir spānis, jauks puisis, ar savu māju Alikantē. Es biju pie viņa ciemos un apskatījos. Viņš grib, lai mēs pārvācamies uz turieni. Uz turieni, dzīvot saulītē, lai šitā vecā šķirba kārtīgi izsvīst, viņa saspiež ciskas un izritina apakšlūpu kā sarkano paklāju, — tikai tam ir nozīme, Saimon. Viņi man saka — visi, kas šiten dzīvo, viņa nosprauslājas, ar savu nicīgumu aptverdama ne mazāk kā visu Lītas ostu, — “Pola, noņem rozā brilles, tas nav uz ilgu”. Nepārproti mani, man nav ilūziju: ja nebūs uz ilgu, tad nebūs. Kas tad ir uz ilgu? Pašlaik es jūtos labi arī rozā brillēs, viņa saka, izrauj pēdējo dzēriena malku un iemet mutē citrona šķēli, sakapā to savos mākslīgajos dzerokļos un, izsūkusi pēdējo sulas lāsi, bezformīgu izspļauj atpakaļ tukšajā glāzē.
 Nav vajadzīgs daudz iztēles, lai nabaga citronšķēles vietā ieraudzītu līdz nāvei pārbiedēta spāņa metamo.
 Pola ir rēķinājusies ar visiem iespējamiem iebildumiem, taču es neesmu tāds kaiflauzis, lai kādu no tiem celtu.Viņas ticība man ir aizkustinoša: meli par Londonas izklaides industriju ir atstājuši iespaidu. Tante grib, lai es pārņemu Port Sunshine. Problēma ar to, ka viņa grib par šķūni divdesmit tūkstošus, atrisinās pārsteidzoši viegli: viņa piedāvā man tos izmaksāt no bāra peļņas. Līdz tam Pola būs mans pasīvais kompanjons.
 Tā vieta ir potenciālas zelta raktuves, krogam tikai jāatjauno imidžs. Var just, kā ģentrifikācija rāpo šurp no krastmalas rajona, dzenot augšup nekustamo īpašumu cenas, un es varu dzirdēt trinkšķam naudas lādi pēc tam, kad būšu Port Sunshine no Alkānu Centrāles pārtaisījis par Jaunās Lītas café society. Krogam ir zemes pleķis, lielā banketu zāle pakaļpusē un vecais bārs otrajā stāvā, kurš jau sen ir slēgts un tiek izmantots par noliktavu.
 Man jāiesniedz licences pieprasījums, tāpēc, tikko atvadījies no Polas, es dodos uz municipalitāti pēc veidlapām. Pēc tam atļaujos tasi kapučino (Skotijai pārsteidzoši labi pagatavotu) un auzu cepumu konditorejā turpat aiz stūra. Pārbaudu Edinburgas Domes papīrus un, domādams par Haknijas īrēto istabu, sāku aizpildīt dokumentus. Līta progresē. Tā būs uz metro līnijas agrāk par Hakniju.
 Vēlāk es dodos uz vecāku mājokli Sautsaidā. Māte priecājas mani redzēt, apkampj, ka vai ribas nobrakšķ, un ņemas šņukstēt. — Paskat, Deivij, viņa saka sencim, kurš ar mokām spēj atlīmēties no teļuka, — mans puisīts ir atgriezies! Ak, dēls, es tevi mīlu!
 — Izbeidz, mam...Mammu, es saku, juzdamies mazliet neērti.
 — Pagaidi tik, līdz Karlote tevi ieraudzīs! Un Luīze!
 — Lieta tāda, ka man drīz jābrauc atpakaļ...
 — Ai, dēls, dēls, dēls... nē...
 — Jā, bet lieta tāda, mammu, ka es drīz atkal atgriezīšos. Uz palikšanu!
 Māte izplūst asarās. — Deivij! Vai tutto dzirdeji? Es dabūšu atpakaļ savu  puisīti!
— Jā, Pola teica, ka es varu pārņemt Port Sunshine.
 Sencis apgriežas krēslā otrādi un paceļ šaubīgu skatu.
 — Kass irrar tavu sejju! māte saka. — Port Sunshine? Es tur neatļautos pat nomirt. Pilns ar maukām un dziedošiem klauniem, tēvs ņirgājas. Vecais ķēms izskatās saguris, kluknēdams tur ar savu laikapstākļu iebojāto iedegumu. Liekas, viņš beidzot ir atzinies sev, ka vairs nevar čakarēt manu māti, vai arī viņa veco pusalkānu izmetīs uz ielas, kur šis varēs sist dirsu pret zemi, jo nu jau ir pārāk saguris, lai atrastu citu ķertu mātīti, kas skries šim pakaļ, it īpaši tādu, kura tik labi gatavo makaronus.
 Piekāpdamies viņas vēlmēm pēc ģimenes tusiņa, es izlemju palikt vienu nakti ilgāk. Mazā māsa Karlote ienāk un sajūsmā iespiedzas, uzsēdina man uz katra vaiga pa gruntīgai bučai un piezvana uz mobilo Luīzei. Man pie katra sāna nu sēž pa māsai, kuras nevar vien beigt ap mani ņemties, kamēr sencis stenēdams sarkastiski tajā noskatās. Ik pa brīdim māte novelk Karloti vai Luīzi no dīvāna, saukdama: — Palaižiet mani. Ļaujiet man kārtīgi apkampt manu puisīti. Nevaru noticēt — mans mazais puisītis ir atpakaļ! Un uz palikšanu!
 Apmierināts ar to, kā notiek lietas, es dodos lejup uz Sun City pusi. Duru pa Volku, ieelpodams jūras gaisu, līdz netīrā Edinburga dod vietu manai skaistajai dzimtajai ostai. Pēc tam es aizeju līdz bāram, aiz kura letes stāv Pola, un uzreiz gruntīgi aplaužos. Jau pats bārs ir pietiekami haotisks: vecas, sarkanas grīdas flīzes, galdi ar ugunsizturīgas plastmasas virsmu, nikotīna nodzeltinātām sienām un griestiem, taču mani nokauj klienti. Tie izskatās pēc zombiju bara kādā no Džordža Romero filmām, pūstoša asajā, strēļainajā gaismā, kura vairo viņu grēkus. Es esmu redzējis kreka midzeņus Haknijā un Izlingtonā, kuri, salīdzinot ar šo mēslu bedri, izskatās pēc sasodītām pilīm.
 Līta? Es pavadīju tik daudz gadu, cenšoties tikt prom no šejienes. Kā es varēju te atkal spert kāju? Tagad, kad māte ir pārvākusies uz Sautsaidu, pēc tā nav it nekādas vajadzības. Sēžu pie bāra un dzeru skoču, skatoties, kā Pola un viņas draudzenīte Morega, pilnīgs Polas klonis, servē ēdienus smilkstošajiem, bezzobainajiem, vecajiem pizģukiem, it kā šī būtu zupas virtuve. Bāra otrā galā mūzikas automāts dārdina nesamērīgi skaļu deju mūziku, un daži skeletiem līdzīgi jauni cilvēki šņaukājas, raustās un blenž. Es jau alkstu tikt prom gan no kroga, gan Polas, gan Lītas. Londonas vilciens sauc.
 Atvainojos, atvados un dodos tālāk uz jauno Lītu: karaliskā jahta Britannia, Skotijas lietu ministrija, renovēti doki, vīna bāri, restorāni, japiju dzīvokļi. Tā ir nākotne, un tā ir tikai divus kvartālus attālu. Nākamgad, varbūt vēl aiznākamo, tikai vienu kvartālu. Tad — bingo!
 Viss, kas man vajadzīgs, ir norīt savu lepnumu un kādu brīdi sēdēt rāmi. Tikmēr te tiks kombinēts un mahinēts augstā līmenī; iedzimtie ir pārāk lieli provinciāļi, lai turētu līdzi tādam metropoles avantūristam kā Saimons Deivids Viljamsons.

Līdzīgās grāmatas:
Valdis Atāls
Inga Žolude
Viktors Peļevins
 
Arvis Kolmanis
Alvils Bergs
Miks Koljers
 
Andris Akmentiņš
Kristīne Ulberga
Ērvins Velšs
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties