Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Vecmāte

Grāmata pievienota: 08.07.13
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Katja Ketu
Lapaspušu skaits:
304
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.21 Eur
Izdošanas gads:
2013

“Hilma vēl elpoja. Skatījās uz mani paļāvīgām acīm, bez mazākās baiļu atblāzmas. Sakropļotais purns pieskārās plaukstas virspusei, mēle nolaizīja artēriju. Īpatnis, kam sveša pieķeršanās. Karasuns Hilma, kas apēda savus bērnus un ļāva sašūt mutes kaktiņu ar lāpāmadatu. Esmu nemācīta vecmāte. Man šajā pasaulē bijušas vienas īstas jūtas, un tās ir mīlestība, neko vairāk es nespēju izturēt. Nezinu, ko lai dara ar skumjām.”

Šis romāns ir gan satricinoši atklāts mīlas stāsts, gan tiešs un nepiekāpīgs vēstījums par vienu no visslēptākajām kara sejām. Tas aizsit elpu savā kailumā un patiesīgumā un ir brīvs no jebkādas liekulības un ideologu fantāzijām. Dzīvības trauslums un milzīga izdzīvotgriba, mīlestība, necilvēcība, kaisle, sekss un nāve - viss cieši līdzās, vienā telpā un laikā, Lapzemē 1944. gadā, tik blīvi kā uz skudru takas, kur neiespējami spert soli, lai kādu nesamītu.

Katja Ketu (Katja Kettu, dz. 1978) ir somu rakstniece un animācijas filmu režisore, trīs romānu un viena stāstu krājuma autore. Romāns "Vecmāte" (Kätilö, 2011) saņēmis Somijā prestižo Runeberga balvu u.c. godalgas, romāna tulkojumi jau iznākuši un drīzumā iznāks vairāk nekā desmit valodās.

Romānu no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Tulkojums tapis ar FILI – Finnish Literature Exchange – atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Johanns Angelhursts
25.06.1944, Titovka


Mani ļaunākie murgi ir piepildījušies. Šeit ir Hermanns Gēdels. Runā par lietām, ko es neatceros, par Ukrainu un Babijaru, un netic, ka manā atmiņā šajā vietā ir caurums. Viņu pašu es toties atceros pat pārāk labi. Pirms kara pelnīja iztiku kā senlietu tirgotājs. Tāpat kā naktspodi un katetri Hermanna rokās kļuva par dzeramtraukiem un biķeriem ar fabrikas eņģeļzīmi, tā viņš arī spēj pārvērst patiesību derdzīgā tās kariķējumā. Ienīstu viņu kopš tā laika, kad apmetāmies vienā ielā. Zilcgaļas rindā viņi grūstīja manu labo māti Anniki, zākāja viņu, pirms uzzināja par manu tēvoci.
 Tēvs tēvoci sauca par alte Sau, taču labāk būtu jutis pateicību. Tēvocis savu brāli jēgeru iekārtoja par burtlici apgādā Franz Eher Verlag, kas pirmais izdeva Mein Kampf. Tēvoci es cienu. Pasaules kara lidotājs un varonis Tēgels Angelhursts, Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā iestājies kā devītais, kamēr pats Fīrers bija septītais. No paša sākuma bijis cīņas vienībā Sturmabteilung. Tēvocim ir tik liela vara, ka viņš viesojas Fīrera Ērgļa ligzdā un drīkst gulēt Gēringa viesistabā. Gebelsu viņš sauc par komischer Heini un pie pusdienu galda to atdarina, piepūzdams vaigus un kūļādams kājas. Uzsauc tostus par Horstu Veselu, mocekli, kuram es gribētu līdzināties. Tieši tēvoča dēļ mums lika mieru. Partijas auto pie vārtiem dara brīnumus.
 Tomēr man bail no Hermanna Gēdela. Baidos kopš Babijaras grantsbedres (kas tajā bedrē notika, to es neatceros). Tagad sēdējām pie gailošajām oglēm, ēdām brīvgūstekņu pienesto ziemeļbrieža gaļas sautējumu un dzērām no savām pīpēm dūmus, kas kliedē skumjas un pašu smēķētāju nošķir burvīgi smaržīgā un rūgteni liegā aizmirstības dūmakā. Prātā ienāca, ka reiz sastapu somu izlūku, nelāgi apdegušu rētģīmi, kurš sēdēja tajā pašā krēslā un kūpināja pīpi. Uz pīpes bija rakstīts: Piedod grēkus.
 Skatījos uz Kvēlaci un domāju: kāpēc gan ne. Uzņemtu attēlu un pārbaudītu, vai arī šoreiz uz bromsudraba virsmas parādās viņas gars. Viss jau bija gatavs. Filmu kamera, 105 mm objektīvs, diafragma: 5.6, momenta ilgums ½ s. Stāstīju Šmugulētājam, kā jālieto autoknipsis, un rādīju, kā ar to var uzņemt savu pašportretu. Viņš kurnēja, kad modināju:
 — Citāž takš pēčāk neatminēsi, kā izskaties.
 — Reizēm to var gan aizmirst, — atbildēju. Teicu taisnību.
 Un tad tas atskanēja:
 — Lūk, mūsu Johanns, lūk, viņš prot rakt bedres.
 Tas, ko man stāstīja Eduards Dītls. Tas, kas man šeit jādara.

Kvēlace nāca pakaļ, pirms paspēju aiziet pēc lāpstas. Apsēdās uz trepēm. Aizpūta odus no pieres.
 — Kas teu tā iemācīš runāt izloksnē?
 Protams, sameloju. Tāpat kā sameloju Polārlapsai. Ka esmu iemācījies valodu no izlūkdaļām izsniegtās Soldatenwörterbuch. Seni meli. Esmu izraudzīts SS spēkiem rases tīrības, nevainojamas reputācijas, veselības un izcelsmes dēļ. Kā gan citādi es prastu valodu? Eduards Dītls, iepazīstinādams mani ar RSHA un gestapo ziņojumu, to pateica: jo mana māte bija no zemākas rases. Somiete.
 Es būtu varējis pastāstīt, ka mans tēvs Frics Angelhursts Lapzemē ieradās 1916. gadā kopā ar pirmajiem Vācijā apmācītajiem jēgeriem, un viņam te klājās tik labi, ka mājās Berlīnē viņš atgriezās tikai pēc četriem gadiem. Ka mans tēvs šajā laikā pārdzīvoja ko tādu, ka līdz mūža beigām bija pacifists. Nestāstīju. Nestāstīju arī to, ka, ieradies Berlīnē, viņš ielaida lādiņu līdzi paņemtajā sāmu meitenē, kura kļuva par manu māti. Skārnī nievātā tumšvaidze. No asins riebēju dzimtas. Mātes dēļ es nekad nekļūšu par tādu nacionālo varoni kā Horsts Vesels, kurš bija tīrs ārietis.
 Man ir netīras asinis. Un tā ir tēva vaina.
 Tēvam nekad nebija rūpējusi Ideja. Viņu izmeta no apgāda, un tikai tēvoča nopelns bija tas, ka viņš dabūja darbu avīzē, kas gan bija pretžīdiska, tomēr saturiski vāja. Kad tēvs bija atteicies blakus rakstam Juden Unerwünscht publicēt ķengu gabalu par to Vīnes žīdu pūšļotāju, viņš kļuva par skabargu NSDAP acīs. Pēc tam bijām spiesti pārcelties uz slikti apmestu namu ārpus Berlīnes, kurā virtuves sienas bija iztapsētas ar 1923. gada devalvēto papīrnaudu. Virtuves dvieļi oda pēc pelējuma, un, naktī taustoties pēc naktspoda, pirksti juta tarakānu pieskārienus. Māte nežēlojās, taču es zinu, ka viņa cieta. Kliedzam viņu dzirdēju tikai reizi. Toreiz māte teica, ka šajā namā pat grīdas ir tik nederīgas, ka pūdē kurpes. Tēvs neatbildēja, taču pēc tam sākām iekšā nēsāt tupeles.
 — Teutēs i bīš labs cilēks, takš par tamo Horstu Veselu man nau skaidrs. Kas tas tāds? — bilda Kvēlace.
 Man acīs satumsa. Vai tad tā somu muļķe neko nesaprot? Horsts Vesels ir nacistiskās Vācijas moceklis, idejas cilvēks, kurš atdeva visu mūsu labā un kuru komunisti nogalināja. Tēvs Horstu Veselu sauca par huligānu. Nav tiesa. Horsts Vesels bija ceļa lauzējs. Savukārt tēvs — nīkulis. Nebijis tēvoča, tēvs nokļūtu Zaksenhauzenā, kur varētu izmēģināt armijas zābakus, jo bija raudzījis čigāniem pārdot Partijas Rakstnieku savienības godazīmi.
 Droši vien tēvs slepus cerēja, ka arī es kļūšu par rakstnieku.
 Prātā palikusi kāda diena. Tēvs mani iesauca savā darbistabā un pasniedza spalvaskātu. Apgalvoja, ka ar to parakstījies un pēc tam ausi paurķējis tāds Bertolds Brehts. Tintnīcas notecējusī virsma, satrūdējušais ūdens zelta zivtiņu traukā. Grozīju spalvaskātu rokās un norādīju, ka tam iešķēlies gals. Mans tēvs, sabotāžas bataljona komandieris un artilērijas jēgers Frics Angelhursts, paraustīja plecus un uz mūžīgiem laikiem zaudēja interesi par mani.
 — Nuja. Manis dēļ vari ķerties kaut pie kartupeļu mizošanas.
 Par kartupeļu mizotāju es nekļuvu.
 Ķēros pie fotografēšanas.
 Fotografēšana ir vienīgais, ko man jelkad gribējies darīt. Kopš tā laika, kad Berlīnes olimpiskajās spēlēs ieraudzīju Lēnī Rīfenštālas darbus. Tēvocis man sagādāja 35 milimetru Leica. Tēva redakcijā iemācījos lietot palielināmo aparātu un aprēķināt attīstīšanas ilgumu. Aptvert želatīna noslēpumus, saglabāt pasauli bromsudraba virsmā. Ačgārnā pasaule aiz kameras lēcas ir patiesāka par šo, kur valda pievilkšanās spēka likumi. Sievietes ciska, ko fiksāža piesaistījusi papīram, mani uzbudina vairāk nekā īsta, kustīga miesa.
 Vismaz līdz šim. Jutu, kā sieviete līdzās virzās aizvien tuvāk. Piepeši radās vēlēšanās atglaust viņai no pieres matus un pa vienam bāzt mutē pirkstus, ļaut, lai viņa no tiem izsūc visu netīro un asinis.

Tad atcerējos, ko par šo sievieti stāstīja Šmugulētāja māsa, atnākusi no manis atvadīties. Apsēdās tieši klēpī un lecināja krūtis man pret frenci.
 — Es pēc teus diktan ilgošos. Takš drīz es teu akal nākšu par kamerai ēsmu. Va tas teu patiktos?
 Pamāju. Atcerējos mātes vārdus: skaistā čaulā bieži slēpjas tukšums. Un tad mirkļa iedomas varā pajautāju tās vecmātes vārdu, kura bija pie viņas, kad piedzima nēģerbērns. Tūlīt sapratu, ka esmu pieļāvis kādu no tām sieviešu pasaulē būtiskajām kļūdām, ko vīrietis nespēj saprast. Šmugulētāja māsa satumsa. No sākuma izlikās, ka neatceras tādu sievieti, kaut gan pats savām acīm biju redzējis, kā viņas abas Parkinas laukumā tērgavo.
 — Par šamo teu nevajg domāt. Ālava takš, — beidzot sacīja Šmugulētāja māsa. — Sliktu aseņu.
 Nezināju, ko tas nozīmē.
 — Tas nozīmē, ka cilēks, kurš pārgulēš ar tādu sievišķi, i kā notrīņājies strimalām toveram caumurā, sāp, takš labuma nekāda.
 Teicu, ka joprojām nesaprotu.
 — Gatavā Zvērace. Neaiztiec viņu.
 Šmugulētāja māsa ar rādītājpirkstu pieklaudzināja man pie pieres. Šī liekot cilvēkiem darīt ērmotas lietas. Mākot ieskatīties vīrieša prātā.
 — Uzmetīs teu ļaunu aci. Verrückt. Traku pataisīs.
 Šādu valodu es sapratu. Kļūt vēl trakāks es neuzdrīkstos.
 Tagad jutu Kvēlaci sev līdzās un nodrebēju, cik stipri gribējās pieskarties. Nedrīkstu būt vājš. Man jāpilda savs uzdevums.
 Nākamajā rītā aizbēgu no nometnes.

Līdzīgās grāmatas:
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Guna Roze
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
 
Sandra Vensko
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties