Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SĪNĀJA GOBELĒNS

Grāmata pievienota: 14.06.11
 
Apakšvirsraksts:
Jeruzālemes kvartets I
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Edvards Vitmors
Lapaspušu skaits:
272
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.65 Eur
Izdošanas gads:
2011

“Viens no visrūpīgāk glabātajiem amerikāņu literatūras noslēpumiem, tikai šauram lokam zināmā Edvarda Vitmora romāni ir kā hašiša pudiņa biķeri: pikanti, tumši, gardi, reibinoši, tie smīdina un izraisa atklāsmes, tie ir nedaudz savādi un nedaudz bīstami.”
Toms Robinss

Edvards Vitmors bija viens no maģiskā reālisma lielmeistariem. Tas, ka viņa dzīves laikā viņa darbi neiemantoja slavu, ir kauns un izsmiekls. Viņš patiešām ir viens no nedaudzajiem rakstniekiem, ko man dzīvē ir gadījies sastapt, kuri ar saviem stāstiem māca ieraudzīt pasauli ar citām acīm, ar citu sirdi, bet vislabākais ir tas, ka viņš liek tavai dvēselei augt. Kaut arī viņa vairs nav starp dzīvajiem, ir pēdējais laiks, lai pasaule viņam par to atlīdzinātu. Toms Robinss? Džons Ērvings? Pat Dievs Vonnegūts – aizmirstiet! Lasiet Vitmoru.”
Džonatans Kerols

Edvards Vitmors (1933—1995) studēja Jēlas universitātē, iestājās jūras kara flotē un dienēja Japānā, bet pēc tam kā CIP aģents strādāja Tālajos un Vidējos Austrumos un Eiropā. Vēl viņš paspēja būt laikraksta direktors Grieķijā, strādāja apavu fabrikā Itālijā un Lindseja administrācijas laikā apkaroja narkotikas Ņujorkā. Jeruzālemes kvartetu viņš rakstīja no 1977. līdz 1987. gadam, dzīvodams te Ņujorkā, te Jeruzālemē.

Svētās Pilsētas vilinājums, tuksneša solījumi, mīlestības apstulbinošā daudzveidība, laikam atdāvinātas cerības un misēkļi, košais, tumšais neuzvaramu sapņu un dilstošu dienu gobelēns: no haosa izaudināts veselumus, no desmitgadēm tapis laikmets.
Aklā pasakas, ko pierakstījis plānprātiņš. Tāda ir Bībeles cilme šajā reibinoši piedauzīgajā, mulsinošajā stāstā, kas saausts no neprātīgām odisejām. Albāņu valodnieks un fanātisks trapistu mūks Skanderbegs Vallenšteins uzduras senākajai Bībelei zemes virsū, atklāj, ka tā noliedz itin visas reliģiskās patiesības, kuras jebkad par tādām atzītas, un, glābdams ticību, uzraksta pats savu Bībeli, bet oriģinālu norok Jeruzālemē.
Bībeles meklējumos, kas gadsimtu iepriekš aizsākušies Sīnājā, gadu desmitā pirms Otrā pasaules kara savijas četru neparastu cilvēku likteņi. Izcilais botāniķis Plantagenets Strongbovs ir septiņarpus pēdu garš angļu lords, kas 1840. gadā nozūd kaut kur Sīnājā ar lupu rokā un saulespulksteni ap gurniem, bet atrodas pēc četrdesmit gadiem, kļuvis par arābu svētnieku, sarakstījis monogrāfiju par Levantes seksu 33 sējumos, un, nevienam nezinot, nopērk Osmaņu impēriju. Sterns ir vizionārs, kas ziedo savu dzīvi tam, lai Vidējos Austrumos būtu valsts, kurā kopā dzīvotu ebreji, arābi un kristieši. Hadžam Hārūnam, kurš valkā aprūsējušu krustnešu bruņucepuri, vecpilsētā pieder senlietu pārdotava un viņš jau trīstūkstoš gadu aizstāv Jeruzālemi pret iebrucējiem. Džo O'Salivans Bīrs ir īru brīvības cīnītājs un ar gigantisku akmens skarabeju slepus ieved Svētajā Zemē ieročus. 

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Strongbovs

Viņam priekšā, prāvs un draudīgs, rēgojās
divpadsmit pēdu garš viduslaiku šķēps.

Šis arābu ebrejs vai ebreju arābs, kura īpašumā gadsimtu mijā atradās visi Vidējie Austrumi, sava mūža agrīnos gadus nodzīvoja uz mata tāpat kā sešsimt piecdesmit gadu bija dzīvojuši viņa angļu senči.
 Dzimtas muižā Anglijas dienvidos viņu mācīja audzēt puķes, jo sevišķi rozes. Viņa vecāki nomira, kad viņš vēl bija mazs, un tad muižā ieradās krustmāmiņas un tēvoči, lai nodarbotos ar viņa audzināšanu. Kad pienāks noliktais laiks, viņš iegūs titulu un būs divdesmit devītais Plantagenets Strongbovs pēc kārtas: ne vairāk un ne mazāk.
 Jo viss lika domāt, ka Strongbovu dzimtā liktenim nekas nav darāms. Senā pagātnē, domājams, ap 1170. gadu, kāds no viņu cilts bija palīdzējis pakalpināt Īrijas austrumu provinces un ar to nopelnījis titulu. Kopš tiem laikiem dzimtas dzīve ritēja rāmi un līdzeni. Nejaušības bija zudušas vai aizmirstas. Tagad valdīja kārtība un nemainība.
 Ik paaudzē vecākais dēls vienmēr apprecējās tajā pašā dienā, kad sasniedza pilngadību un kļuva par jauno muižkungu. Jaunā sieva allaž bija no tikpat bagātas ģimenes un tāpat mīlēja ziedus. Ar vienādiem starplaikiem pasaulē nāca bērni, līdz bija piedzimuši pieci vai seši, daudzmaz vienmērīgi pārstāvot vīriešu un sieviešu dzimumu. Tikām hercogs un hercogiene bija sasnieguši — vai gandrīz sasnieguši — trīsdesmit gadu vecumu, un abi pēkšņi gāja bojā nelaimes gadījumā.
 Nelaimes gadījumi lielākoties bija neldzīgi. Teiksim, vēlu vakarā, sadzērušies medalu, abi aizmiga un iekrita kamīnā. Vai aizsnaudās foreļu strautā un noslīka pēdu dziļā ūdenī.
 Reizēm viņi, pēc brokastīm ķerstīdami taureni, nokrita no terases. Vai izklaidīgi iebāza mutē veselu jēra cisku un aizrijās. Gadījās, ka neliela dzimumdzīves dažādošana, piemēram, ietērpšanās viduslaiku bruņās, izraisīja asiņošanu iegurņa apvidū un beidzās ar nāvi.
 Īsi sakot, vīrs un sieva nomira vienlaikus, apmēram trīsdesmit gadu vecumā, un tad nelaiķa lorda jaunākajiem brāļiem un māsām pienācās atgriezties muižā un izaudzināt piecus vai sešus brāļabērnus.
 Saskaņā ar ģimenes tradīciju šie jaunākie brāļi un māsas nebija apprecējušies, taču, būdami puslīdz viena vecuma, viņi gluži labprāt pārradās savā bērnības muižā un kopā baudīja dzīvi. Ziemsvētku laika sākumā viņi uz divpadsmit dienām sapulcējās lielajā dzīru zālē uz svinībām, kas bija iedēvētas par ģimenes rotaļu, savdabīgu tradicionālu sporta spēli, kuras labad no zāles iznesa visas mēbeles un tika izveidotas divas komandas, kuru uzdevums bija aizdabūt no viena zāles gala līdz otram atlasa spilvenu.
 Rotaļas pirmajā stundā ik dienu bija atļauta sparīga tuvcīņa, taču pēc tam jau pietika ar drošu roku satvert pretinieka komandas spēlētāja ģenitālijas: spilvena virzīšanās uz priekšu bija apturēta un varēja sākt jaunu cīkstiņu par to, pie kuriem tas atradīsies.
 Par spīti bagātībai un patiesai mīlestībai uz puķēm, diezin vai šādos apstākļos kāds Dorsetas hercogs varētu pārsteigt pasauli ar kaut ko dižu, pat ja nodzīvotu ilgāk par trīsdesmit gadiem, un, taisnību sakot, neviens arī nemēģināja to izdarīt.
 No divpadsmitā gadsimta beigām līdz deviņpadsmitā gadsimta sākumam katrs nākamais Plantagenets Strongbovs uzauga ar vispusīgām zināšanām par rozēm un miglainām atmiņām par vecākiem; vērodams krustmāmiņas un tēvočus, apguva ģimenes rotaļu, sasniedza vīra gadus, dzemdināja mantinieku un jaunu krustmāmiņu un tēvoču saimi un gāja bojā neldzīgā nelaimes gadījumā, tādējādi saglabājot mūžībai nejauši izveidojušos dzimtas dzīves kārtību, kas bija Dorsetas hercogu vienīgais devums Dievam, cilvēcei un Anglijai.
 Bet tad, 1819. gadā — vienā gadā ar karalieni Viktoriju —, Dorsetas muižā piedzima gluži citāds bērns; vai nu citādu viņu padarīja kāda gēnu mutācija, vai briesmīgā slimība, kuru viņš pārcieta vienpadsmit gadu vecumā, kas to lai zina. Vienādi vai otrādi, šis puikiņš dienās pieliks punktu Strongbovu sešsimt piecdesmit gadu ilgajai snaudulībai un kļūs par pašu lieliskāko ceļotāju, kāds jebkad dzimis uz Anglijas zemes.
 Un, sagadīšanās pēc, arī par pašu skandalozāko sava laikmeta zinātnieku. Raugi, atšķirībā no citiem slaveniem deviņpadsmitā gadsimta teorētiķiem, kuri formulēja plašas, taču savstarpēji nesaistītas teorijas par prātu, fizisko ķermeni un sabiedrību, Strongbovs apņēmīgi ķērās pie visiem trim uzreiz.
 Proti, viņa pētījuma priekšmets bija sekss visā tā veselumā.
 Sekss nevis kā nepieciešamība vai novirze, nevis kā priekšvēstnesis un atmiņas, pat ne kā tiešs cēlonis vai neizprotamas sekas. Un pilnīgi noteikti ne sekss no dabaszinātņu vai nenovēršama likuma skatpunkta.
 Sekss nevis kā paradums vai pamudinājums, bet vienkārši sekss, tāds, kāds tas ir, neplānots, haotisks un neattaisnots, bez liekas prātošanas par kaut kādiem lieliem nodomiem: iepriekš nemanāms, bet tagad ieraugāms bezgalībā.
 Sekss, kādu piekopj. Sekss, kāds tas ir.
 Tolaik tas bija neiedomājams apgalvojums.

 

Līdzīgās grāmatas:
Valts Kalniņš
Zintis Sils
Gundega Repše
 
Aldis Bukšs
15 balsis
Arnolds Auziņš
 
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
Andris Zeibots