Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

STEPES KARALIS LĪRS 

Mēs bijām seši vīri, kuri kādā ziemas vakarā sapulcējušies pie sensena universitātes biedra. Saruna aizsākās par Šekspīru un viņa tēliem, par to, cik tie patiesi un dziļi izrakti no pašām cilvēka būtības dzīlēm. Sevišķi apbrīnojām viņa dzīves ticamību un ikdienišķo parastību, mēs nosaucām tos hamletus, otello, falstafus un pat ričardus trešos vai makbetus — šos pēdējos gan, tiesa, tikai kā iespējamus —, ar kuriem gadījies sastapties.
 — Bet es, kungi, — izsaucās mūsu namatēvs, vīrs jau pusmūžā, — biju pazīstams ar kādu karali Līru!
 — Kā tā? — mēs viņam jautājām.
 — Tieši tā. Ja vēlaties, varu pastāstīt!
 — Esiet tik laipns!
 Un mūsu draugs nekavējoties ķērās pie stāstīšanas.

I

Visu savu bērnību, viņš iesāka, un pirmo jaunību līdz piecpadsmit gadu vecumam pavadīju laukos mātes, bagātas muižnieces, muižā. No tiem tālajiem laikiem kā vai visspilgtākais iespaids man palicis atmiņā mūsu tuvākais kaimiņš, kāds Martins Petrovičs Harlovs. Šim iespaidam pat būtu grūti izplēnēt, jo nevienu līdzīgu Harlovam pēc tam mūžā vairs neesmu sastapis. Iedomājieties vīru milža augumā! Uz varenā rumpja, mazliet iešķībi, bez jebkādām kakla pazīmēm uztupināta baismīga galva, uz tās pacēlās vesela guba savēlušos dzeltensirmu matu, kuri auga gandrīz vai no pašām spurainajām uzacīm. Platajā zilganpelēkajā tā kā nolobītajā sejas laukumā slējās pamatīgs, punains deguns, augstprātīgi bozās mazītiņas, zilas ačeles un vērās mute, arī mazītiņa, bet šķība un sasprēgājusi, vienā krāsā ar pārējo seju. Lai gan no šīs mutes skanēja sēcoša balss, tā bija ārkārtīgi spēcīga un spalga. Skaņa bija kā dzelzs plākšņu žvadzoņa, ratos tās vedot pa nelīdzenu bruģi, un runāja Harlovs tā, it kā sakliegtos spēcīgā vējā ar kādu, kas viņā pusē platai gravai. Grūti būtu pateikt, tieši ko pauž Harlova seja, tā bija tik izvērsta, gadījās, ka vienā skatienā tā nemaz nebija ietverama! Tikai netīkama gan tā nebija — tajā varēja manīt pat zināmu diženumu, vienīgi brīnumaina un neparasta gan tā bija. Kādas viņam bija rokas — plaukstas vai spilvena lielumā! Kādi pirksti, kādas kājas! Iespiedies atmiņā, ka bez zināmām godbijīgām šausmām nevarēja noskatīties uz divu aršīnu plato Martina Petroviča muguru un pleciem, kuri līdzinājās dzirnakmeņiem. Taču sevišķi mani satrieca viņa ausis! Ne ko pielikt, ne ko atņemt — veģi ar visiem tinumiem un izvijumiem, vaigi to vien manījās, kā pasliet ausis uz augšu. Kā ziemu, tā vasaru Martins Petrovičs valkāja zaļas vadmalas kazakīnu, kas sajozts ar čerkesu siksniņu, un vaksētus zābakus, nekad viņam neesmu redzējis kaklasaiti, un — ap ko viņš lai kaklasaiti būtu sējis? Elpu viņš vilka gari un smagi kā bullis, toties staigāja bez trokšņa.Varēja domāt, ka, ienācis istabā, viņš mūždien būtu baidījies visu sasist un apgāzt, tāpēc pārvietojās piesardzīgi — vairāk sāniski, kā lavīdamies. Spēks viņam patiesi bija kā Herkulam, un tāpēc apkārtnē viņu turēja lielā cieņā, — līdz šim laikam mūsu tauta jūt bijāšanu pret spēkavīriem. Par viņu pat bija sacerētas leģendas! Stāstīja, ka reiz viņš mežā saskrējies ar lāci un gandrīz vai viņu uzveicis, ka, dravā svešu zemnieku pieķēris zogam, to kopā ar ratiem un zirgu pārsviedis pāri zedeņiem, un tamlīdzīgi. Ar savu spēku Harlovs gan pats nekad nedižojās. “Ja jau roka man svētīta, tāda tad bijusi Dieva vaļa!” viņš mēdza sacīt.Viņš bija lepns, lepodamies nevis ar spēku, bet gan ar savu titulu, cilmi un prātu.
 — Mūsu cēlums no zvīdra, — tā viņš izrunāja vārdu z v i e d r s, — tas rēķināms no zvīdra Harlusa, — viņš centās iegalvot, — Ivana Vasilija dēla Tumšā — rau, kad! — valdīšanas laikā viņš ieceļojis Krievzemē, par somu grāfu šis Harluss nav gribējis būt, viņš vēlējies tapt par krievu muižnieku un ierakstījies Zelta grāmatā. Raugi, no kurienes mēs, Harlovi, esam cēlušies!... Un tā paša dēļ mēs, visi Harlovi, nākam pasaulē baltiem matiem, gaišām acīm un baltu vaigu — kā īsti sniegavīri!
 — Jā, Martin Petrovič, — tā kā mēģināju viņam iebilst, — tāds Ivans Vasilija dēls Tumšais vispār nav nemaz bijis — bija Ivans Vasilija dēls Bargais. Par Tumšo bija iesaukts lielkņazs Vasilijs Vasilija dēls.
 — Piemelo vēl! — Harlovs man mierīgi atbildēja. — Ja es saku, tas bijis tā!
 Reiz māmiņai bija ienācis prātā tieši acīs viņu sacildināt par nudien brīnišķīgu nesavtību.
 — Ē, Natālija Nikolajevna, — viņš gandrīz vai īgni atbildēja, — atradusi par ko saslavēt! Mēs, kungi, citādi nemaz nedrīkstam, lai nevienam smirdam, nevienam zemstietim un pakļautam cilvēkam nebūtu dūšas domāt par mums slikti! Es esmu Harlovs, savu uzvārdu, rau, no kuriem laikiem valkājis... — pie šiem vārdiem viņš ar pirkstu norādīja kaut kur augstu virs galvas griestos, — un lai godaprāta manī pietrūktos?! Kā tas iespējams?
 Citureiz pie māmiņas ciemoties iebraukušam augstam ierēdnim bija ienācis prātā Martinu Petroviču pavilkt uz zoba. Šis atkal bija ierunājies par zvīdru Harlusu, kas izceļojis uz Krievzemi...
 — Kad tie gāganu kari notika? — augstmanis viņu pārtrauca.
 — Nē, nevis tad, kad notika gāganu kari, bet tad, kad valdīja lielkņazs Ivans Vasilija dēls Tumšais!
 — Es gan domāju tā, — augstmanis turpināja, — ka jūsu dzimta daudz senāka un iestiepjas pat tajos laikos pirms grēku plūdiem, kad vēl bija saviesušies mastodonti un megalotērijas...
 Martinam Petrovičam šie zinātniskie termini bija galīgi sveši, taču viņš aptvēra, ka augstmanis par viņu zobojas.
 — Tas pilnīgi iespējams, — viņš izgrūda, — mūsu dzimta patiesi dižensena, stāsta, ka tajos laikos, kad mans sencis ieradies Maskavā, tajā dzīvojis kāds stulbenis, kas nemaz neesot bijis prastāks par jūsu ekselenci, bet tādi stulbeņi dzimstot tikai reizi tūkstoš gados.
 Augstais ierēdnis pārskaitās, bet Harlovs atmeta atpakaļ galvu, paslēja zodu, nosprauslājās, un prom viņš bija. Pēc pāris dienām ieradās atkal. Māmiņa sāka izteikt viņam pārmetumus.
 — Tā viņam mācība, cienītā kundze, — Harlovs viņu pārtrauca, — nevajag izlēkt, kamēr nav paprasījis, ar ko darīšana! Vēl pagalam jauns, tādam jāsaņem mācība.
 Augstmanis bija gandrīz vienos gados ar Harlovu, taču šis milzis bija ieradis visus cilvēkus uzskatīt par zaļknābjiem. Viņš bija pagalam pašpārliecināts un nebaidījās absolūti ne no viena.
 — Vai kāds kaut ko man var izdarīt? Kur tāds cilvēks pasaulē ir? — viņš noprasīja un pēkšņi laida vaļā skaļus smieklus īsiem, bet apdullinošiem joņiem.