Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KARA REPORTIERIS CEĻĀ

Grāmata pievienota: 10.11.22
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Atis Klimovičs
Lapaspušu skaits:
416
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.99 Eur
Izdošanas gads:
2022

Ar autora fotogrāfijām

“PSRS bija sabrukusi, un daudziem par to bija prieks, taču ne visur. Bija 1992. gads. Braucu uz vietām, kur tas bija atnesis etniskas sadursmes un karus. Šķita, nav lielākas nelaimes, kā būt par bēgli, kādus satiku Ingušijā, Gruzijā, Osetijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Turp braucu caur Maskavu, sākumā vēl daudz nedomājot par Krievijas lomu šajos konfliktos, lai gan bija ļaudis, kas runāja par Kremļa neizgaisušo impēriskumu. Maskava tolaik šķita brīva un atvērta pasaulei.
Sekoja karš Čečenijā, ko pasaule vienaldzīgi sagremoja — tas taču norisinājās Krievijas iekšienē. Redzēju, kā uz Grozniju krīt bumbas, satiku čečenu cīnītājus, no kuriem pasaule bija novērsusies.
2008. gadā pieredzēju uzbrukumu Gruzijai, skatījos uz krievu aviācijas nogalinātajiem daudzstāvu nama iedzīvotājiem Gori. Taču arī šis karš Eiropā netika uztverts kā katastrofa.
Kad latviešu karavīri jau piedalījās miera uzturēšanā Irākā un Afganistānā, pat braukdams turp, vēl nedomāju, ka liels karš būtu iespējams tepat līdzās, Ukrainā.
Tagad — 2022. gadā — ar sagrautām pilsētām, karavīru un civiliedzīvotāju līķiem, tūkstošiem ievainoto un miljoniem bēgļu tas kļuvis arī par mūsu karu, kurā esam biedējoši netāla Ukrainas aizmugure.”
Atis Klimovičs

Atis Klimovičs (1962), žurnālists un kara reportieris. 2011. gadā izdevniecībā Dienas Grāmata klajā nāca Ata Klimoviča grāmata PERSONISKĀ LATVIJA. Divdesmitā gadsimta stāsti, bet 2017. gadā, tulkota no krievu valodas, Jurija Feļštinska un Vladimira Pribilovska monogrāfija KORPORĀCIJA. Krievija un VDK gadsimtu mijā.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Pie teritoriālās aizsardzības 1. Lisičanskas bataljona

Kārtējie astoņi simti kilometru no Kijivas uz Donbasu atkal nobraukti. Esam sasnieguši Kramatorsku, vienu no Doneckas apgabala rūpniecības pilsētām, par kuru Kijivā mani paziņas ukraiņu karavīri no nacionālās gvardes pastāsta, ka krievi šo pilsētu regulāri apšaudot. Uzmanieties, sargiet sevi! Tas ir parastais novēlējums, braucot uz frontes zonu. Tomēr tālais ceļš nav sevišķi nogurdinājis, jo esam tam jau sen gatavi — šī gada laikā esmu braucis uz Ukrainu septiņas reizes. Lieki teikt — guvis papildus iemaņas braukšanā, jo lielie attālumi mudināt mudina braukt vismaz nedaudz ātrāk par atļauto. Turklāt ceļi gandrīz visā garumā no Kijivas to atļauj. Tie beidzamajos gados labā kvalitātē būvēti milzu mērogā, taču daudzus tagad izmanto nevis ukraiņi, bet gan okupācijas spēki. 

Bez mājām un ar ievainojumu 

Viņa vārds ir Dmitrijs, kā visiem ukraiņu karavīriem ir arī segvārds — Ice Demon, viņam ir četrdesmit deviņi gadi, viena jau pieaugusi meita, bet otra pirmās klases skolniecīte. Vēl viņam ir brīnišķīga sieva Oļa un aiz muguras nopietna ārstēšanās. Sestajā jūnijā kaujā viņu smagi ievainojuši, šķembas bijušas abās rokās un abās kājās, vēl viena — pakausī. Visnopietnāk skarts kreisais celis, no kura šķemba izvilkta operācijā. Par pirmās palīdzības sniegšanu un izdzīvošanu viņš ir pateicīgs vienības gara auguma allaž smaidīgajam diplomētajam ārstam ar segvārdu Krusts. Viņš aprūpējis Dmitriju uzreiz pēc ievainošanas.
 “Kā redzi, nav laimes bez nelaimes. Mani ievainoja, bet, nebijis tā, es pēc piecām dienām tik un tā būtu aizsaulē — hospitālī atklāja audzēju zarnās, kas bija neatliekami jāoperē. Tagad esmu izgājis trīs ķīmijterapijas kursus un nākamā pārbaude būs pēc trim mēnešiem,” stāsta Dmitrijs. Viņš domā, ka būs atpakaļ savā vienībā jau pēc nepilna mēneša. Varbūt tas ir pārsteidzoši, bet deviņas stundas kopīgajā ceļā mums, iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, paiet gluži nemanāmi. Runājam par karu, okupantiem, dzīvi vispār, par saviem vaļaspriekiem, garšīgiem ēdieniem.
 Tāpat kā pārējie teritoriālās aizsardzības 1. Lisičanskas bataljona karavīri, arī viņš ir Luhanskas apgabala iedzīvotājs. Gandrīz viss apgabals, izņemot divus ciemus, atrodas okupantu rokās. Dmitrijs dzīvojis Lisičanskā savā mājā. Viņš parāda telefonā mājas fasādi, pie kuras netrūkst dažādu ziedu. Laba, sakārtota dzīvošana. Un vēl arī citu fotogrāfiju — tajā šī pati māja jau ar postījumiem. Jumts daudzos caurumos, arī sienās šķembu izsisti robi. Tomēr, abi spriežam, māja nav neglābjami cietusi. Vajag tik tajā atgriezties, tādēļ uz to pēc iespējas ātrāk jāatbrīvo ceļš no iebrucējiem. Beidzamos trīs gadus līdz liktenīgajam 24. februārim strādājis Lisičanskas pilsētas domē, bet pirms tam ilgus gadus celtniecībā. Dmitrijam pie mājas bijuši divi dārzi, un tajos viņš pavadījis daudz brīvā laika. “Audzēju praktiski visu — gurķus, tomātus, arī vīnogas. Tā ir nodarbošanās, kas man pa prātam. Nesen aizbraucu ciemos pie vecākiem uz Vinnicas apgabalu. Kā tur nokļuvu, tā uzreiz gāju uz dārzu. Tur tā padusīte tomātiem jāizgriež, tur tas zariņš jāpiesien. Man ļoti pietrūkst manu dārzu.” 

Pie 1. Lisičanskas bataljona rotas 

Tumšajā un neapgaismotajā Kramatorskas ielā mūs sagaida rotas seržants Skits. Nekādu īpašu formalitāšu — viņš ir karavīrs ar astoņu gadu karošanas stāžu, es žurnālists un voluntieris, runājām vienkārši un lietišķi. Skits ir konkrēts un izdarīgs, kā jau pieredzējis karavīrs. Viņš zina, ko var izdarīt pats un kādēļ karo jau tik ilgi. Savulaik dzīvojis un strādājis Maskavā, izveidojis labu biznesu, pieklājīgi pelnījis. Tad varējis īstenot savu sapni — atgriezies dzimtenē un apmesties Krimā. Tur nopircis māju un kopā ar kādu kompanjonu izveidojuši celtniecības uzņēmumu. Strādājuši ar labu peļņu. Kā atnākuši zaļie cilvēciņi, kā aizdomīgas personas saradušās Jaltā, Skits redzējis pats. Krimas anseksija viņam beigusies ar to, ka aizbraucis ar vienu koferi rokās. Nav varējis kā klājas norēķināties ar saviem darbiniekiem, kādiem simt cilvēkiem. Visu atņēmuši iebrucēji, kas teikuši, ka “īpašumus nacionalizējot tautas vārdā”! Skita zaudējumi esot apmēram 480 tūkstoši dolāru. Prasu, vai toreiz, 2014. gada martā, nav mēģinājis par to pastāstīt policijā. “Protams, nē. Tas taču bija bezcerīgi.”
 Sasniedzam pilsētas nomali. Sargkareivis atver metāla vārtus. Ceļu ar sarkanu baterijas gaismiņu rāda Skits. Ieejam ēkā, iepazīstamies ar dažiem vīriem. Atnāk rotas komandieris Lidonis, kura vārds ir Jurijs. Arī viņš karo kopš 2014. gada, un tam ir ļoti nopietns pamats. “Kā tas var būt, ka viņi grib nākt uz šejieni un visus mūs mācīt dzīvot? Tā nebūs nekad, mēs to nekad nepieņemsim,” man nākamajā dienā saka komandieris. Iedzeram tēju, piekožam maizi ar zivju konserviem. Aicinājums — neslēgt nekādu gaismu, jo šeit tiek ievērota iespējami lielāka piesardzība. Pat izejot uz pilsētu dienā, karavīri uzvelk mugurā civilās drēbes. Pirms dodamies pie miera, Krusts smaidot saka, lai nebaidoties, kad tikšot šauts. Tā esot pierasta lieta naktīs. Esmu nesen iemidzis, bet pavisam drīz tieku pamodināts — tie ir vairāki dobji šāvieni. Dmitrijs skaidro, ka šauts esot no diviem ukraiņu pašgājējlielgabaliem. Tie izšāvuši pa trim lādiņiem un tad, kā tas notiek parasti, mainījuši pozīcijas. 

Rīts pie Mežakuiļa armijas virtuves 

Tādu segvārdu, iespējams sava druknā stāva dēļ, ieguvis Serhijs, kura vecāki palikuši krievu okupētajā teritorijā. Strādājis celtniecībā, vēl pirms tam sešus gadus bijis ogļracis. Ar viņu arī izveidojas labs kontakts uzreiz, ko vēl vairāk uzlabo Jura Ulmaņa sarūpētie medījuma gaļas konservi. Serhijs nealkst visu laiku rosīties virtuvē, taču viņa gatavotais ēdiens ir garšīgs. Un tāpēc, vismaz pagaidām, kamēr puiši netiek sūtīti uz pozīcijām, viņam jārūpējas, lai visi būtu garšīgi paēduši. Pārtikas netrūkst, taču ar visu pārējo neklājas tik labi. Ēdot pievēršu uzmanību tam, ka viņiem nav pat karavīra katliņu. Nolemjam, ka nākamajā reizē, kad mēģināsim atvest šai vienībai ziemas jakas un siltus zābakus, paņemsim līdzi ar katliņus. Šoreiz esam atveduši arī armijas formas un vienu dronu. Par to ukraiņiem liels prieks.
 Pienāk komandieris, iedzer kafiju un uzsmēķē. Lūdzu pastāstīt, kā viņš ticis pie sava segvārda. Pavisam vienkārši — iesaukuši par Lidoni, jo pagātnē viņš bijis armijas pilots. Lidojis ar triecienlidmašīnu SU-24 un citām lidmašīnām. Sevišķi patikusi B-2, kas paredzēta jūras kaujām ar pretinieka floti, tā var nolaisties arī uz ūdens. Dzīvojis Luhanskā, tur arī dienējis līdz 1999. gadam. Tad armiju pametis, jo par tābrīža algu nav bijis iespējams nodrošināt normālu iztiku. Būtībā visus iepriekšējos vairāk nekā divdesmit gadus līdz Krievijas iebrukumam pirms astoņiem gadiem Ukrainas armija tika pakāpeniski novājināta. Jurija prasmes labi novērtētas Luhanskas civilajā lidostā, kur līdz 2014. gadam viņš sekmīgi strādājis. Lidosta attīstījusies, bet pēc tā saucamo separātistu atnākšanas visiem tās darbiniekiem bijis jāaiziet.
 Tad pienācis brīdis, kad vajadzējis izlemt, kā izkļūt no pilsētas. Gājis kopā ar savu septiņdesmit gadus veco māti. Veiksmīgi apgājuši separātistu posteņus un nonākuši ukraiņu spēku kontrolētajā teritorijā. Iestājies brīvprātīgo bataljonā, būdams ierindas karavīrs, gandrīz visus astoņus gadus atradies frontē. Atvaļinājumā braucis uz Severodonecku, kur nopircis dzīvokli sev un mātei. Tagad arī tas vairs nav viņa, jo pilsētu pēc pamatīgām apšaudēm sagrābuši iebrucēji.
 Vaicāju komandierim, kā izdevies izveidot labu vienību no civilo profesiju pārstāvjiem. “Tas nav nekāds pārsteigums, jo mēs visi zinām, ko vēlamies panākt. Te visi esam no Luhanskas apgabala, visi zaudējuši savas mājas, un mums nevajag kaut kādu papildu motivāciju, lai vēlētos atgūt savu zemi un aizietu līdz pašām Ukrainas robežām. Mums ar līdzās esošās valsts pārstāvjiem tagad nav nekā apspriežama, šīs ir laiks, kad runā ieroči,” saka Lidonis, kas tobrīd tikai pirms trim dienām kļuvis par rotas komandieri. Beidzamajās smagajās kaujās pie Siverskijdonecas upes viņa rota labi aizstāvējusies — uzbrukuši vismaz trīs reizes lielāki spēki. Viņu turēšanās ļāvusi citām vienībām atkāpties un ieņemt labas pozīcijas. 

Izglābšanās gājiens

Braucam ar Skitu uz vienu no vietējiem tirdziņiem. Sameklējam siltumizolācijas materiālu, ejam gar krāmu tirdziņa rindu, un Skits sāk runāt ar kādu vīru, kas pārdod gāzes balonu. Bez liekas kaulēšanās abi vienojas par cenu un naudu tā iegādei iedod Juris Ulmanis. Pārmetis pār plecu, Skits balonu nes uz mašīnu, pa ceļam vēl iegādājamies gaļu šašlikam. To vēlāk labi nogrilē Mežakuilis.
 Zinu, ka Skits beidzamajās kaujās pie Siverskijdonecas izvedis savus divpadsmit karavīrus no bīstama rajona. Gājuši divas diennaktis. Viņus pamatīgi apšaudījusi artilērija un mīnmetēji. Tādos apstākļos vajagot iet tikai pa mežainām vai kaut nedaudz aizaugušām vietām. Gaisā visu laiku strādā krievu droni. “Tā arī gājām. Es un mani divpadsmit karavīri. Vēl arī kucīte Nika, kas pirms kāda laika atnāca uz mūsu vienību. Arī viņa tikusi kontuzēta. Mums par laimi, sasniedzām ciemu, kas joprojām nav atdots krieviem, bija divi brīnišķīgi cilvēki. Vīrs un sieva. Varējām viņu mājā atpūsties, padzerties, es nekad viņus neaizmirsīšu!”
 Tagad Skita vadībā rota iekārto jaunas pozīcijas otrajā līnijā. Ierakumus izrakusi tehnika, taču pašiem tie jānostiprina, jāuzbūvē blindāžas. Tā ir ļoti svarīga būve, jo trijās kārtās liktie baļķi iztur pat 155 milimetru lādiņus, ja vien tas nav tiešais trāpījums.

Līdzīgās grāmatas:
Ieva Struka
Lato Lapsa
Anita Rožkalne
 
Gundega Repše
Sanita Reinsone
Arnis Koroševskis
 
Autoru kolektīvs
Jānis Zālītis
Marks Galeoti