Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KORPORĀCIJA

Grāmata pievienota: 29.06.17
 
Apakšvirsraksts:
Krievija un VDK gadsimtu mijā
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Jurijs Feļštinskis, Vladimirs Pribilovskis
Lapaspušu skaits:
600
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
12.09 Eur
Izdošanas gads:
2017

Vēsturnieku Jurija Feļštinska un Vladimira Pribilovska monogrāfija KORPORĀCIJA pirmizdevumu neīsinātā veidā piedzīvoja 2009. gadā ASV — The Corporation: Russia and the KGB in the Age of President Putin. Pirms tam, 2008. gadā, šis darbs dažādās redakcijās jau tika izdots angļu, holandiešu, portugāļu un poļu valodā. 2010. gadā grāmata klajā nāca krievu valodā, bet 2012. gada maijā tika izdots otrais (atjaunotais un papildinātais) KORPORĀCIJAS izdevums, kurš, 2015. gadā vēlreiz papildināts, nonāk arī pie latviešu lasītājiem.

Krievija un VDK prezidenta Putina laikos — arī tāds joprojām var būt šī pētnieciskā darba apakšvirsraksts. Jau 1996. gadā Krievijā, kad Jeļcinu pārvēlēja par prezidentu un varas akcijas saņēma oligarhu partija, tika likti pamati sistēmai, kas vēlēšanās uzvaru garantētu vienīgi Kremļa kandidātam. No visām pusēm drošībnieku ielenkti un savstarpēji konkurēdami, politikā nepieredzējušie oligarhi, kas nicināja tautu un neticēja nekādai demokrātijai principā un Krievijas demokrātijai jo īpaši, izlēma, ka par nākamo prezidentu jāievēl specdienesta vadītājs. Nez kāpēc viņiem šķita, ka šādu vadītāju oligarhi varēs viegli kontrolēt un nopirkt. Pārrēķinājās. 2000. gada 7. maijā Putins oficiāli kļuva par Krievijas prezidentu, taču pirmkārt viņš pārstāvēja sistēmu, kurā visu laiku bija strādājis, — Valsts drošības komiteju, šodienas Federālo drošības dienestu. Mūsdienu pasaulē FDD domā un darbojas kā korporācija — uzpērk, pakļauj un, ja nepieciešams, arī nogalina. Un šī spēka vadītā Krievija nesola mums ne mieru, ne labklājību.

Ph. D. Jurijs Feļštinskis (dzimis 1956. gadā Maskavā, 1978. gadā emigrējis uz ASV), grāmatu Boļševiki i ļevije eseri (Parīze, 1985), K istoriji našei zakritosti (Londona, 1988; Maskava, 1991), Krušeņije mirovoi revoļuciji (Londona, 1991; Maskava, 1992, 2014), Voždji v zakoņe (Мaskavа, 1999, 2008) autors, vairāku pētījumu un biogrāfiju līdzautors, tostarp 2001. gadā kopā ar A. Ļitviņenko sarakstītajai FSB vzrivajet Rossiju, ko 2007. gadā izdeva 20 pasaules valstīs, sastādījis un komentējis vairākus desmitus Krievijas vēstures arhīvu dokumentu sējumu.

Vladimirs Pribilovskis (1956—2016) bija krievu politologs, vēsturnieks, žurnālists, publicists un tulkotājs. Vairāk nekā 40 grāmatu autors, līdzautors vai sastādītājs. 1980. gados krievu valodā pārtulkojis Dž. Orvela Dzīvnieku fermu. 1990. gadu otrajā pusē uzrakstījis šī darba turpinājumu Zverskaja ferma 2. Pribilovskis bija informatīvi pētnieciskā centra Panorama prezidents, vadīja tīmekļa analītisko un bibliogrāfisko uzziņu vietni Anticompromat. 2007. gada 31. maijā Maskavas prokuratūras darbinieki Pribilovska dzīvoklī veica kratīšanu, kuras gaitā atņēma arī V. Pribilovska un J. Feļštinska grāmatas Korporācija. Krievija un VDK prezidenta Putina laikos melnrakstu elektroniskos datu nesējus. 2016. gada 12. janvārī radinieki Vladimiru Pribilovski viņa dzīvoklī atrada mirušu.

No krievu valodas tulkojis Atis Klimovičs

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

KRIEVIJAS PASTĀVOŠĀ POLITISKĀ REŽĪMA RAKSTURS 

Pašreizējā Krievija ir nedemokrātiska valsts. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Freedom House regulāri piecu beidzamo gadu laikā piešķīrusi Krievijai statusu “nebrīva”. Saskaņā ar politisko režīmu klasifikāciju tagadējais režīms Krievijā jātraktē kā stingrs autoritārs režīms. Centrālo vietu Krievijas politiskajā sistēmā ieņem slepenās policijas korporācija.

Slepenās policijas korporācija 

Federālā drošības dienesta darbinieki — tie, kas atrodas aktīvajā dienestā, un arī atvaļinātie, veido īpašu apvienību (tai nav jābūt obligāti institucionalizētai), ko var saukt par brālību, ordeni vai korporāciju. Specdienestu darbinieku korporācijā (SDK) vispirms ietilpst esošie un bijušie FDD (bijusī VDK) virsnieki, mazākā mērā — Federālā apsardzes dienesta (FAD) un Ģenerālprokuratūras pārstāvji. Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GIP) un Ārējās izlūkošanas dienesta (ĀID) pārstāvjiem arī ir noteikta loma. Korporācijas locekļus saista uzticība savām organizācijām, dzelžaini dienesta un goda kodeksi, izturēšanās pamatprincipi, kuros bez visa pārējā ietilpst savstarpējā atbalsta princips jebkuros apstākļos, kā arī omertas princips. Tā kā Korporācija ievēro slepenās policijas un izlūkdienesta tradīcijas, hierarhiju, kodeksus un paradumus, tās locekļi demonstrē augstu paklausību priekšniecībai, kas tobrīd ir pie varas, savstarpēju uzticēšanos un visai stingru disciplīnu. Šīs normas tiek uzturētas gan ar neformālām, gan formālām piespiešanas metodēm. Tas, kas pārkāpis šo kodeksu, ir sodāms, pat ar augstāko soda mēru. 

SDK un Krievijas sabiedrība

SDK locekļi ir ieguvuši speciālu izglītību un trenētību, viņi ir motivēti un orientēti lietot spēku pret citiem cilvēkiem, tas būtiski nošķir viņus no sabiedrības civilās daļas. Svarīga atšķirība spēka izmantošanā starp Krieviju un valstīm, kur dominējošā loma ir tiesiskumam, saistās ar to, ka Krievijā spēka lietošana ne vienmēr nozīmē tiesiskuma ievērošanu. Bieži spēka lietošana notiek, neievērojot tiesiskumu, bieži pat konfrontējoties ar to. Korporācijas locekļos ieaudzina pārākuma izjūtu pār pārējo valsts iedzīvotāju daļu. Korporācijas locekļi ir pārliecināti, ka tieši viņi ir valsts priekšnieki un saimnieki, kas ir pārāki, un nicina tos, kuri nav SDK locekļi. Korporācijas locekļiem ir privilēģijas, dažas no tām dod reālu varu pār Krievijas sabiedrības pārējo daļu: FDD darbinieka apliecība un tiesības nēsāt un lietot ieroci.

Korporācijas veiktā valsts varas sagrābšana 

Kopš Vladimira Putina nonākšanas varas virsotnē SDK ieņēmusi vietu visos Krievijas varas līmeņos. Saskaņā ar Olgas Krištanovskas pētījumiem specdienestu pārstāvji ieņem apmēram 77 procentus no valsts augstākajām 1016 pozīcijām (26 procentiem piederību dažādiem tiesībsargājošajiem orgāniem apstiprina viņu oficiālās biogrāfijas, bet 51 procents šo piederību slēpj).  SDK ir sagrābusi galvenos Krievijas valsts orgānus (Prezidenta administrācija, valdības aparāts, nodokļu dienests, Ārlietu ministrija, Aizsardzības ministrija, parlaments, tiesu sistēma), kā arī lielākās biznesa kompānijas un nozīmīgākos medijus. Tā kā SDK locekļi kontrolē svarīgākās pozīcijas nozīmīgākajās valsts institūcijās, darījumu aprindās, medijos, gandrīz visi svarīgākie sabiedriskie resursi (politiskie, izpildvara, likumdošana, tiesas, tiesību pielietošana, militārie, ekonomiskie, finanšu, informatīvie) ir koncentrēti, bet dažos gadījumos pat monopolizēti SDK rokās.

Plašsaziņas līdzekļi 

Krievijā praktiski nepastāv neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi. Televīzijas kanāli, radio, drukātie izdevumi tiek pakļauti bargai cenzūrai, un valsts struktūras, kas sludina varas un vardarbības kultu, ir vērstas pret demokrātiem, liberāļiem, “rietumniekiem”, Rietumiem, pirmkārt ASV. Antiamerikāniskās propagandas līmeni mūsdienu Krievijā nav iespējams salīdzināt pat ar padomju gadiem, vismaz ne ar 1970. un 1980. gadu.

Vēlēšanu sistēma 

Kopš 1999. gada Krievijā nav bijis brīvu, atklātu parlamenta un prezidenta vēlēšanu, kurās pastāvētu konkurence. Divos beidzamajos gadījumos vēlēšanas (parlamenta 2007. gada decembrī un prezidenta vēlēšanas 2008. gada martā) tika veiktas kā specoperācijas un masveidā falsificētas; abos gadījumos režīma kandidātiem tika pierakstīts līdz 20 miljoniem balsu. Nevienai opozīcijas politiskajai partijai un nevienam opozīcijas politiķim nebija iespēju piedalīties vēlēšanās; tos pat nereģistrēja Tieslietu ministrijā. Salīdzinājumam: pat baltkrievu režīms, ko mēdz dēvēt par Eiropas pēdējo diktatūru, pagājušā gada septembrī atļāva opozīcijas politiķiem piedalīties parlamenta vēlēšanās.

Politiskā opozīcija

Politiskās opozīcijas dalībniekus Krievijā regulāri apspiež, iebiedē un piekauj režīma specdienesti. Sākot ar 2006. gadu, jebkura opozīcijas sanāksme tiek pakļauta nežēlīgiem trieciennieku un OMON vienību uzbrukumiem; simtiem cilvēku piekauti, arestēti un ievietoti aiz restēm. 2007. gada aprīlī Maskavas centrā Tveras ielā tika arestēts bijušais pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs un ieslodzīts cietumā uz piecām dienām. Tajā pašā dienā mēģināja arestēt arī bijušo premjerministru Mihailu Kasjanovu.

Politieslodzītie

Pēc cilvēktiesību aizstāvības organizāciju datiem, valstī pašreiz ir apmēram 80 politieslodzīto, kas savu uzskatu un politiskās darbības dēļ ieslodzīti cietumos un nometnēs uz laiku no 2 līdz 9 gadiem. Viens no pazīstamākajiem Krievijas politieslodzītajiem — Mihails Hodorkovskis, kas uz deviņiem gadiem nosūtīts uz Sibīrijas nometni Krasnokamenskā. Tā pamatā ir acīm redzami falsificēta lieta pret viņu un viņa naftas kompāniju Yukos. Uzņēmumu konfiscēja un atdeva vienai no galvenajām pašreizējā čekistiskā režīma figūrām, kas ieņem vicepremjera posteni Krievijas valdībā. Nesen Hodorkovski atkal atveda uz Maskavu jaunai tiesāšanai saskaņā ar vēl vienu safabricētu lietu — ar skaidru mērķi atstāt viņu ieslodzījumā uz visiem laikiem. Vēlreiz salīdzināsim: Lukašenko politiskais režīms kaimiņos Baltkrievijā, kam maz kopīga ar īstu demokrātiju, tomēr 2008. gada vasarā atbrīvoja četrus pēdējos politieslodzītos. Derīgi atzīmēt, ka līdz nesenam laikam Eiropas Savienība pret Lukašenko un viņa valdības locekļiem piemēroja tā sauktās gudrās sankcijas. Cik man zināms, ASV šādas sankcijas joprojām piemēro pret Baltkrievijas valdības pārstāvjiem, bet ne pret Krievijas vadību.

Terors

Tomēr daudzu citu ļaužu likteni šis režīms ietekmējis ievērojami ļaunāk. Pēdējos desmit gados Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā, Ziemeļosetijā un Kabardā-Balkārijā nogalināti desmitiem tūkstoši cilvēku.
 1999. gada rudenī vairāki simti cilvēku gāja bojā dzīvojamo ēku spridzināšanas sērijā, kas aptvēra virkni valsts pilsētu — no Maskavas līdz Buinakskai Dagestānā. Pretēji FDD paziņojumiem par to, ka sprādzienus izdarījuši čečeni, vietējās milicijas pārstāvjiem ar iedzīvotāju palīdzību izdevās aizturēt dažas personas, kas mēģināja uzspridzināt dzīvojamo ēku Rjazaņā. Šie cilvēki izrādījās FDD darbinieki. Tad FDD paziņoja, ka tās bijušas “pretterorisma mācības” ar mērķi novietot sprāgstvielu mājas pagrabā un pārbaudīt “iedzīvotāju antiteroristisko modrību”. Kad šis gadījums tika publiskots, aizturētos FDD darbiniekus pēc pavēles no Maskavas atbrīvoja, viņi pazuda, bet dzīvojamo ēku spridzināšana valstī pēkšņi beidzās, gluži tāpat kā bija sākusies.
 Sākot ar 1998. gada novembri, vairāki cilvēki, to skaitā iespējami prezidenta kandidāti, politiķi, žurnālisti, juristi, kas atradās opozīcijā vai vienkārši ievēroja neitralitāti savās attiecībās ar politisko režīmu, tika nogalināti vai nomira visai aizdomīgos apstākļos. Viņu skaitā partijas “Demokrātiskā Krievija” līdere, parlamenta deputāte Gaļina Starovoitova, žurnālists un redaktors Artjoms Boroviks, žurnāliste un partijas Jabloko biedre Larisa Judina, Krasnojarskas novada gubernators ģenerālis Aleksandrs Ļebeds, kas ieguva trešo vietu 1996. gada prezidenta vēlēšanās, Kustības armijas atbalstam līderis, parlamenta deputāts ģenerālis Ļevs Rohļins, partijas “Liberālā Krievija” līderis Sergejs Jušenkovs; viens no partijas “Liberālā Krievija” organizatoriem Vladimirs Golovļovs, žurnālists un viens no partijas Jabloko līderiem, parlamenta deputāts Jurijs Ščekočihins, etnogrāfs Nikolajs Girenko, žurnāliste un rakstniece Anna Poļitkovska, žurnālists un militārais eksperts Ivans Safronovs, Krievijas Centrālās bankas vadītāja vietnieks Andrejs Kozlovs, Nacionālboļševistiskās partijas biedrs Jurijs Červočkins, žurnālists, redaktors un viens no Ingušijas nacionālās kustības līderiem Magomeds Jevlojevs, jurists Staņislavs Markelovs, žurnāliste Anastasija Baburova. No 1999. gada marta politisko slepkavību vilnis pārvēlās pāri Krievijas robežām. 1999. gada martā aizdomīgā autokatastrofā netālu no Kijevas (prezidenta vēlēšanas bija paredzētas rudenī) gāja bojā kandidāts uz Ukrainas prezidenta posteni, partijas “Ukrainas tautas kustība” līderis Vjačeslavs Čornovils; vēlāk Ukrainas specdienesti to klasificēja kā FDD iniciētu slepkavību. 2004. gada februārī divi Krievijas vēstniecības Katarā darbinieki Dohā uzspridzināja automobili, kurā atradās bijušais Čečenijas prezidents Zelimhans Jandarbijevs un viņa piecpadsmit gadu vecais dēls. Jandarbijevs gāja bojā. 2004. gada septembrī notika Ukrainas prezidenta kandidāta (vēlēšanas notika divus mēnešus vēlāk) Viktora Juščenko noindēšanas mēģinājums, viņu glāba tikai brīnums. 2006. gada novembrī ar poloniju Londonas centrā tika noindēts bijušais FDD darbinieks Aleksandrs Ļitviņenko.

 

Līdzīgās grāmatas:
Sanita Reinsone
Arnis Koroševskis
Jānis Zālītis
 
Marks Galeoti
Elvita Ruka
Renāte Blumberga
 
Valters Izaksons
Jānis Žilde
Tonijs Džads