AR SMAIDU TRAKĀ PASAULĒ
Dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs un publicists Arnolds Auziņš (1931) raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nu jau 69 gadus tikdamies ar lasītājiem drukātu izdevumu lappusēs, ir sagādājis saviem cienītājiem vismaz simt grāmatu – dzejas, stāstus, aprakstus, romānus, lugas. Pievērsies dzīvei kā drāmā, tā jokos, prozā no dažādiem skatpunktiem aplūkojis vēsturi un mūsdienas. Vairāk nekā 300 dzejoļu kļuvuši par pamatu latviešu komponistu sacerētām dziesmām. Ja visu, kas pašlaik notiek, uztvertu nopietni, jāsajūk prātā, taču psihiatriskā slimnīca pārpildīta, jāgaida rinda. Man nepatīk gaidīt, un arī sabiedrība dziednīcā, kur durvīm nav rokturu, nešķiet sevišķi simpātiska, tāpēc labāk mēģināsim uz daudzām parādībām paskatīties no komiskās puses un pasmieties arī par sevi. Arnolds Auziņš Kolēģis sevi iestabilizējis par smieklu veicinātāju. Arnolds dokumentē visādu veidu amizantumus. Viņš ir anekdotisku notikumu krājējs un tālākteicējs grāmatās, skatuves un radio paudumos. Ritmizētu veltījumu un apsveikumu sacerētājs. Nemitīgi. Par rakstiskiem dāvinājumiem īpaši jūsmo dāmas. Visā Latvijā! Arī es, kā allaž saskandinātājs, kad dižāka jubileja – 95. – jāsvin visa gada ritumā. Ēriks Hānbergs Arnolds Auziņš šobrīd ir vecāko Latvijas rakstošo prozaiķu pirmajā trijniekā. Dundžiņš joprojām braši turas seglos. Ilgonis Bērsons
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Cieto vāku sējums, 152 lpp., izdota 2026. gada 16. martā
Vai Rainis ir tāds pats cilvēku nīdējs kā Andrejs Upīts? Manuprāt, jābūt tieši otrādi — ideja tikai tad ir vērtīga, ja tu vari otram palīdzēt, dzīvi darīt labāku. Raiņa dienasgrāmatās atklājas psihiska nestabilitāte, murgainas iedomas — nodzīvot līdz trīssimt gadiem un kļūt par visas Eiropas valdnieku. Pirms septiņdesmit piektās dzimšanas dienas mani uzaicināja ciemoties pilsētā, ar kuru man saistās jaukas atmiņas no Dzejas dienām. Kultūras nama lielajā zālē sapulcējušies skolēni no trijām skolām. Kā sākt sarunu, lai panāktu kontaktu ar auditoriju? Pavaicāju, cik gadu, viņuprāt, man ir? Mazs puisītis pirmajā rindā izstiepa roku, piecēlās un skaļi nokliedza: — Deviņdesmit! Atskanēja draudzīgi smiekli, un es sāku runāt dzejoļus. Pēc nedēļas man atsūtīja vietējo avīzi. Melns uz baltarakstīts: “Deviņdesmit gadus vecais dzejnieks vēl izskatās itin sprauns, staigā bez spieķa un visus savus dzejoļus zina no galvas.” Platība nav liela — tikai trīssimt piecdesmit kvadrātmetru, pusi aizņem dārzs, kurā aug ābeles, ķirši, plūmes, pat vīnogas, siltumnīcā tomāti un gurķi, dobēs salāti, redīsi, burkāni, sīpoli, kabači. Dēsti jāmēslo, jālaista, jāmīļo, jo augi ir dzīvi. To esmu pierādījis ar provokatīvu eksperimentu: uz terases ilgi skanēja smagais roks, un rozes blakām sāka nīkuļot. Tikai liega, romantiska Mocarta un Grīga mūzika puķu karalienes atveseļoja. Manuprāt, bezdarbs nogurdina vairāk nekā interesanta nodarbošanās un vislabākā atpūta ir darbu maiņa. Intelektuāļiem, kuri vairāk nodarbina smadzenes, ieteicams pastrādāt fiziski, bet melnstrādniekiem — palasīt grāmatu vai paklausīties mūziku. To es saku no pieredzes. Atzīstam to vai ne, bet laiks nerit uz priekšu vienādā ātrumā. Pulkstenis nav vainīgs, tas tikšķ vienmērīgi, atšķiras mūsu izjūtas. Par mierinājumu sev un citiem varu teikt, ka vienīgais Latvijā ražotais produkts ir olas, Lieldienas visu gadu! Un olas ir dzīvības simbols. Arī daiļajam dzimumam nav lielāka cildinājuma kā “dāma ar pautiem”. 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
